- Taču mums tur nav, kur sēdēt, Mollija norādīja. Vagoni ir pārpildīti.
- Nav ne vainas, iesmējās Odžass. Mēs brauksim uz jumta.
Mollija paskatījās uz viņu. Uz vilciena jumta?
- Visnotaļ un pavisam noteikti, Mollij. Uz jumta būsim tuvāk dieviem.
- Mēs jau vienmēr varam doties nākotnē un noķert reaktīvo vilcienu, vai kas nu viņiem tad būs, Rokijs atgādināja Mollijai. Tad viņš pašūpoja galvu. Bet zini, Mollij, braukt uz jumta izklausās labi.
astoņpadsmitā nodaļa
Vakts brauca ārkārtīgi greznā vilcienā. Viņš Deli stacijā turēja pats savus īpašos vagonus. Kad bija kaut kur jābrauc, viņam atlika tikai paņemt lokomotīvi no kāda cita vilciena, un tā viņš arī šodien bija izdarījis.
Vakts atgūlās uz dīvāna un pārdomāja, cik uzjautrinoši bija saniknotie, garlaicīgie cilvēki Deli stacijā.
Vagonā valdīja patīkams vēsums. Tas tāpēc, ka tā vidū atradās liela kaste ar milzīgu ledus gabalu tajā. Uz grīdas stūrī sēdēja "vēdekļa zēns", vilkdams virvi, kas šūpoja vēdekli virs šīs ledus kastes, tā radot vēsa gaisa plūsmu, kas apvēdīja Vāktu un viņa līdzbraucējas.
Viņam pretī sēdēja desmitgadīgā Mollija ar kucēnu Petulu klēpī. Sešgadīgā un trīsgadīgā bija piemetušās viņai blakus, bet pati mazākā Mollija gulēja silītē un laida burbuļus. Visas, izņemot kucēnu, bija hipnotizētas.
Atvērās kupejas durvis, un ienāca trīs kalpi. Viņi klusējot pārklāja galdu ar baltu lina drānu un sāka uz tā likt šķīvjus ar indiešu ēdieniem. Šķīvi ar vistas tiku un vēl vienu ar sikhu kebabiem. Tur bija lēcu papad vafeles un raita (saputots jogurts ar garšaugiem), kur iemērkt papad. Tur bija garšīgi pudiņi ar safrānu.
Saodusi ēdienu, kucēns Petula atvēra acis. Viņa izlēca no desmitgadīgās Mollijas klēpja un sāka riet uz galdu. Maharadža meta viņai ar spilvenu.
- AIZVERIES, TU NERĪTAIS POLS! milzis kliedza. Viņš strupi pavēlēja vēdekļa zēnam rotaļāties ar kucēnu.
Izkāmējušais zēns pielēca kājās un pievilka kucēnu sev klāt. Viņš pameklēja kabatā un izņēma mazu akmentiņu, kuru nosvieda netālu no kucēna uz grīdas. Petula to paķēra un, priecīga, ka atradusi nodarbošanos, sāka sūkāt akmeni.
Vakts pārlaida asinīm pieplūdušo acu skatienu savām hipnotizētajām viešņām. Viņa skatiens apstājās pie trīsgadīgās Mollijas.
- Hmm. Pārbaudot tevi šajā ceļojumā, es varēšu īsināt laiku. Maharadža izvilka no kabatas irbuļu pāri. Tad, pieslējies sēdus, viņš pierāpoja (jo bija pārāk liela auguma, lai varētu staigāt vagonā) pie mazās Mollijas un uzsita knipi viņas acu priekšā.
Trīsgadīgā Mollija mirkli atjēdzās. Dažu iepriekšējo stundu laikā viņa, protams, bija hipnotizēta, tomēr visu laiku bija vērojusi maharadžu. Mollija bija nākusi pie secinājuma, ka milzis ļoti atgādina bruņurupuci, ko viņa reiz bija redzējusi televīzijā. Tagad, kad meitene spēja runāt, viņa teica: Tev vajadzēs ļoti, ļoti, ĻOTI lielu kasti, kur iekāpt, kad tu liksies ziemas miegā.
Maharadža izskatījās samulsis. Viņš nolēma, ka šodien viņam nav īstais garastāvoklis, lai nodarbotos ar trīsgadīgo. Milzis uzsita knipi, un bērns atkal bija transā. Tad maharadža pagriezās pret sešgadīgo un, strauji sasitot plaukstas, atbrīvoja viņu.
Sešgadīgā Mollija atjēdzās uzreiz. Pēdējā reize, kad viņa bija atbrīvota no transa, bija istabā ar iekārtajām gultām, un viņai no raudāšanas bija aizpampušas acis. Tagad viņa bija savaldīgāka. Milzīgā auguma vīrs vairs neizskatījās tik biedējošs kā iepriekš. Kas tu esi? Vai tu esi mani 'doptējis? Jo es negribu, lai tu mani 'doptē. Vai tu vari aizvest mani atpakaļ uz Braiersvilu? Es negribu dzīvot Āfrikā.
- Saprotu tavu domu gājienu, Vakts teica. Neuztraucies, es neesmu tevi adoptējis. Es tevi tikai aizņēmos, lai redzētu, cik talantīga tu esi.
