Mollija ar skatienu meklēja Petulu un pamanīja viņas galvu vilciena priekšpusē. Tieši tobrīd viņai atausa prātā doma, ka viņas atmiņas ir mainījušās. Forests un Roldjs viņu pārsteigti uzlūkoja.
- Ei, vecīt! teica Forests. Vai tev tikko pārtaisīts prāts? Es atcerējos, ka arī vecais Zakija iekāpa šajā vilcienā.
- Es arī, piebilda Rokijs.
- Un ari es, Mollija piekrita. Atceros, ka redzēju viņu iekāpjam vagonā zem mums. Un mēs visi pieliecāmies, lai viņš mūs nepamana. Atceros, ka redzēju viņu ierodamies stacijā, kad mēs izbraucām no Deli. Viņš acīmredzot nokavēja vilcienu…
- …un viņam ir dots rīkojums satikt Vāktu… piebilda Rokijs.
- …un tāpēc viņš atgriezās laikā, lai pagūtu iekāpt vilcienā, pirms tas atstāj staciju. Un tieši tāpēc mēs pēkšņi ieraugām viņu savās atmiņās. Viņš ir izmainījis gan savu, gan mūsu pagātni.
- Tas nu gan ir superīgi, vecīt! Manas smadzenes no šīm domām met cilpu cilpas! Forests pārvalbīja acis, cenšoties to visu saprast.
- Laimīgā kārtā Zakija nezina, ka Odžass ir mūsu draugs. Mollija uzlika roku sev uz vēdera, atcerējusies Zaldjas violeto metāla kapsulu. Ceru, ka šis nodevējs spēj atrast vienīgi laiku, kur kāds atrodas, nevis vietu. Citādi, ja Zakija to ieslēgs, viņš redzēs, ka esam tieši virs viņa.
Mollija vēroja, kā Petula pa vagona jumtu skrien viņai pretī.
- Piebremzē, Petula! Mollija pie sevis čukstēja. Tu taču negribi nokrist zemē.
Petula elsdama pieskrēja pie Mollijas un uzreiz sāka ar ķepu kašāt vagona jumtu.
- Odžass ir atnesis ūdeni, Mollija teica, un ēdienu.
Petula nopūtās. Viņa blenza metāla jumtā un vēlējās,
kaut varētu redzēt tam cauri.
Vagonā zem draugu pulciņa Zakija iemidzis gulēja uz vilciena plaukta. Pulverītis, ko viņa tējā bija iebērusi tējas veikaliņa saimniece, jau sāka iedarboties, un viņa kuņģis burbuļoja. Smalkais nākotnes aparāts kabatā bija izslēgts. Zakija bija atteicies no tā pakalpojumiem, jo tas šķita pārkarsis. Viņam pretī sēdēja divas sievietes krinolīnos un pietvīkušām sejām; tās izskatījās ārkārtīgi neapmierinātas ar dzīvi un atvēsinājās ar vēdekļiem ziloņkaula kātos. Viņās nepatiku radīja gan šī cilvēka rupjība, gan viņu vīru neuzņēmība. Abu sieviešu vestēs tērptie vīri stāvēja pie durvīm un stulbi smaidīja, it kā būtu hipnotizēti; tādi viņi, bez šaubām, arī bija.
- Man jāsaka, vienai sievietei izdevās izdvest no savas cepures plīvura aizsegtās sejas, ka jūs, cienītais, uzvedaties kā mežakuilis.
Zakija kā piekrītot nopirdās, nošņaukājās un turpināja krākt. Gaisu piepildīja neciešama smirdoņa.
- Tas nu ir par daudz! dāmas, piespiedušas kabatlakatiņus pie deguna, aizgāja.
Odžass atgriezās ar ūdeni, sviestmaizēm un dažādu dārzeņu maisījumu karija mērcē. Visi ēdamo notiesāja ātri, jo ēšana uz braucoša vilciena jumta būtu kā eksperiments, kurā jāpierāda, vai ir iespējams ēst stiprā vējā. Un tad vilciens nosvilpies atkal sāka braukt.
No vagona jumta draugi redzēja koku gatves, tālumā villas, kurās dzīvoja briti, un vienkāršus indiešu ciemus. Viņi redzēja majestātiskas pilis, kas piederēja indiešu bagātniekiem, un senus hindu tempļus, kuri līdzinājās smilšu pilīm, kādas bērni veido pludmalē, pilinot no saujas slapjas smiltis vienā punktā, līdz izveidojas stingra būve. Viņi redzēja Viktorijas laika formas tērpos ģērbtus indiešu kareivjus, bet laiku pa laikam ari pa kādam britu virsniekam un kavalēristam zirga mugurā. Vilciena pasažieri pabrauca garām krāsainiem ļaužu pūļiem, kas izpildīja reliģiskus rituālus tempļu ārpusē, un viņu acu priekšā nozibēja neskaitāmi lauki, kuros strādāja indiešu zemnieku ģimenes. Un tad beidzot pēc septiņām ilgām stundām vilciens bija nonācis Džaipūrā.
