- Nu, protams, šis zilonis bez grūtībām varētu paņemt vēl divus cilvēkus. Odžass ar prasmīgām kustībām sāka mīdīties salmos, atbrīvojot Amritas važas. Mums jāseko pārējiem ziloņiem. Zēns paņēma garu nūju ar divžuburu āķi galā. Šis ir ankušs. Neuztraucieties es zinu, tas izskatās biedējošs, taču, ja ar to baksta ziloni, tas ir tāpat, it kā cilvēku bakstītu ar mazu dakšiņu. Dažkārt tas jālieto spēcīgāk. Ja ziloņi uzvedas slikti, tie var kļūt bīstami, tāpēc ir svarīgi tos kontrolēt.
Mollija vēroja, kā Odžass novelk no mahuta galvas uniformas turbānu un uzliek to pats savā galvā. Vīrs apmierināti noņurdējās, tad sarāvās čokurā kā mazs bērns un ieslīga vēl dziļākā miegā.
- Odžasam taisnība, Mollija piekrita. Mums jāseko citiem ziloņiem. Nevar būt cita iemesla, kāpēc visi ziloņi izrotāti palaisti ārā, tikai Vakts. Tāpēc, ja gribam turēties viņam uz pēdām, šis būs pats labākais veids. Mēs būsim labi maskējušies.
Odžass no āķa pie sienas paņēma piedzērušā dzinēja jaku.
- Domāju, ka tev taisnība, atzina Rokijs.
Odžass sāka stumt ziloņmātes masīvās krūtis, un tā atmuguriski no sava steliņģa izgāja pie staļļa balsta sijas. Pīčī, pīčī, Odžass teica, tad piebilda: Un turklāt kas gan tev cits atliek? Tu vari ceļot laikā uz priekšu un atpakaļ, taču kaut kad, Mollij, tev nāksies piekļūt Vaktam tuvu, ļoti tuvu. Tev nāksies viņu nogalināt, Mollij. Vai tu to saproti?
Mollijai pārskrēja vēsas tirpas. Viņa stāvēja salmos stallī ar muskusa aromātu un vēroja, kā Odžass stumj Amritu. Meitene vienkārši skatījās, it kā Odžass neko nebūtu teicis. Zēna vārdu iespaids uz viņu bija neaptverams.
Doma, ka vienīgais veids, kā tiešām atrisināt šo situāciju, ir nogalināt Vāktu, līdz šim tikai miglaini bija ataususi Mollijai prātā. Un šī doma bija tik šausminoša, ka meitene bija atstūmusi to pašos prāta dziļumos. Mollija nebija slepkava. Viņa nespēja nogalināt. Kā gan lai viņa vēlāk sadzīvotu ar sevi, ja būtu kādu nogalinājusi? Taču tagad meitene nodomāja: ja viņa nenogalinātu, tad pati tiktu nogalināta.
Kad Mollija atjēdzās no sava apjukuma, Rokijs un Forests jau bija apsēdušies Amritai mugurā. Mollija paņēma rokās Petulu un ari uzkāpa augšā. Viņa sarauca pieri. Viņā kūsāja baismīgs jūtu kokteilis.
Odžass uzrāpās uz Amritas skausta un aizkabināja kājas aiz viņas ausīm. Aiz zēna muguras baldahīns apslēpa viņa jaunos draugus, kuri zem pārseguma sēdēja, ietinušies siltās, greznās segās. Odžass brīdi klusēja. Viņš aizvērtām acīm izlūdzās ziloņu dievam Ganešam veiksmīgu ceļojumu. Zēna prātā skanēja tēva pirmsnāves vārdi.
Es vienmēr būšu klāt un pieskatīšu tevi, Odžas. Vienmēr tici pats sev un vienmēr atceries, ka es tevi mīlēšu mūžam.
Apvaldot asaras, Odžass noklakšķināja mēli.
Beidzot Amrita, izdzirdējusi sava jaunā saimnieka balsi Agit! Agit! -, izsoļoja no staļļa.
divdesmit otrā nodaļa
Skats bija iespaidīgs un plašs. Kad Amrita majestātiski devās lejup pa slīpumu no augšējā uz apakšējo pagalmu, Mollija vēroja kareivju galvu virsas. Viņa redzēja, ka daži no tiem jādelē apkārt, apmētājot cits citu ar mazām Holi krāsas piciņām, it kā tagad, kad Vakts ir prom, viņiem beidzot būtu ļauts parotaļāties. Mollija noskatījās, kā pils kalpotāji steidzas, gatavojoties sagaidīt nakti, un pāri pils mūriem bija redzama apkārtējā ainava.
Odžass sēdēja priekšā uz Amritas masīvā, pelēkā skausta. Ziloņmātes ausīm bija jauki rožaina nokrāsa, un tās bija daudz maigākas par viņas pārējām pelēkajām ķermeņa daļām. Soļojot viņa tās vēdināja. Mollija pieskārās pelēkajai ādai un atklāja, ka to klāj raupjas, melnas spalvas.
