- Tas ir briesmīgi. Tagad mana dzīvība atkarīga no Vakta kaprīzēm. Ja viņam uznāks kāds untums un viņš izlems mani nobeigt, es būšu mirusi. Ak, tagad es esmu šeit? Nu, es vienkārši izzudīšu. Un zini, ja tā notiks, ja viņš nogalinās mani kā zīdaini un es nemūžam nebūšu uzaugusi bāreņu namā, tad mainīsies ari visa tava dzīve. Mēs nekļūsim draugi, tu visus šos gadus mani neaizstāvēsi, mēs nemūžam kopā nenonāksim ne Ņujorkā, ne Losandželosā. Kas gan lai zina, par ko tu tagad būtu izaudzis?
- Par bēgli Amerikā, attrauca Rokijs. Mani būtu adoptējusi tā ģimene, un es būtu aizbēdzis.
- Man gribētos izdomāt kādu veidu, kā pievārēt Vāktu. Mollija sarauca pieri. Šādi viņu vajājot, mēs neko neiegūstām. Petula nolaizīja Mollijai roku un saslēja ausis, it kā vēloties noskaidrot, kāpēc Mollija ir tik saspringusi.
- Tev tas jāuztver, lūk, kā, saprātīgi skaidroja Rokijs. Ja viņš nogalinās tevi kā zīdaini, tad tu to nemaz nejutīsi. Tevis vienkārši nebūs.
Mollija iepleta acis, kā ieraudzījusi spoku.
- Pat tad, ja tas sāpētu, tu to nejustu tagad. Tas viss jau būtu tavā pagātnē. Domāju, ka tu atcerētos, kā viņš gatavojas tevi nogalināt un tās būtu šausminošas atmiņas -, un tad jau tu būtu mirusi. Ja jau sākam par to runāt, tad šobrīd Indijā neatrastos ne tu, ne es, ne Forests, ne Petula, jo pagātne būtu tevi vienkārši iznīcinājusi. Viss notiktu tā, it kā tu būtu mirusi agrā bērnībā, un nevienam no mums nebūtu ne mazākās nojausmas par to, kas būtu varējis notikt. Lūk, kā būtu! Tāpēc neuztraucies, Mollij. Nav jēgas.
- Bet paskaties, Rokij! Mollija parādīja zēnam rētu uz kakla.
- Kad tas notika?
- Kad mēs devāmies nākotnē.
- Bet vai to nepavada atmiņas par to, kā tā gadījusies?
- Nē.
- Savādi.
- To es saprotu. Rokij, tu zini: ja Vakts nogalinās pašu mazāko mani, pirms es būšu atradusi hipnozes grāmatu, Kornēlijs būtu darījis visu, ko vēlas Vakts. Un tas pasaules iedzīvotājiem nemaz nenāktu par labu. Tāpēc pastāv daudz svarīgāks iemesls, lai neļautu Vaktam nogalināt manas mazākās būtnes. Bet es jau tāpat negribu mirt. Man vēl ir tik daudz darāmā. Es gribēju nodibināt hipnozes slimnīcu, nevis dzīties pa visu Indiju pakaļ šim trakajam. Lūk, ko es biju iecerējusi!
Rokijs pasmīnēja. Varbūt viņš būs tavs pirmais pacients.
- Un tu, Rokij, varēsi sarakstīt dziesmu par šo visu tad, kad tas reiz beigsies.
Nu jau Mollija jutās labāk. Viņa pamodināja Odžasu un lūdza viņu, lai viņš liek krunkainajam braucējam ieskatīties viņai acīs, lai varētu to hipnotizēt.
Drīz vien vecā vīra kataraktas skartās acis kļuva stiklainas, bet Odžass deva viņam pavēli piebraukt pie pils un teikt, ka viņam jāpaņem daži paklāji lāpīšanai.
Mollija, Rokijs, Forests un Petula paslēpās zem džutas maisu kaudzes furgona aizmugurē, bet Odžass nosēdās blakus kučierim. Zēns bija novilcis savu jauno žaketi, tā ka nu viņa krūtis bija kailas, tāpat arī viņš bija uzvilcis savas vecās bikses.
Furgons sāka braukt augšup pa akmens plākšņu ceļu uz Dzintara Pili.
deviņpadsmitā nodaļa
Zakija soļoja šurpu un turpu pa istabu. Viņš bija atbrīvojies no pieķēzītajām biksēm un tagad, pēc vannas, svaigs kā gurķītis smaržoja pēc krustnagliņām un apelsīnu eļļas. Pirms tam viņam vēl nekad nebija tā misējies. Viņš ielēja sev medus un kumelīšu uzlējumu, cerot, ka tā izdosies nomierināt satrauktos nervus. Taču tas nebija iespējams, jo pagalmā zem savām istabām viņš redzēja garā halātā tērpušos Vāktu, kas žestikulēja un deva skaļus rīkojumus paveciem priesteriem, kuri drūzmējās ap viņu.
