Mollija pašūpoja galvu un saņēma vecā vīra rokas.
- Pagaidām nevaru. Viņš ir hipnotizēts, un Vakts droši vien nostiprinājis savus rīkojumus ar īpašu laika ceļošanas vai laika apstādināšanas atslēgu. Ja man būtu zināma parole, es varētu to atslēgt, taču tas var būt jebkurš iespējamais un neiespējamais vārds.
Odžass piešķieba galvu uz vienu pusi. Vai tu nevarētu doties atpakaļ tajā laikā, kad viņš tika hipnotizēts, un noklausīties Vāktu? zēns ierosināja.
Šī doma bija tik vienkārša, ka Mollija jutās satriekta. Ja milzis beidzamo hipnozi bija veicis šajā telpā, tad viņa tīri teorētiski varētu to noklausīties.
- Nelaime tāda, Mollija pačukstēja Odžasam, nelaime tāda, ka ikreiz, kad ceļoju laikā, man lobās āda.
- Jā, es saprotu. Ak, tas gan nav labi, vai ne, Mollij? Odžass piekrita, pētot zvīņaino ādu pie Mollijas auss.
- Es, saproti, negribu, lai mana seja beigās kļūst kreveļaina kā Vaktam un… Mollija uzlūkoja nabaga ieslodzīto maharadžu un saminstinājās. Nu labi, pamēģināšu, viņa piekrita.
Mollija piegāja pie sarkanajiem gobelēniem, cerot, ka tie tur karājušies vienmēr. Viņa vienu pavilka nost no sienas.
- Nekur neaizej, viņa teica Odžasam. Pēc pāris sekundēm būšu atpakaļ.
- Pēc dažām sekundēm?
- Hmm. Nu, varbūt man neizdosies ielēkt tieši īstajā laikā, tāpēc klausies uzmanīgi, vai kāds nenāk. Ja esmu prom pārāk ilgi, tad arī tu noslēpies tāpat kā es. Labi?
Odžass pamāja, un Mollija nozuda aiz gobelēna. Viņa cieši satvēra zaļo kristālu kreisajā rokā un pēc dažiem dziļiem, koncentrēšanās pilniem elpas vilcieniem, domājot par to, cik pārsteidzoši ir tas, ka viņa spēj pārvietoties laikā, meitene devās ceļā. Traucoties atpakaļ cauri laikam, laika vēju glāstīta, Mollija izbīdīja savas neredzamās datumu antenas un centās noteikt punktu laikā pirms diviem gadiem. Mollija apstājās un no sava aizsega zagšus paskatījās telpā. Tā kā tur neviena nebija, meitene secināja, ka ir aizceļojusi atpakaļ pārāk tālu. Viņa nolēma virzīties uz priekšu laikā tik lēni, cik vien iespējams, nepadarot ķermeni redzamu, lai nojaustu brīdi, kad Džaipūras maharadža pirmo reizi tika ieslodzīts šajā telpā. Mollija cerēja, ka ieraudzīs lielo un uzkrītošo Vakta stāvu, kas valdnieku hipnotizē. Meitene satvēra sarkano kristālu.
Ārā zibēja dienas un naktis. Mollija piespieda sevi samazināt ātrumu. Pēkšņi līdz viņas apziņai aizgāja, ka uz grīdas sakrustotām kājām sēž kāds cilvēks. Mollija gribēja redzēt, kā viņš ienāk telpā, tāpēc koncentrējās uz zaļo akmeni un devās atpakaļgaitā. Lēni. Tik lēni, cik vien iespējams. Pēkšņi caur laika miglu meitene ieraudzīja telpā atmuguriski ienākam milzīga auguma vīru. Nu, protams, tā kā Mollija virzījās laikā atpakaļ, viss notika apgrieztā secībā. Sakumpušais Vakts soļoja šurp un turp pa telpu un tad notupās uz grīdas. Tad viņš atmuguriski izgāja no telpas kopā ar Džaipūras maharadžu. Bija tā, it kā Mollija tikko būtu attinusi atpakaļ videokaseti un otrādā secībā vērojusi to, kam tūlīt jānotiek. Mollija apstājās. Laika ceļošanas migla izzuda, un viņa visu saskatīja skaidri.
Mollija vēlreiz pārliecinājās, ka ir pilnībā paslēpusies aiz gobelēna, un nogaidīja.
Tad viņa dzirdēja, kā Vakts kāpj augšup pa kāpnēm. Viņš bija nikns, jo viņam, kā parasti, bija par maz vietas.
Vakts atrāva vaļā durvis un, velkot maharadžu aiz sevis, ievēlās telpā. Mollija tik tikko uzdrīkstējās elpot. Viņa cītīgi klausījās un vēroja notiekošo pa caurumu gobelēnā. Meitene pievērsa skatienu Vakta ierocim.
Un no šī brīža tu būsi manā varā, Vakts paziņoja hipnotizētajam maharadžam.
