Tad viņa kopā ar Odžasu steigšus devās lejup pa nevienādajiem akmens pakāpieniem. Viņi slepus izslīdēja ārā pa durvīm.
Viņiem par lielu izbīli furgons bija prom.
divdesmit pirmā nodaļa
Mollijas kuņģis apmeta kūleni. Vai Rokijs, Petula un Forests bija atklāti? Meitene palūkojās augšup sārtajās vakara debesīs, it kā atbilde slēptos tur.
- Klusu!
Ar milzīgu atvieglojumu Mollija ieraudzīja Rokija tumsnējo seju paceļamies virs pakāpieniem, kas veda kaut kur zem pils. Viņa un Odžass steidzās pie drauga.
- Kas notika? Rokijs jautāja. Petula ielēca Mollijai rokās, un meitene suni apkampa.
- Vakts izpildīja kaut kādu savādu ceremoniju. Mēs atradām veco vīru, kam tiešām pieder šī pils. Es centos viņam palīdzēt, taču nekas nesanāca. Kas notika ar jums?
- Pienāca daži virtuves strādnieki un sāka runāt ar furgona kučieri. Viņi iegāza ratos atkritumu kravu un lika viņam izvest to visu no pils. Protams, es nevarēju pret viņiem lietot balsi es taču nerunāju viņu valodā. Mēs vienkārši izlēcām ārā tā, ka viņi mūs nepamanīja.
- Vecīt, tie atkritumi nu gan smakoja! sūrojās Forests, lasot no galvas zaļas mizas. Manas bizītes smird!
Petula pacēla degunu gaisā, mēģinot atšifrēt tajā esošās smaržas. Arī Odžass paošņāja gaisu.
- Šī smarža ir ļoti laba, viņš teica, it kā izbaudot garšīgu zupu.
- Ja tev garšo puvuši kāposti.
- Nē, tur ir vēl kas, daudz jaukāks. Vai jūs to nesaožat? Ziloņi!
No tālienes skanēja svinīgi zema bungu rīboņa. Mollija sajuta, ka viņas mazākā būtne tagad ir cieši aizmigusi, acīmredzot pārguruši pēc šausminošā pārbaudījuma, taču, lai cik tas dīvaini būtu, Mollija nesaņēma nekādas atmiņas no savas desmitgadīgās būtnes, ne ari no triju un sešu gadu vecajām par to, kas noticis pēc ceremonijas. Viņa brīnījās, kāpēc tā.
- Skatieties! iesaucās Odžass, norādot uz tumšajiem pakāpieniem viņu priekšā. Šī ir sētas ieeja ziloņu staļļos. Gluži kā izbadējies cilvēks, kurš dodas ceptu sīpolu aromāta virzienā, viņš kāpa lejup, un pārējie, izdzirdējuši pagalmam tuvojošās balsis, steidzās viņam nopakaļ.
- Kur ir ziloņi, tur vienmēr ir cerība, paziņoja Odžass.
- Kur ir ziloņi, tur vienmēr ir ziloņu mēslu kaudzes, kurnēja Rokijs. Draugiem kāpjot lejup, smagais ziloņu muskusa smārds kļuva spēcīgāks, līdz beidzot viņi klusi pacēla bultu, ar kuru bija nostiprinātas koka durvis.
Viņu priekšā pletās grezns, krēslains ziloņu stallis ar bruģētu grīdu un augstām marmora sienām, kas sadalīja telpu divpadsmit lielos ziloņu steliņģos, pa sešiem katrā pusē, ar platu eju starp tiem. Zem kājām uz nodeldēta marmora bija izkaisīti salmi. Mollija nolika Petulu zemē.
- Paliec tuvumā! meitene pačukstēja sunim.
Pie ieejas katrā steliņģī bija akmens stabs ar izgrieztu ziloņa galvu. Pie katra ieejas staba bija piestiprināta plāksnīte ar vārdu.
- Ak, cik skaisti staļļi! Odžass sajūsmināts nopūtās. Tēvs man stāstīja par šo vietu. Zēns pagājās uz priekšu pa eju starp milzīgajiem nodalījumiem. Kādu brīdi viņš izskatījās noskumis un domās aizklīdis tālu prom.
Mollija palūkojās apkārt ziloņu staļļos. Katra steliņģa iekšpusē bija salmu kaudzes un lielas, grīdā iestiprinātas tērauda skavas. Aizmugurē atradās ūdens siles un milzīgi grozi ar ziloņu barību banāniem un mango. Uz grīdas gulēja lieli palmu zaru vāli, lai ziloņi varētu nobraucīt un ēst to lapas. Petula, savādo smaržu apburta, ošņāja zemi.
Mollija satraukti pameta skatienu sev aiz muguras, bažīdamās, ka kāds varētu nākt. Staļļa otrā galā bija pusatvērtas durvis. Blāva gaisma plūda telpā pa lieliem logiem bez stikliem.
