septiņpadsmitā nodaļa
Odžass ātri veda Molliju, Rokiju, Forestu un Petulu pa citu ieliņu mudžekli. Steidzoties uz priekšu, Mollija viņam izskaidroja, kā maharadža Vakts nolaupījis viņas jaunākās būtnes. Odžass klausījās, daļēji izjuzdams aizdomas, ka Mollija un viņas draugi varētu nebūt pie pilna prāta.
- Tad jūs gribat slepeni sekot Vaktam? viņš pārjautāja cerībā, ka vismaz tiktāl viņu stāvoklis varētu atbilst patiesībai.
-Jā.
- Šajas drēbēs? Odžass neticīgi noelsās.
Mollija paskatījās lejup, uzlūkojot dejojošo peli uz sava T krekla. Viņas prāts sāka darboties ar pilniem apgriezieniem.
- Saki man, lūk, ko, Odžas. Vai te ir kāds tiešām riebīgs apģērbu veikaliņa īpašnieks?
- Viens ir, taču ir daudz vairāk draudzīgu veikalnieku, neuztraucies.
- Ko tas riebīgais ir izdarījis, ka ir tik nejauks? Mollija nerimās.
- Tu nu gan uzdod dīvainus jautājumus! Bet es atbildēšu. Ir viens ļoti bagāts, nežēlīgs cilvēks, kuram pieder veikals netālu no tirgus. Viņam ir ļoti nelāga daba, un viņš sit savu sievu un bērnus. Man viņš nemaz nepatīk, jo reiz viņš sadeva man pa ausīm tikai tāpēc, ka biju apsēdies uz viņa veikala sliekšņa, lai izvilktu ērkšķi no pēdas!
- Vai viņš runā angliski?
- Jā, bet viņš nav nekāds lāga vīrs, Mollij. Tu nesaproti.
- Saprotu gan. Uzticies man. Vai tu aizvedīsi mūs uz turieni?
- Labi, izdarīšu jums īpašu pakalpojumu, Odžass piekrita. Taču tev jāatceras, Mollij, ka pēc tam mani papildu pakalpojumi maksās naudu.
- Labi, Mollija bija ar mieru, bet iesim turp ātri.
Drīz viņi atradās lielā veikalā, gar kura sienām atradās
plaukti ar salocītiem apģērbiem. Forests aiz viņiem aizvilka zīda priekškaru pār veikala ieeju. Petula apošņāja paklājiem klāto grīdu.
- Vai te kāds ir? Mollija iesaucās.
No letes miegaini galvu pacēla spēcīgs vīrs ar lielu vēderu. It kā stādoties priekšā, viņš caur degunu noņurdējās un nokāsējās, iztīrot gļotas no rīkles.
- Labdien! teica Mollija. Mums vajadzētu apģērbus.
Vīrietis ar neveselīgo sejas krāsu nopētīja Mollijas džinsus, T kreklu ar peli un pavīpsnāja. Viņš laiski pieslējās kājās un tad pamanīja Odžasu. Uz mirkli viņš naidīgi paglūnēja, taču, atcerējies, ka var sanākt darījums, atturējās no Odžasa izsviešanas pa durvīm.
Pirms vīrs vēl to apzinājās, viņš jau bija Mollijas varā. Meitene uzsita viņam pa krūtīm un ieskatījās viņa aizpampušajās acīs. Vīra deguns aizkaitināti saraucās, kad viņš centās iebilst pret meitenes uzmācību, taču īstenībā viņu pievārēt nenācās grūti. Sekundes laikā Mollijas acis bija devušas triecienu tieši pa vīrieša smadzenēm, pārvēršot viņu visam piekrītošā plānprātiņā.
- Tagad tu pilnībā esi manā varā, Mollija teica. Es gribu apģērbus mums visiem. Un pēc tam mēs gribēsim naudu. Labi daudz. Odžass pamāja. Viņš jau bija aplēsis, ka tad, ja palīdzēs Mollijai, viņš varēs nopelnīt daudz naudas.
Pusaizmigušais virs pakāpās uz priekšu un piekrītoši pamāja meitenei, kura tagad viņa acīs likās kā dieviete. Pārdevējs itin labi saprata viņas valodu. Transā viņš sāka izvēlēties apģērbus no plauktiem. Odžass pārsteigts skatījās, kā vīrs izmeklē Rokijam garu sarkanvīna krāsas kreklu ar slēgtu apkaklīti un pieskaņotas pidžamas bikses.
- Vai šis kartačariders jums derēs, kungs?
Līdzīgu ietērpu, tikai pelēku, viņš piemeldēja Odžasam. Odžass ielika to somā.
- Pataupīšu to labākiem laikiem, viņš teica. Forests izvēlējās baltu kartačarideru, bet Mollija dabūja tēraudzilu sari.