Tad Mollija pamanīja, ka Vakta pirkstos ir sarkans kristāls. Neko nesakot, viņš uzlika roku uz vecā prinča pleca un cieši satvēra akmeni. Mollija nespēja noticēt savai veiksmei. Vakts gatavojās vest Džaipūras maharadžu nelielā laika ceļojumā pārcelt viņu nelielu gabaliņu uz priekšu un nostiprināt hipnozi ar paroli, kamēr viņi peld laikā. Nedomājot ari Mollija satvēra savu sarkano kristālu.
Stāvot aiz gobelēna, Mollija noskaņojās un lika savām dīvainajām jaunajām antenām sajust, kurp dodas Vakts. Tas bija tā, kā sekot kādam tumsā.
Vakts un Džaipūras maharadža nemainīja savu atrašanās vietu, bet lēni virzījās uz priekšu laikā, un Mollija viņiem sekoja. Pa caurumu gobelēnā viņa skaidri saskatīja abu vīriešu stāvus, kaut arī pārējā telpa zibēja garām rīta gaisma, vakara gaisma, sveču gaisma. Mollija atslēdza savu prātu un ļāva sevi vadīt izjūtām. Ja vien viņai izdotos noturēties abiem līdzi, viņa izdzirdētu paroli. Mollija varēja saklausīt tikai nelielus fragmentus no Vakta teiktā, taču, ja viņa nomaldītos no šīs konkrētās laika zonas, tad viņas ausis vairs neatrastos tajā pašā laikā, kur runātājs, un tad viņa nedzirdētu vārdus. Tas bija ārkārtīgi grūti. Bija tā, kā klausoties kādu telefona klausulē, ja līnijā ir sakaru traucējumi un daži vārdi nav sadzirdami.
-Tubūsi… manā… līdz.. .Tagadun.. .būs slēgta… vārdiem… "Vāps"… pateikšu vēlreiz… "Atslēga"… "Pāv"… Vakts apturēja laika lidojumu, bet Mollija metās laikā uz priekšu un prom. Viņa vairs nevēlējās palikt Vakta tuvumā. Izmantojot antenas kā lidmašīnas nosēšanās aparātus, Mollija uzmeklēja laiku, kad bija atstājusi
Odžasu. Viņa atvēra acis un palūkojās gar gobelēna malu.
- Cik ilgi es biju projām? meitene vaicāja, iznākot no aizsega.
Odžass izskatījās satriekts. Tu biji prom divas minūtes! Viņš nopētīja meitenes seju, un no tā, kā zēns pacēla uz augšu uzacis, Mollija saprata, ka viņas āda kļuvusi zvīņaināka.
- Ideāli noteikts laiks, viņa teica, izliekoties nemanām Odžasa skatienu.
Ceremonija ārā joprojām turpinājās. Visi apmetņos tērptie vīri bija nometušies ceļos un pliķēja cits citu ar garām, zaļām spalvām.
Mollija metās pie zemē sēdošā vecā maharadžas un sagrāba viņa roku. Meitene satvēra sarkano kristālu un lēnā lidojumā veda sevi un maharadžu uz priekšu laikā. Mollijai bija aizdomas, ka laika ceļošanas atslēgu var dabūt vaļā tikai šādā stāvoklī.
- Tu tagad esi brīvs un vairs neatrodies maharadžas Vakta hipnozes varā. Es tevi atbrīvoju ar vārdiem "Vāps!"… "Atslēga!"… Nekas nenotika. Ar vārdiem "Pāvs!"… "Atslēga!"
Mollija slīdēja lēnākajā iespējamajā laika ceļošanas ātrumā un saspringti domāja. Viņa noteikti bija palaidusi garām kaut ko no Vakta teiktā.
- Ar vārdu "…", meitene minēja. "…"… "…"… "…"… Joprojām nekas nenotika. Mollija padevās. Džaipūras maharadžam viņa palīdzēs vēlāk, bet tagad viņai vajadzēja taupīt enerģiju. Mollija aizveda sevi un maharadžu atpakaļ Odžasa laikā. Zēns izskatījās uztraukts.
- Nu, kā veicās?
- Es to nespēju izdarīt.
Odžass skumji nošūpoja galvu. Neņem galvā! Tu vismaz centies. Bet tagad, Mollij, mums aši jādodas atpakaļ uz ratiem. Redzi, ceremonija ir beigusies. Un tiešām, pagalms ārā bija tukšs.
Mollija izmantoja mirkli, lai pieskartos vecā vīra vaigam. Odžass noglāstīja viņa kājas un dārgakmeņiem rotāto potītes sprādzi.
Tikai pagaidi, Mollija teica, mēs atgriezīsimies un tevi atbrīvosim. Un ar Vāktu mēs tiksim galā, neuztraucies. Viņš nemaz nav tik modrs, kā viņam pašam šķiet. Gan mēs viņu pārsteigsim nesagatavotu. Maharadža mirkšķināja acis un nošņaukājās. Mollija cerēja, ka vecais vīrs viņu saprot. Viņa apzinājās, ka pašas tikko dotais drosmīgais solījums bija domāts tikpat labi viņai pašai kā maharadžam. Dvēseles dziļumos Mollija jutās tikpat pārliecināta par sevi kā pele ērgļa nagos.