Odžass aizveda Molliju un viņas draugus uz staciju pusjūdzi tālāk. Tas bija ilgs gājiens pa sausiem, netīriem ceļiem, kuros valdīja dzīva satiksme. Bifeļu vilkti rati, kamieļu vilkti furgoni, arī ziloņi ar baldahīniem pārsegtiem sēdekļiem uz muguras. Jaunajās drēbēs Mollija vairs nejutās tik uzkrītoša. Viņa ar patiku vēroja sievietes, kas gāja, nesot uz galvas lielus vara podus, un baskājainos bērnus, kas skraidelēja pa ielām. Gaisā dvakoja degoša vīraka, zāļu un pavardu smaržas, un pār viņiem spīdēja karstā marta saule. Draugi pagāja garām čūsku dresētājam, kurš sēdēja pie liela, apaļa groza un izvilināja no stabules tik maigas skaņas, ka viņa pieradinātā kobra dejoja. Mollija vēlējās, kaut varētu vienkārši izbaudīt apkārtni, taču saprata, ka viņiem jāsteidzas. No jaunākajām Mollijām nākošās atmiņas, kas auga viņas galvā, teica viņai, ka Vakts jau ir labu gabalu no Deli.
Visi ieradās Deli dzelzceļa stacijā, un Mollija pārvilka pār seju plīvuru.
- Paliec šeit, platformas galā, kur tevi neredz, rīkoja Odžass un iejuka pūlī.
Stacijā drūzmējās britu grupiņas. Sievietes bija ģērbušās apgrūtinošās Viktorijas laika kleitās, kas bija apspīlētas viduklī un nokarājās līdz zemei. Viņas valkāja lielas, neērtas cepures ar tīkliņiem, kas aizsedza seju. Sievietes pavadošie vīrieši bija tērpušies baltos uzvalkos un smagās tropu ķiverēs. Bariņos stāvēja un pļāpāja kareivji biksēs līdz ceļiem un augstos ādas zābakos. Vietumis sēdēja tveicē pārkarsuši bērni iestīvinātās drēbēs un baltās tropu ķiverēs.
- Tas ir kas nedzirdēts! kāda vecāka angļu dāma žēlojās savam izkaltušajam vīram. Tas milzis vienkārši nozaga mūsu lokomotīvi! Mollija pamanīja vagonu rindu, kas bez lokomotīves nīka uz rezerves sliedēm blakus galvenajam sliežu ceļam.
- Viņš ir tik sasodīti garš, vīrs atteica saraustītā un čērkstošā balsī, ka neviens neuzdrīkstas viņam iebilst.
- Ja es būtu te bijusi, sieviete gandrīz čukstus teica, es būtu iedūrusi viņam ar savu saulessargu tur, kur nolādēti sāp!
- Mīļā, neļauj tam sevi uztraukt. No tā tikai sāks pulsēt tavas paplašinātās vēnas. Jau tuvojas cits vilciens. Un tas iet tieši tajā pašā virzienā. Uz Džaipūru.
Tieši tajā brīdī atskanēja skaļš kliedziens.
- Zaglis! Ķeriet zagli! Kāds gara auguma vīrietis cauri pūlim norādīja uz kādu noskrandušu zēnu, kas traucās prom no viņa.
- Nespēju tam noticēt, Rokijs teica. Tas taču ir Odžass!
Mollija nekavējoties koncentrējās uz savu caurspīdīgo kristālu, un dzīve uz platformas mirklī apstājās, sastingstot kā gleznā. Metoties pakaļ Odžasam, Viktorijas laika vīrieša cepure, kas krita viņam no galvas, apstājās un apkārtējie cilvēki kļuva nekustīgi kā kokgriezumi ar ieplestām, satraukuma pilnām acīm.
Mollijai vajadzēja dažas minūtes, lai atrastu Odžasu. Skrienot viņš bija zemu pieliecies un līdz ar to labi noslēpies. Viņa rokā bija krokodilādas kabatas portfelis. Mollija sagrāba zēnu aiz rokas, iedvešot viņā kustību. Kad tas mēģināja pilnā ātrumā aizbēgt no Mollijas, viņa parāva to atpakaļ. Odžass pēkšņi ievēroja sastingušo pasauli ap sevi.
- Kas… kas ar visiem noticis? viņš jautāja, pārsteigumā pavēris muti. Mollija bija saniknota.
- Kāpēc tu to darīji, Odžas? Tu zināji, ka mēs nedrīkstam pievērst sev uzmanību. Šī, vai zini, nav nekāda spēlīte. Mēs tev teicām, ka mums vajag tavu palīdzību. Tā tu mums nepalīdzi. Tevi varēja notvert. Tu zini, ka mēs varam tev samaksāt. Tev nevajadzēja zagt kaut kādu smirdošu kabatas portfeli. Un tev vispār nav jāzog tas ir slikti.
- Slikti? SLIKTI? Odžass kliedza. Tu tikko apzagi veikalnieku. Tu tikko palīdzēji man apzagt policistu.
