Tomēr šo siltumu traucēja kāda attāla nemiera sajūta. Mollija instinktīvi apjauta, ka šīs bailes izstaro viņas pati mazākā būtne. Molliju pārņēma vēlme izlēkt no furgona un mesties pie Vakta, lai kur viņš arī atrastos. Viņa gribēja izraut bērnu no milža rokām. Viņa vēlējās, lai milzis nozustu no zemes virsmas. Taču tas nebija iespējams. Mollija saprata, ka viņai jābūt pacietīgai.
Furgons iebrauca laukumā blakus tirgotājiem paredzētajai ieejai pilī. Mollija dzirdēja, kā kučieris kaut ko skaidro kādam citam. Ari Odžass deva rīkojumu, un tad furgons iebrauca klusā, jumta pārsegtā vietā. Bija dzirdams aizejošu soļu troksnis. Odžass iegrūda Mollijai dunku sānos.
- Nāc man līdzi viena pati, zēns steidzīgi teica. Mēs atradīsim Vāktu.
Mollija nometa sakarsušos džutas maisus un izlīda no tiem. Petula iesmilkstējās.
- Tiksimies vēlāk, Mollija pačukstēja un tad kopā ar Odžasu steidzās uz priekšu pa sarkaniem bruģakmeņiem klātu celiņu. Tā galā atradās neliela sānu ieeja pilī. Odžass klusi pastūma vaļā durvis un ieklausījās. Tad viņš pamāja Mollijai, lai viņa nāk iekšā. Mollijas galvu atkal piepildīja atmiņas.
Desmitgadīgā Mollija sēdēja uz soliņa un lūkojās paaugstinātajā pagalmā. Milzīgais maharadža, pakāpies uz akmens, stāvēja viņas priekšā. Viņa rokās bija mazais bērns. Mazā milzīgajās plaukstās izskatījās pēc sīciņas lellītes. Zemajos balkonos ap pagalmu drūzmējās pils kalpi. Un aplī ap milzi kaut ko monotoni skandēja piecpadsmit dīvaini, izdēdējuši vīri ar garām, sirmām bārdām un ūsām, tērpušies plīvojošos, violetos apmetņos. Maharadža sāka laist bērnu pa viņu rokām. Saņemot bērnu, katrs vecais vīrs paklanījās, tad pakāpās uz priekšu pie akmens un apslacīja bērnu ar ūdeni, pēc tam apbārstīja ar puķu ziedlapiņām un beigās ar putekļiem. Bērns skaļi raudāja, taču likās, ka nevienu tas neinteresē.
Odžass Mollijai pa priekšu kāpa augšup pa spirālveida kāpnēm.
- Viņas ir ļoti augstu, Mollija paskaidroja. Redzi, es skaidri atceros, ka viņas ir pils augšstāvā.
- Tas varbūt ir visas pils augstums, Odžass elšot teica. Es tikai ceru, ka mēs nesastapsim sargus.
- Atceries, ka es varu sargus hipnotizēt, Mollija drošināja zēnu.
Beidzot kāpņu galā bija durvis. Tās bija aizslēgtas. Odžass aši palūkojās apkārt un tad izvilka no kabatas stieples gabalu.
- Zagļa gaitās esmu ieguvis dažas vērtīgas iemaņas, viņš teica, mūķējot vaļā atslēgu.
Viņi atradās pils tornītl, pie kura sienām karājās sarkani, izbalējuši gobelēni. Mollijai par vilšanos, viņi nebija nonākuši tajā vietā, kura parādījās viņas atmiņās. Taču to varēja redzēt kā no putna lidojuma. Pa tornīša augsto logu abi varēja labi pārskatīt zem viņiem esošo lielo centrālo pils pagalmu. Visā pilī atbalsojās dīvaino priesteru monotonās balsis.
- OOOhhhdlllljjaaaaaa! OOOOOhhhhdhhhjjlllljjjaaaaaa! Divi priesteri šaudījās apkārt kā savādas lēkājošas maitu lijas. Virs viņiem krēslojošajās debesīs kā kautrīgs aktieris, kurš baidās iziet uz skatuves, karājās blāvs pilnmēness. Vakts turēja mazulīti Molliju augstu virs galvas, it kā izaicinot ar viņu mēnesi. Tad viņš nolika bērnu uz segas virs akmens aiz pārējo Molliju muguras. Tās sēdēja hipnotizētas, neapzinoties (tāpat kā pie apziņas esošā Mollija) aiz viņām esošā ieplaisājušā akmens brīnumainās īpašības. Vecie priesteri dejoja. Viņu apmetņi plīvoja, kad viņi griezās apkārt kā rotaļu vilciņi.
Un tad īpašais akmens blakus mazajai Mollijai dzemdēja. Cits pēc cita no plaisas akmenī kā lielas, mirdzošas vaboles parādījās deviņi kristāli trīs sarkani, trīs zaļi, trīs caurspīdīgi. Vakts lēkāja ap tiem un sajūsmā auroja.