Pils hindu templī kūpēja vīraks ar ziedu smaržu un no iekšienes atskanēja dievlūdzēju monotonā un pieklusinātā lūgsnu skandēšana. Amrita klusi pagāja zem milzīgajām arkām, kas bija būvētas tā, lai tām cauri varētu iziet ziloņi, un turpināja ceļu pa nākamo bruģēto slīpumu.
Zem viņiem pletās plašais pils ezers, kura kvadrāta formas virsmā atvizēja krēslainā gaisma. Tālumā varēja redzēt Vakta ziloņu rindu, kas devās uz priekšu pa kalnu kori. Katram zilonim pa priekšu soļoja lāpnesis ar iedegtu lāpu, tā ka izskatījās, ka procesiju apgaismo gara gaismas punktu virkne.
Mollija ievēroja pašu lielāko ziloni, trešo pēc kārtas, kam mugurā bija ārkārtīgi liela izmēra nestuves. Viņa nodomāja, ka tur noteikti sēž Vakts.
- Rokij, meitene satraukti čukstēja, es neatceros, ka būtu jājusi ziloņa mugurā desmit vai sešu gadu vecumā. Vai tev tas nešķiet savādi? Šādas atmiņas taču cilvēkam paliek uz mūžu. Kāpēc es neatceros braucienu ar ziloni? Varbūt Vakts manas pārējās būtnes ir atstājis pilī?
- Ja viņš tā būtu izdarījis, Rokijs iebilda, vai tad tu neatcerētos, ka tiki atstāta pilī? Rokijs uz bridi apklusa. Man šķiet, ka ticamāk varētu izrādīties tas, ka Vakts ir bloķējis tavas atmiņas, lai tu nezinātu, kur viņš atrodas.
Mollija aizvēra acis. Var jau būt, ka tev taisnība. Viņa nopūtās, sapratusi, ka tikko viss kļuvis sarežģītāks, bet Amrita ldusi izslāja uz galvenā ceļa, lai panāktu pārējos ziloņus.
Ceļojums bija ilgs. Amritas ķermeņa šūpošanās un viņas potīšu sprādžu šķindoņa soļu ritmā ieaijāja Molliju miegā.
Mollija pamodās pilnmēness staros. Viņa pieslējās sēdus, paberzēja plecus un iekārtoja ērtāk Petulu, kas sēdēja uz viņas kājas.
Viņi atradās uz triju joslu ceļa un tuvojās dažām ēkām, ko pa pusei noslēpa papeles.
- Kur viņi ir, Odžas?
- Neuztraucies, atteica Odžass, ar kājām maigi bakstot Amritai aiz ausīm. Vai redzi tās ugunis tur lejā? Vakts ir tur. Domāju, ka viņš izpilda kārtējo ceremoniju.
Tā ir Džaipūras observatorija. To uzbūvēja kāds ļoti, ļoti gudrs valdnieks. Viņš vēlējās izmērīt attālumu no Zemes līdz Saulei un zvaigznēm. Vēl vienu observatoriju viņš uzbūvēja Deli. Esmu to redzējis. Tās ir ļoti dīvainas un skaistas vietas. Kad Amrita piekļūs tuvāk, tu varēsi nokāpt. Observatorijā tu atradīsi dažas labas paslēptuves. Kā tu rīkosies?
Mollija padomāja. Ja man izdosies, es nozagšu Vakta kristālus. Visus. Varbūt spēšu piekļūt pietiekami tuvu, lai izglābtu savas pārējās būtnes.
- Jā. Ar tevi viss būs kārtībā, Mollij. Ir tumšs, un tu esi ģērbusies kā indiešu meitene. Vakts tevi negaidīs. Rādās, ka viņš ir pilnīgi apsēsts ar savām īpašajām ceremonijām.
- Tad tu nekad agrāk neesi redzējis tādu ceremoniju kā ar tiem pretīgajiem večiem violetajās drēbēs? prašņāja Mollija.
Odžass iesmējās. Nē, protams, ne!
- Kā tev šķiet, kas tā ir par reliģiju? izstaipoties apvaicājās Rokijs.
- Kāda? Vakta paša izveidota? Es nezinu, Rokij! Odžass atkal iesmējās. Taču Mollijai tas nemaz nelikās smieklīgi. Kas gan lai zina, kādi dīvaini reliģiski uzskati varētu piemist Vaktam?
Amritai soļojot uz priekšu, observatorija pamazām atklājās skatienam. Pāri mūrim varēja redzēt vairākas lielas akmens kāpnes, kas izskatījās kā nepabeigtas konstrukcijas. Uz augstākās būves jumta bija platforma. Tagad Mollija tuvumā redzēja pārējos ziloņus. Katram mugurā sēdēja mahuts, kas atpūtināja kājas uz ziloņa galvas, kamēr pasažieri bija prom.
Kad Rokijs pakāpās uz Amritas muguras, viņš redzēja violetajās drēbēs tērpto vīriešu grupu stāvam ap ugunskuru, kas meta viņu sejās spocīgu atblāzmu. Mežonīga bungu rīboņa pildīja nakts gaisu. Rokijs atkal apsēdās.