Mollija paskatījās uz hipnotizētajām Mollijām, satriekta par viņu izskatu.
- Kāpēc viņas visas ir pa pusei aizmigušas? Pirms tam tu pamodināji lielāko, un viņu ari sauc Mollija, vai ne?
- Skatos, tu esi vērīga, teica Vakts, norādot uz meiteni ar irbuļiem. Vai esi izsalkusi? Jo tev man jāparāda, cik attapīga esi. Šie ir biruļi. Ķīnā visi ēd ar tādiem.
- Vai mēs esam Ķīnā?
- Nē, bet es Ķīnā pavadīju piecpadsmit gadus, mācoties leļot caikā.
- Piecpadsmit gadus! Vai tad tev tas lāgā nepadevās? Mollija nevainīgi apvaicājās.
Vakts sabozās. Paskatīsimies, kā tev padosies tikt galā ar šiem. Tie jālieto šādi. Milzis pierāpoja pie galda un parādīja, kā paņemt gabaliņu vistas tikās. Un nu tu vari ēst visu, ko vēlies, bet tikai izmantojot biruļus.
Mazā Mollija paņēma irbuļus un paskatījās uz ēdieniem nokrauto galdu. Viņa sarauca degunu. Vai tev ir kečups?
- Nav kečupa.
- Vai mēs esam Āfrikā?
- Lieto biruļus!
- Austrālijā?
- Lieto biruļus!
- Nekad neesmu dzirdējusi par tādu zemi, kuru sauktu Lietobiruļus, Mollija pie sevis noņurdēja. Viņa sarauktu pieri paskatījās uz milzīgo vīru virs sevis un lēni teica: Un man negaršo šis ēdiens, tāpēc es nelietošu irbuļusl Meitene apcirtās un devās atpakaļ uz samta spilvenu pie sienas, pa ceļam paņemot līdzi melno kucēnu. Viņš pat neteica "lūdzu", viņa pa ceļam murmināja.
Vakts bija šokēts. Viņš nebija radis, ka viņam neklausa. Viņš nebija radis atrasties bērnu sabiedrībā.
- Neuzdrošinies… Tad milzim iešāvās prātā, ka viņš grib, lai pavisam mazā Mollija izaugtu drosmīga. Labi, viņš noteica. Stūrgalvība ir laba. Bet tagad tev man jāparāda, vai tev ir dotības uz valodām. Atkārto pēc manis: "Elvalea maleleia ei nuli!"
Mazā Mollija piespieda kucēnu pie krūtīm un aizvēra acis. Skolā viņiem mācīja franču valodu, un Mollijai tā diez ko labi nepadevās. Tāpat viņai nepadevās arī rēķināšana un rakstīšana. Viņai nepatika, ka viņu pārbauda, un šis vīrs atkal sāka viņu biedēt.
- Labs kucēns, Mollija iečukstēja Petulai ausī. Kucēns viņai palīdzēja justies drošāk. Tas viņai atgādināja Rokiju un bāreņu nama apkopēju Trinklberijas kundzi.
- Nu, atkārto pēc manis: "Elvalea maleleia ei nuli!" Vakts pavēlēja. Mazā meitene palūkojās augšup uz viņu.
- Es neatkārtošu tavus stulbos vārdus. Un es gribu mājās, meitene teica.
Vakts norūcās un uzsita ar pirkstiem knipi. Ak, ej jel atpakaļ savā transā! Tad viņš palūkojās lejup uz guļošo bērnu.
- Neesi neko smuka, ko? viņš teica bērnam. Deguns kā kartupelis, acis tuvu viena pie otras, un arī neizskatās, ka tu būtu brīnumbērns. Ne māksliniece, ne mūziķe, ne dejotāja vai matemātiķe. Vakts sašķobīja muti, sapratis, ka bērns, kuru viņš cerēja uzaudzināt, nebūt nebija nekāds spīdeldis visās jomās. Tad viņa lūpas pavērās ņirdzīgā smīnā.
Taču hipnotizētājas talants kompensēs tavus trūkumus. Mazā Vakta, lai cik neglīta tu arī būtu, tu būsi ģeniāla hipnotizētāja. Tagad es aizvedīšu tevi uz Džaipuru un uzsākšu mēness ceremonijas, lai iesvētītu tevi manā pasaulē, kristālu avota ceremonijas! Es jūtu, mana mazā Vakta, ka tu būsi milzīgs magnēts kristāliem. Mazā Mollija nosprauslojās.
Kristālu avoti. Kā Vaktam tie patika! Tikai dažiem hipnotizētājiem bija zināms par kristālu izcelsmi, taču viņš to zināja, jo Ķīnā bija iesvētīts kristālu avotu pasaulē. Viņš nevarēja vien beigt brīnīties, ka tie vispār pastāv. Visā pasaulē varēja atrast ļoti īpašus parasta izskata akmeņus, no kuriem noteiktās pilnmēness naktīs izdalījās caurspīdīgie, sarkanie un zaļie kristāli. Hipnozes meistari spēja izvilkt tos no zemes. Vakts bija pārliecināts un ļoti sajūsmināts, domājot, ka šis mazais bērns to spēs. Vai neizklausās jauki, Vakta? viņš apvaicājās, kutinot bērnam zodu. Nu, protams.