Выбрать главу

Kucēns Petula vēroja milzi. Sunenītei nepatika ne mil­zīgā vīra izskats, ne smaka, un instinkts viņai teica, ka nav labi, ka vīrs elpo virsū mazajam bērnam. Petula pie­gāja klāt, apsēdās blakus sīciņajai Mollijai un kā sargājot sāka riet.

"Tas bērns nav tavs," nozīmēja viņas smalkās rejas.

Jūdzēm tālu aiz Vakta vilciena ar Petulu padusē vien­padsmit gadus vecā Mollija rāpās augšup pa tērauda kāp­nēm pašā Deli raķetes aizmugurē. Viņa sagrīļojās, kad jaunas atmiņas piepildīja viņas galvu, taču aiztrauca tās prom, nolēmusi negremdēties tajās. Mollija saņēma Odžasa roku, un zēns uzvilka viņu augšā. Vilciena sāni bija kā stāvas kraujas, taču vagona vidū bija sekcija ar dzelzs stieņiem, pie kuriem turēties. Tur jau sēdēja cilvēki. Ejot tiem garām, Petula apostīja vistu, kas bija iespiesta kādam zēnam padusē, un kazu, kas ļoti mierīgi gulēja blakus savam saimniekam. Petula sajuta, ka šiem dzīvniekiem kaut kas ir zināms par gaidāmo ceļojumu. Ar savu suņa saprātu Petula secināja, ka augšā ceļojums būs desmitkārt vējaināks nekā tad, kad braucot izbāž galvu pa automašīnas logu. Viņa aplaizīja lūpas un sāka izošņāt ceļu zem Mollijas plīvura.

To darot, viņas ožas redzesloka pašā maliņā parādījās pazīstama nervoza smarža. Tā lika atcerēties vīru ar tur­bānu. Viņš ar katru mirkli tuvojās. Petula uzrēja Mollijai, lai viņu brīdinātu.

-    Mēs nenokritīsim, Petula. Es turēšu tevi cieši, Mol­lija apsolīja.

Viņi atrada brīvu vietu uz vilciena trešā vagona jumta un iekārtojās. Lokomotīve vilciena priekšā nosvilpās un ietina viņus tvaika mākonī. Indiešu meitene viņiem bla­kus spalgi iesmējās, bet Mollija pēkšņi sāka bažīties.

-     Neuztraucieties! Odžass visus drošināja. Turie­ties cieši un pieliecieties, kad brauksim zem tiltiem! Viss būs labi. Odžass aizvēra acis, salika rokas un sāka mur­mināt lūgsnas.

Stacijas priekšnieks uz perona iepūta svilpē, bet loko­motīve atbildēja daudz skaļāk ar ausis plosošu kaucienu. Tad sākās neatlaidīgs čuk-čuk. Lokomotīves garie metāla savienojošie stieņi, kas kustināja riteņus, sāka lēnām dar­boties, un vilciens izkustējās no vietas.

Viņi izbrauca no stacijas, un Mollija palūkojās aiz muguras. Mirkli viņai likās, ka redz ierodamies Zakiju četru kalpu nestās nestuvēs, taču vilciens strauji uzņēma ātrumu, un, kad tas pagriezās aiz līkuma, Mollija viņu vairs neredzēja. Viņa prātoja, vai bailes varētu būt likušas viņai to iztēloties.

Drīz vien jau ceļojuma iespaidi lika Mollijai aizmirst Zakiju. Meitene vēroja, kā ainava ap viņiem, virzoties uz dienvidrietumiem Džaipūras virzienā, kļūst zeltaina. Mollija domāja par Vāktu, kas atradās viņiem priekšā uz sliežu ceļa. Viņai nebija ne mazākās nojausmas par tā nolūkiem. Mollija vienīgi cerēja, ka Vakts nav iecerējis nogalināt kādu no tām Mollijām, kas brauca viņam līdzi. Mollija neviļus piešāva pirkstus pie mutes un iekoda tajos, it kā lai uzzinātu, kas ar viņu notiktu tagad, ja Vakts nogalinātu kādu no viņas iepriekšējām būtnēm. Plīvuram šūpojoties vējā, Mollijas iztēle sāka darboties. Viņa domāja: ja Vakts nocirstu pirkstu sešgadīgajai Mol­lijai, vai viņai tagad plaukstā būtu sen sadzijis pirksta stumbenis? Mollija pieskārās rētai uz kakla. No kā tā radusies? Protams, no cirtiena, kas sākumā bijis dziļš. Kā varēja notikt tā, ka atmiņas par to, ceļojot laikā uz priekšu nākamajā gadsimtā, bija zudušas, bet rēta saglabāju­sies? Kur bija palikušas ar rētu saistītās atmiņas?