Neesi tik augstprātīga! Tu esi tikpat slikta kā es. Atšķirība ir tā, ka man šajā pasaulē neviena nav un ir jārūpējas pašam par sevi. Uz ielas dzīvot nav viegli. Man jātver katra iespēja, kad es to pamanu!
Mollija aprāvās. Viņa nebija mēģinājusi iztēloties sevi Odžasa stāvoklī. Meitene nokāra galvu.
- Un es tāpat netaisījos doties jums līdzi, Odžass turpināja. Visas tās runas par to, kā Vakts nolaupījis tavas jaunākās būtnes no tavas pagātnes, es tām neticēju. Tas izklausījās vājprātīgi. Es domāju, ka jūs visi esat jukuši.
- Domāju gan, ka tas izklausās vājprātīgi, Mollija nopūtās. Viņa palūkojās uz Viktorijas laika zēnu sev blakus, kurš turēja rokā zirņu šaujamo caurulīti. Mollija sekoja šāviena trajektorijai un ieraudzīja, ka zirnis karājas gaisā, lai trāpītu pa skaustu kādai liela auguma sievietei.
- Paklau, Odžas, man ļoti žēl. Tev taisnība. Es esmu liekule. Vai tu, lūdzu, tomēr neiesēdinātu mūs vilcienā? Un vai tev būtu iebildumi, ja es ieliktu tā vira kabatas portfeli atpakaļ viņa rokā? Es tev to atlīdzināšu naudā. Vari uzvilkt savas jaunās drēbes, lai tevi nepazītu. Tad mēs atvadīsimies.
- Ak nē!
- Lūdzu, Odžas!
- Mollij, tev vajadzēja man parādīt, kā tu šādi sastindzini cilvēkus, kā tu spēj likt putniem karāties gaisā un vilciena dūmiem izskatīties cietiem!
- Nebija laika.
- Nē, taču tagad, kad esmu to redzējis, es ticu pārējam tavam stāstam.
- Tiešām?
- Ak jā, un tagad, kad zinu, ka tu neesi traka, es došos tev līdzi.
- Tiešām?
- Jā. Man nav ģimenes saišu, un man patiktu piedzīvojumi. Taču atceries, to es daru par savu cenu. Desmit tūkstoši rūpiju.
Mollija pamāja. Sarunāts, Odžas, taču ar vienu noteikumu ka tu vairs nezagsi no kabatām, lai nepiesaistītu mums uzmanību.
- Un tu pieliksi klāt vēl to ceļojumu nākotnē.
- Tā es darīšu, Mollija apsolīja, un viņi paspieda viens otram roku.
Vēl pēc piecām minūtēm kabatas portfelis atkal atradās tā īpašnieka rokā un Odžass stāvēja stacijā, tērpies savā jaunajā, pelēkajā kartačarinderā. Mollija ļāva pasaulei kustēties.
Dažas minūtes uz platformas valdīja haoss, kad Viktorijas laika vīrietis atrada kabatas portfeli savā rokā un satrauktais pūlis ap viņu pārbaudīja savu mantību.
Tad stacijā iebrauca vilciens, taurējot kā milzīga vāroša ūdens tējkanna uz riteņiem, un starpgadījums bija aizmirsts.
Lokomotīve bija grandioza. Sākumā parādījās tās būrim līdzīgais buferis un augstais misiņa skurstenis, tad izliektā aizmugure, kur atradās ūdenstvertne. Uz lokomotīves sāniem greznojās uzraksts Deli raķete. Aiz tās atradās dzelzs platforma ar oglēm un vadītāja kabīne. Kurinātājs ar lāpstu meta ogles kurtuvē, uzkarsējot ūdeni tvertnē. Vadītājs apturēja vilcienu un vēlreiz parāva svilpes rokturi, izlaižot stacijā lieko tvaiku. Gaidošie pasažieri sarosījās. Visi sāka stumdīties un grūstīties, lai iekļūtu vilcienā.
- Kāpēc gan mums nepaiet atpakaļ laikā un nenoķert to vilcienu, kuru pārtvēra Vakts? jautāja Rokijs.
- Pārāk bīstami, Mollija atbildēja. Es jau par to domāju. Ja viņš pieķers, ka mēs viņam sekojam, tad viss cauri. Varam uzskatīt, ka esam izcepti uz lēnas uguns. Skaties, šis vilciens piepildās tik ātri. Nemaz nezinu, kā mēs atradīsim sev vietu. Un tiešām, Viktorijas laika angļi, kam likās, ka vilciens pieder viņiem, badīgi piepildīja četrus labākos vagonus vilciena priekšgalā, kuros bija vēdekļi, bet indieši, kam angļi atteicās sēdēt blakus, jau bira ārā no diviem pēdējiem, karstākajiem vagoniem.
- Paskat tikai! Segregācija! Pretīgi, vai ne? teica Forests. Tev būs prieks dzirdēt, Odžas, ka nākamajos laikos visu rasu cilvēki sēdēs kopā! Pasaules pilsoņi, vecīt!