Visi bija sapulcējušies pie Dzintara pils kristālu avota. Tas bija gauži necils vienkāršs akmens ar plaisu -, taču tā vērtība bija neiedomājama. Gluži kā visi kristālu avoti, arī šis ieplaisājušais akmens izvirda kristālus reizi vairāku gadu laikā. Zakija bija apmeklējis simtiem kristālu avotu. Tas tāpēc, ka Ķīnā Vakts savā īpašumā bija ieguvis senu pasaules karti, kurā bija norāditi kristālu avoti un minēts, kad tiem jāuzplaukst. Un tā nu Vakts bija ceļojis kā apsēsts no viena avota uz nākamo, vienmēr ierodoties īstajā laikā, lai ievāktu dārgakmeņu ražu.
Džaipūras pils kristālu avotā dārgakmeņi ienācās katru gadu marta pilnmēnesī. Vakta hipnotiskā klātbūtne palīdzēja tos izvilkt no zemes dzīlēm. Vakts nekad neuzaicināja Zakiju piedalīties šajās ceremonijās, jo neuzskatīja viņu par pietiekami labu hipnotizētāju, lai viņš spētu magnetizēt kristālus. Zakija ņirdzīgi savilka seju. Viņš vēroja savu saimnieku skaidrojam priesteriem, kā veicama ceremonija. Zakija zināja, ka maharadža uz šo nakti liek īpaši lielas cerības, jo uzskatīja: klāt esot četrām Mollijām, it īpaši zīdainei Mollijai, kristāli gāzīsies no zemes kā nekad agrāk. Zakija domāja, ka maharadža ir apsēsts ar šo mazo bērnu.
Tas nebeigsies labi, Zakija pravietoja, skatoties pa logu un vērojot, kā Vakts paņem no savas īpašās somas sauju kristālu un izbārsta tos pa akmens virsmu. Zakija vienmēr mēdza norobežoties no sava saimnieka dīvainajām ceremonijām. Piecpadsmit Ķīnā pavadīto gadu laikā Zakija bija redzējis, kā viņa saimnieks kaldina pats savu reliģiju tādu, kuras centrā ir kristāli. Viņš vēroja, kā Vakts paņem gabaliņu no vienas reliģijas, kripatiņu no citas, karotīti no vēl kādas un sajauc visu kopā.
Tagad Zakiju atvēsināja tas, ka viņam nāksies izjaukt sava saimnieka īpašās ceremonijas dienu, paziņojot viņam, ka vienpadsmit gadus vecā Mollija ir pazudusi. Tas varētu izrādīties pēdējais piliens kausā. Šī varētu būt tā diena, kad Vakts beidzot hipnotizēs Zakiju. Zakija nodrebēja. Visvairāk pasaulē viņš baidījās no tā, ka Vakts varētu viņu hipnotizēt. Viņš negribēja piedzīvot sava mūža beigas kā hipnotizēts zombijs. Zakija ienīda Molliju Mūnu, jo tā bija no viņa izbēgusi. Viņš ienīda meiteni par to, ka viņas dēļ bija radusies šāda situācija. Zakija trīcēja pie visām miesām, malkojot savu medus dzērienu un gatavojoties kāpt lejā pagalmā.
Pa caurumu maisā Mollija redzēja augstos mūrus ap stāvo ceļu un daudzveidīgās arkas, kas slējās virs ceļa. Kalna galā furgons apstājās un kučieris hindu valodā stāstīja sargiem, ka ieradies šeit, lai paņemtu paklājus, kas jālāpa. Sargi ielaida furgonu, neuzdodot nekādus jautājumus.
Tagad furgona koka rati jau dārdēja pār pils beidzamo slieksni, nonākot tās apakšdaļā. Mollija uzdrīkstējās palūkoties pa caurumu maisā, un ieraudzītais lika viņai salēkties. Visapkārt bija ziloņi ar izkrāsotām galvām un dzeltena zīda cepurēm. Ziloņu dzinēji sēdēja lielajiem dzīvniekiem mugurā, aizkabinājuši kājas aiz to ausīm. Dzinēji tērgāja savā starpā, neievērojot bērnus furgona aizmugurē. Tomēr vienam zilonim kaut kas likās aizdomīgi, un Mollija sajuta tā snuķi ielienam furgonā un apostām viņas kāju. Dzinējs izkliedza strupu pavēli, un snuķis ātri pazuda. Kamēr furgons brauca garām, kāds cits zilonis izdomāja pačurāt, apšļakstot sargu tam blakus. Sargs saniknojies sāka vicināt zobenu pret bezkaunīgo ziloni, bet ziloņu dzinēji smējās kā traki, it kā ieraudzījuši pašu jautrāko skatu savā mūžā. Šī aina lieliski novērsa apkārtējo uzmanību, lai furgons varētu netraucēti iebraukt pils iekšienē.
Mollija, Rokijs, Forests un Petula kā sastinguši gulēja zem džutas auduma. Mollija sajuta, ka atrodas ļoti tuvu savām mazākajām būtnēm. Tieši zem viņas krūškurvja parādījās kāds siltums, nomierinoša izjūta. Mollija prātoja, vai arī pārējās nojauš viņas tuvumu.