Brauciena laikā Mollijas prātā sāka mājot citas domas. Kāpēc Vaktam tik ļoti gribējās paturēt zīdaini Molliju par savu bērnu? Kāpēc viņš negribēja paturēt trīsgadīgo, seš­gadīgo vai pat desmitgadīgo? Varbūt tāpēc, ka pavisam mazajai Mollijai nebūtu nekādu atmiņu par Hārdvikas bāreņu namu. Taču īstais iemesls, kas urdīja Molliju, bija jautājums, kāpēc Vakts negribēja pieņemt par meitām vecākās Mollijas ar viņām kaut kas nebija kārtībā. Jau kopš tā brīža, kad Lusija Ļogana nebija izrādījusi īpašu patiku atkal satikties ar savu sen zudušo meitu, Molliju bija pārņēmusi sajūta, ka viņa, proti, Mollija, nav gana laba. Un tagad Vakts lika viņai noprast to pašu ka Mollija nav īstā, ko kāds varētu vēlēties par savu meitu vai, runājot par Vāktu, adoptēt. Tas Mollijai nemaz nepa­tika.

Tveicīgajai saulei spīdot Mollijai sejā, viņu pēkšņi mie­rināja desmitgadīgās Mollijas atmiņas par ceļojumu uz Džaipūru. Pateicoties tām, Mollija vismaz zināja, ka Vakts pret viņas mazākajām būtnēm izturas samērā labi.

Vilciens kā čūska locījās pa izkaltušo Indijas ainavu. Virs pasažieru galvām vijās lokomotīves dūmi. Vējš tā vien centās visus nopūst no vagona jumta, un Petulas ausis tajā plīvoja kā putna spārni. Foresta bizītes sitās pret vaigiem. Viņš smaidot uzlūkoja skaisto, saules izde­dzināto ainavu apkārt.

Viņi redzēja caur krūmiem spraucošos mežacūku. Ska­tienam pavērās pat leopards, kas centās noslēpties aiz paugura. Odžass kliedza pret vēju, lai pārējie viņu sadzir­dētu.

Ieskatieties labi, un jūs ieraudzīsiet tīģeri! Vai degun­radzi! Un paskatieties uz to ziloņu baru pie ūdenstilpes! Es taču teicu, ka šādi braukt ir vislabāk.

Apkārt bija daudz dzīvnieku. Briežu bars bailēs iztrū­kās, kad tiem garām aizdārdēja vilciens. Viņiem pamāja lācis, ar priekšķepām aptvēris koku, kura galotnē bija bišu saime.

Vilciens apstājās kādā mazā lauku ciematā, lai saņemtu pasta sūtījumus saiņus un maisus. Platformā gaidīja vie­tējie iedzīvotāji, kas cerēja pārdot pārtiku jebkuram, kurš spētu par to samaksāt. Mollija saoda karija un siltas mai­zes smaržu. Odžass paņēma naudu un nolēca no vagona jumta, lai paķertu visiem ēdienu un svaigu ūdeni.

Petula pakratīja galvu un ar ķepu pārvilka pār noputē­jušo purnu. Viņa vēroja, kā Odžass pa platformu virzās uz leti, kas smaržo pēc sīpoliem un maizes. Petula nolēma, ka vilciens te kādu laiku uzkavēsies, un saskatīja iespēju izlocīt kājas.

Petula piecēlās, izstaipījās un nožāvājās. Tad viņa devās uz vilciena priekšgalu.

Viņa pagāja garām sprostam ar satraukumā klukstošām vistām. Vienu no tām Petula apveltīja ar hipnotizē­jošu skatienu. Kad viņa gāja garām vilciena pasažieriem, kas bija saspiedušies kopā uz vilciena jumta, pastiepās daudzas rokas, lai viņu noglāstītu. Kāda vecāka sieviete pasniedza Petulai sulīgu jērgaļas gabalu. Petula pamāja un pateicīgi to pieņēma. Kāds mazs zēns piedāvāja viņai mango šķēli. No tās Petula atteicās, tomēr norēja pal­dies.

Nonākusi vilciena galā, Petula pameta ašu skatienu uz lokomotīves jumtu un nosprauslājās. Viņa pamanīja vadītāja pusdienas. Šķiet, tur bija kaut kas ar sieru.

Tad Petula devās atpakaļ pa vilciena jumtu. Cilvēki izturējās tikpat draudzīgi kā iepriekš. Petula nosprieda, ka šejienes iedzīvotāji ir brīnišķīgi. Ja vien nebūtu mil­zeņa un viņa rokaspuiša, šī būtu viena no jaukākajām vietām, ko viņa jelkad apmeklējusi. Tagad jau Petula, pie­slējusies pakaļķepās, redzēja Molliju. Mopsene ierējās, un Mollija viņu ieraudzīja.

Tieši šajā brīdī Petulas nāsīs iekļuva kāda sveša smaka. Tā nebija patīkama, drīzāk draudīga. Petula saprata, no kā tā nāk. Tā bija viņu nolaupītāja nervozā, nepatī­kamā smaka taču to vēl papildināja puvušu olu smārds. Smaka nāca no vagona, kas atradās tieši aiz Mollijas.

Petula metās skriet. Viņai bija jābrīdina Mollija.