Mollija ar draugiem vēl arvien sēdēja kā sastinguši, kamēr visi pārējie kāpa zemē no vilciena. Viņu ausīs joprojām kauca vējš, bet sejas bija saules apcepinātas un netīras no putekļiem un lokomotīves dūmiem. Mollija vērīgi lūkojās, līdz pamanīja pūlī iejūkam Zakiju. Viņa gaita bija dīvaina tāda, it kā kaut kas būtu atgadījies ar viņa biksēm. Un tā ari bija. Laikā, kuru Zakija pavadīja miegā, tējas veikaliņa saimnieces pulveris bija izraisījis nepatīkamu eksploziju viņa dibengalā. Pūlis pašķīrās, dodot viņam ceļu, un Mollija pamanīja trīs indiešu bērnus, kas ķiķinot aizspieda degunu un rādīja ar pirkstu uz Zakiju. Zakijam beidzot izdevās izlīkumot līdz taksometru stāvvietai un nostāties garās gaidītāju rindas priekšgalā. Divi smalki britu varasvīri kopā ar savām sievām cēla skaļus iebildumus, taču drīz vien tika nomierināti ar hipnozes devu. Zakija ietrausās ratos un norādīja sava brauciena virzienu.
Tomēr, pirms šie cilvēka vilktie rati sāka kustēties, pie tiem pieskrēja trīs pusaugu zeņķi. Katrs no viņiem pacēla gaisā roku un meta Zakijam kaut ko, kas no attāluma izskatījās pēc miltu paciņām. Pēc trieciena pret ķermeni tās pārsprāga, ietērpjot Zakiju sarkanos, oranžos un zilos krāsu plankumos. Pusaudži smejoties lēkāja apkārt Zakijam, bet tas piecēlās ratos stāvus un kratīja pret viņiem dūri.
Ko tas viss nozīmē? jautāja Rokijs, kad rati aizbrauca.
Odžass iesmējās. Martā visā Indijā svin Holi svētkus. Tiek izsviests milzum daudz krāsainas tintes. Kā gan tev šķiet, kāpēc mana tunika, kuru es valkāju iepriekš, bija tik krāsaina? Deli svinības jau ir gandrīz beigušās, taču šķiet, ka šeit visi uzjautrinās vēl joprojām.
Beidzot, mirkstot zilas, sarkanas un dzeltenas krāsas traipos, kas tika šķiesti uz rindā stāvošajiem, visi iespiedās vēršu vilktā furgonā. Odžass bija uzzinājis, ka Zakija devies virzienā uz vietu, kuras nosaukums ir Dzintara pils, tāpēc deva rīkojumu vecajam zemniekam, kurš viņus veda, braukt turp.
Kad viņi attālinājās no stacijas, Holi svētki pavērās skatam visā savā krāšņumā. Pūli izklaidēja dejotājas. Citas dziedāja priecīgas svētku dziesmas. Cilvēki ķircināja cits citu vai šļāca citiem virsū krāsainu šķidrumu no dīvainām deviņpadsmitā gadsimta ūdenspistolēm. Visi gavilēja un smējās.
Furgons izbrauca no pilsētas un nonāca laukos, kur ceļmalas rotāja zālāji un laukos zēla cukurniedres. Viņi brauca gar koku birzīm, kur zaros karājās lieli augļi un pļavās ganījās sapītas kazas. Forests rādīja mango kokus un pistāciju riekstu kokus, kā arī čūsku, kuru neizdevās saskatīt nevienam citam, bet tad apklusa. Visi bija pārguruši daļēji no ilgā ceļojuma ar vilcienu, bet pārsvarā, vismaz Mollija, Rokijs un Forests, no ceļojuma laikā, jo tas tiešām bija ļoti nogurdinošs. Tā nu draugi iekārtojās ērtāk uz zemnieka džutas maisiem un drīz vien, furgona šūpošanās un no attālā tempļa skanošās lūgšanas ieaijāti, iemiga.
Kad Mollija modās, saule jau bija noslīgusi gandrīz līdz pašam apvārsnim. Rokijs jau bija pamodies. Viņš uzsmaidīja meitenei. Rati kratījās pa zemesceļu, kura kreisajā pusē pletās neauglīga ieleja. Tieši priekšā slējās liela, pelēka pils. No maza ciematiņa kalna pakājē līkumains, no abām pusēm ar mūriem norobežots ceļš veda uz ieeju kalna galā esošās pils vārtos.
Mollija secināja, ka laikā, kamēr viņa bija iemigusi, viņas galvā ir parādījušās jaunas atmiņas no viņas hipnotizētās desmitgadīgās būtnes. Viņa atcerējās, ka Vakts ziloņa mugurā bija uzvedis viņas šajā pilī kalna galā un tad atstājis gliemežvāldem rotātā istabā, izņemot pavisam mazo Molliju, ko paņēma sev līdzi.
Kad Mollija to pastāstīja Rokijam, tas sarauca degunu.
- Tas ir tik pretīgi, viņš teica.