- Tas nav nekas labs, meitene noteica, uzlūkojot viņai pasniegto garo audumu. Man nemūžam neizdosies aptīt sev kādu no šiem paltrakiem.
- Ko jūs darāt, veikalnieka kungs! iejaucās Odžass. Indijā meitenes nevalkā sari; tikai sievietes valkā sari.
Hipnotizētais virs piedāvāja Mollijai garu tunikas veida tērpu un bikses zem tā.
- Vai šo šalvarkamīzu?
Drīz visi bija gatavi. Mollijai bija jāuzmet uz galvas plīvurs, bet zēni dabūja mazus turbānus. Kājās viņiem bija indiešu kurpes, izņemot Odžasu, kurš labāk jutās basām kājām. Mollijai tika izsniegts monētu pilns maks, un viņa paņēma arī pietiekami stipru kokvilnas somu, lai tā varētu izturēt Petulas svaru, ja nu Mollijai nāktos pēkšņi nozust.
Aizejot Mollija pievērsās veikalniekam. Viņa visu laiku bija tik aizņemta, ka neatlika laika pārdomāt, kādus rīkojumus atstāt šim vīram. Tāpēc, grābjot domas no zila gaisa, viņa iesāka runāt.
- No šī brīža tu nekad nevienam neteiksi sliktu vārdu. Tu būsi kā svētais…
- Viņiem te nav svēto, pārtrauca Forests.
- Kā eņģelis?
- Nav ari eņģeļu. Kā būtu ar džeinu?
- Kas tas tāds?
- Džeini ir tādi hindi, kuri tic mieram un ir pret vardarbību. Viņi cenšas neuzmīt kukaiņiem un pat valkā baltas maskas uz mutes, lai netīšām nenoritu kādu vaboli vai mušu. Tas ir prātīgi.
Veikalnieks gaidīja rīkojumus.
- Tātad tu būsi kā džeins. Un tu būsi īpaši laipns pret savu sievu un bērniem, lai vērstu par labu visas tās reizes, kad esi viņiem sitis. Un tu dziedāsi daudz vairāk nekā līdz šim, un tu iemācīsies spēlēt to… to…
- Šehnaju, ierosināja Forests. Tas ir tiešām foršs indiešu pūšamais instruments. Līdzīgs obojai. Tu pūtīsi to.
- Šehnaju, Mollija nobeidza. Un tad, lai neviens to neuzzinātu, Mollija koncentrējās uz caurspīdīgo kristālu, apturēja pasauli un teica: Un šis rīkojums ir noglabāts ar paroli "Tamburīna vīrs". Tagad Mollija bija droša, ka viņas rīkojumi nekur nezudīs. Viņa atkal ļāva pasaulei kustēties.
Kad draugi pa ieliņu devās projām no veikala, viņi izdzirdēja, ka vīrs sāk dziedāt.
- Viņam ļoti paveicās, ka tu viņu hipnotizēji! secināja Odžass. Šāda jauna dzīve ir daudz vērtīgāka par visu to, ko tu viņam atņēmi.
- Jā, man arī tā šķiet, Mollija piekrita, šķindinot smagās zelta monētas jaunajā makā.
Zakija ar saviem vīriem bija nonācis līdz tējas veikaliņam. Savos meklējumos viņi bija pārlcaltuši un izslāpuši.
- Tu, sieviete, Zakija rupji uzsauca hindu valodā, sald man, vai esi redzējusi meiteni ar jocīgu suni?
Dzeltenajā sari tērptā sieviete pameta koka gabalu tālāk ieliņā, lai viņas mazais zēns skrietu tam pakaļ. Viņa negribēja, lai dēlēns sāktu stāstīt par Odžasu un viņa draugiem. Kamēr zēns smiedamies aizskrēja, sieviete pakratīja galvu.
- Vai nevēlaties tēju un kūkas? sieviete apvaicājās, pagriezusies, lai pastumtu Rokija dāvināto lodīšu pildspalvu aiz cukurtrauka. Tur bija arī mazs māla podiņš ar kaut kādu pulveri. Saberzto zāļu maisījums bija tautas medicīnas līdzeklis, kas tā lietotājam lika "iztīrīt iekšas" citiem vārdiem sakot, izraisīja caureju. Tējas veikaliņa saimniece slepus piebēra krietnu tā devu rupjā vīra tējai. Ja paveiksies, tas aizkavēs viņa ceļojumu un tādējādi palīdzēs viņas draugiem.
Zakija dzēra tēju. Kamēr sieviete savam dēlam kā kucēnam pasvieda vēl vienu koku, Zakijam prātā iešāvās šausminoša doma. Tagad viņam par Mollijas Mūnas nozušanu nāksies ziņot Vaktam.