Viņi devās gaismas virzienā. Tajā brīdī staļļos atbalsojās krākšanai līdzīga skaņa. Draugi bez kavēšanās paslīdēja aiz staba.
Mollija ļoti klusi uzsvilpa Petulai un deva nedzirdamu zīmi Odžasam. Viņa norādīja uz sienu un ar rokām rādīja: "Kā tev šķiet, kas tas ir?" Odžass pielieca galvu, it kā ieklausoties krākšanā.
- Vai tas ir guļošs sargs? Mollija čukstēja.
- Man likās, ka tu nebaidies no sargiem, Odžass smaidot atbildēja. Tad viņš zagās uz priekšu un ap stabu ielūkojās nākamajā steliņģī. Viņš atgriezās ar platu smaidu sejā un ar pirkstu pamāja draugiem.
Nākamajā nodalījumā pavērās iespaidīgs skats milzīga ziloņa pēcpuse. Ziloņa dibens bija izkrāsots tā, ka izskatījās, it kā zilonim kājās būtu krāsainas un ziediem rotātas bikses, un, tā kā ziloņiem āda ap dibenu un pakaļkājām ir ļoti vaļīga, šķita, ka maisveidīgās un izkrāsotās bikses slīd nost. Zilonis ar priekšējo plecu bija atslējies pret steliņģa sienu, un tā masīvās pakaļkājas bija sakrustotas, piešķirot gurniem jocīgu leņķi. Ap ziloņa potītēm bija lielas sudraba važas. Caur tām izvērta ķēde saistīja to pie tērauda skavas nodalījuma grīdā. Uz muguras zilonim bija pārmesta mīksta, sarkana dūnu sega, un uz tās atradās guda jeb segli, ko veidoja ar salmiem piebāzts maiss. Uz šī maisa bija kastei līdzīgas nestuves ar baldahīnu hauda. Visa konstrukcija bija nostiprināta ar baltu virvi.
- Viņu sauc Amrita, paziņoja Odžass, lasot uzrakstu uz plāksnītes.
- Un kas ir tas čalis? apvaicājās Forests.
- Čalis?
- Tas vīrs uz grīdas.
- A tas "čalis" ir viņas mahuts dzinējs, taču pašlaik viņš guļ, jo ir pārāk daudz dzēris.
- Tu domā, ka viņš ir piedzēries? pārjautāja Mollija.
-Jā, viņš ir pilnīgi un galīgi atslēdzies! apstiprināja Odžass, šūpodams galvu un smiedamies.
Kalsnais, brūnādainais vīrs, kas bija izpleties salmos blakus zilonienei Amritai, bija cieši iemidzis. Viņa mute bija atvērta, un no tās atskanēja gārdzoša krākšana. Liela, zila gaļas muša ielidoja viņam mutē un pirms lidošanas tālāk pat apsēdās uz zobiem. Odžass novaidējās.
- Šādam cilvēkam nevajadzētu ļaut rūpēties par tik jauku radību kā šī.
- Vai zilonis arī ir aizmidzis? painteresējās Mollija.
It kā atbildot ziloņmātlte pavēra mazās, mirkšķinošās ačteles, smagnēji pieslējās uz visām četrām, pastiepa snuķi uz barības grozu un pār plecu pasvieda savu apmeklētāju virzienā banāna mizu. Tā trāpīja Forestam pa galvu.
- Vecīt, ko es tev esmu nodarījis? 170
Odžass iesmējās. Tad viņš piegāja klāt Amritai un neuzkrītoši gar viņas labo sānu aizslīdēja līdz ilkņiem, rotātiem ar sudraba skavām. Odžass izdvesa dažas rīkles skaņas, viegli paklakšķināja ar mēli un papliķēja ziloņmātes pelēko plecu.
- Laba meitene. Amrita savukārt aptaustot pārlaida sārto, plankumaino snuķa galiņu pār Odžasa galvu un seju. Zēns pieskārās ziloņmātes galvas rotai. Viņai acīmredzot bija paredzēts iziet gājienā kopā ar citiem ziloņiem. Šis te mahuts izbojāja viņai visu dienu. Kāpēc gan lai viņu nepaņemtu mēs?
- Mēs? Mollija bija pārsteigta.
- Jā, viņu vadīt būtu "pupu mizas", kā jūs sakāt.
- Es tā nekad nesaku, iebilda Rokijs. Es saku tīrais štrunts.
- Nu tad štrunts. Amrit hindu valodā nozīmē nektārs. Saldais Nektārs! Domāju, ka tas nozīmē, ka viņai ir ļoti lādzīga daba. Amrita man nesagādās nekādas grūtības.
- Vecīt, tā doma taču ir kolosāla kā mamuts! iesaucās Forests, pats starodams priekā par savu vārdu spēli. Bet vai šī dāma spēs mūs visus panest?