No sava augstā novērošanas punkta Mollija un Odžass dzirdēja Vakta valzirga brēcienus, taču viņiem nebija ne jausmas, kas tos izraisījis. Viņi bailēs skatījās, kā milzis noliecas pār mazāko Molliju. Tad viņi redzēja Zakiju piesardzīgi iznākam no pūļa. Viņš caur lēkājošajiem priesteriem pielavījās blakus Vaktam un pamāja, lai tas pienāk tuvāk.
Mollija redzēja, kā Zakija izvelk no kabatas sudraba ierīci un rāda to Vaktam. Likās, ka viņš lūdz žēlastību.
Vakts piemiedza dzeltenīgās acis un uzšņāca savam kalpam. Kas noticis, Jakiza? Kaut nu tas būtu kas svarīgs! Ļoti svarīgs.
Zakija pacēlās uz pirkstgaliem un kaut ko murmināja Vakta ausī.
To jau man vajadzēja no tevis gaidīt, tu nepraša un stulbeni! Vakts niknumā norūca. Ne jau mašīna jālabo, bet tavas smadzenes. Es pat nezinu, kāpēc ar tevi tā auklējos. Tad, it kā kaut kas Vāktā būtu pārlūzis, viņš ieaurojās: MAN TAGAD VAJADZĒTU TEVI PIEBEIGT, TU NEKAM NEDERĪGAIS IZSMIEKLS NO CILVĒKA! Vakta kliedzieni atbalsojās pagalmā un smagajā gaisā. Bungu rīboņa apldusa. Priesteri pieplaka zemei, līdz atgādināja ar apmetņiem pārklātas kaudzītes. Pūlī iestājās baiļu pilns klusums. Četri ar zobeniem bruņoti sargi pielēca miera stājā, un nodžinkstēja metāls, kad viņi izvilka no makstīm un pacēla gaisā savus ieročus. Zakija centās noteikt dusmu lēkmes spēku un izzīlēt, vai viņu tiešām sodīs ar nāvi. Vai šīs bija beigas? Tad Vakts novērsās no viņa un sāka kaut ko purpināt. Zakija atviegloti nopūtās.
- Viņa ir gudra, šī Mollija Mūna, Vakts secināja, runādams pats ar sevi, iedvesmots no domas par šo jauno, izcilo hipnotizētāju. Pietiekami gudra, lai sekotu man, varbūt pat izmantojot savas pašas atmiņas. Ha! Varbūt ar viņu būtu interesanti. Man tā patīk zvedlbas un meja. Viņš paspēra soli virzienā uz hipnotizētajām trīs, sešus un desmit gadus vecajām Mollijām un uzšņāca tām: No šī brīža jūs aizmirsīsiet visu, kas ar jums noticis šeit, Indijā, līdz es likšu jums to atcerēties. Viņš slimīgi pa pusei noklepojās, pa pusei noķiķinājās.
- Saproti, maharadža turpināja, pasviežot vārdus Zakijam sev aiz muguras, es tagad varu ar izbēgušo Molliju Mūnu spēlēt buzeli un ērkānu. Ja es gribēšu, lai viņa uzzina, kur es atrodos, es to varu. Es varu ļaut vienai no šīm te trim kaut ko atcerēties, lai dotu viņai kādu mājienu. Bet, ja es gribu, es varu pārtraukt viņu atcerēšanos, un Mollija nezinās, kur mēs esam. Ha! Ha, ha, ha! Viņai nāksies sekot tām norādēm, kuras es izvēlēšos viņai atstāt. Tas tikai būs jautri!
Vakts bērnībā nekad nebija spēlējis nekādas spēles. Tagad viņš bija kā izlutināts, šausmīgs bērns, kurš veido negodīgus noteikumus spēlei, kurā ir paredzējis uzvarēt.
divdesmitā nodaļa
Mollija pagriezās un ieraudzīja mazu stāvu apskrandušā, zilā tērpā, tas sakrustotām kājām sēdēja zemē blakus ūdens traukam. Viņam bija pērļu kaklarota un divas dārgakmeņiem rotātas sprādzes ap potītēm. Mollija uzreiz saprata, kas ir šis cilvēks. Vīrieša situācija tik ļoti atgādināja to, kādā atradās Sarkanā Cietokšņa maharadža, ka viņš nevarēja būt neviens cits kā īstais Dzintara pils saimnieks.
Vīrs ar salīkušo muguru bija sakumpis tā, it kā sēdētu tur jau gadiem. Viņa bārda sniedzās līdz klēpim un nekoptie sirmie mati krita pār pleciem kā sniegputenis.
Paklau… Mollija ierunājās.
Sirmgalvis cieši lūkojās sienā, it kā vērotu no olas šķiļamies cāli.
Odžass salika rokas, nometās ceļos un paklanījās.
- Šis ir Džaipūras maharadža. Es viņu pazīstu no portreta Deli. Pirms diviem gadiem paklīda baumas, ka kādu dienu izjādē viņam uzbrucis kalnu lauva. Un viņš visu šo laiku ir sēdējis te ar savām smalkajām rotām, taču tik netīrās drēbēs! Odžass noskurinājās. Vakta sirds ir kā ledus gabals. Vai tu vari izdarīt kaut ko, lai palīdzētu šim cilvēkam?