- Es tevi tur nelaidīšu vienu pašu, zēns teica. Mollija pasmaidīja, un viņi abi ar Rokiju noslīdēja zemē.
- Mēs atgriezīsimies ātrāk, nekā jūs būsiet paspējuši pateikt "violetie vīri karijā".
- Izklausās garšīgi, miegā nomurmināja Forests.
- Odžas, ja ar mums kaut kas notiks, vai tu pieskatīsi Forestu un Petulu?
Odžass uzlūkoja guļošo vīrieti un sarauca degunu. Tad viņa skatiens skāra Petulu. Zēns pamāja.
Mollija un Rokijs izlavījās caur observatorijas vārtiem.
Petula vēroja. Viņai nepavisam nepatika, ka abi dodas prom.
Jāsāk jau ar to, ka Petula saoda milzi, kas nolaupa bērnus. Taču bija vēl kaut kas. Kaut kas ļaunu vēstošs. Jo aiz spēcīgā ziloņu un ugunskura smārda, aiz nevainīgajām smaržām, kas nāca no vienkāršiem cilvēkiem, aiz garšvielu, cepto ēdienu un ziedu aromāta Petula sajuta ļoti pārbiedēta dzīvnieka smaku. Šis dzīvnieks bija kaza. Petulai tas nepavisam nepatika.
Mollija septiņu gadu vecumā bija piedalījusies svinībās pie ugunskura, un tagad skats acu priekšā viņai to atgādināja, kaut ari svētku uguņu vietā cilvēku rokās bija lāpas, bet debesīs uguņošanas vietā kā biezpiena bumba karājās pilnmēness. Mollija un Rokijs aši pasteidzās garām pūlim, ziloņiem un vienām savādajām kāpnēm, līdz sasniedza vietu, no kuras varēja novērot notiekošo, paši paliekot neredzami. Ap sprēgājošo ugunskuru bija sapulcējušies Vakta drauģeļi violetajās drēbēs, un liesmas meta velnišķīgas ēnas viņu bārdainajās sejās.
Pa labi stāvēja saliedētāks spokaino priesteru bariņš; visi bija izstiepuši uz priekšu rokas un paslējušies uz pirkstgaliem. Audums, kas nokarājās no viņu plīvojošajām piedurknēm, veidoja violeta zīda sienu. Bungu ritms arvien paātrinājās. Kad tas bija sasniedzis drudžainu kulmināciju, lokā stāvošie priesteri nometās ceļos un aiz viņiem parādījās uz zema, ieplaisājuša akmens notupies Vakts ar balti nokrāsotu seju. Viņam blakus sēdēja trīs hipnotizētās jaunākās Mollijas. Pati mazākā Mollija gulēja uz segas, ar kuru bija pārklāts akmens. Vakts izstiepa rokas pret mēnesi un sāka tās vēcināt tā, ka tās atgādināja garas jūraszāļu šķipsnas. Viņš līdzinājās elles izdzimumam no kādas šausmu filmas.
Tad Vakts pacēla gaisā hipnotizēto sešgadīgo Molliju. Slēpnī sēdošā un riebuma pārņemtā Mollija nenovērsa no viņa skatienu, neuzdrīkstoties pat iedomāties, ko milzis varētu darīt tālāk. Blakus viņam plosījās uguns. Viņš pakāpās tai tuvāk, sakampis rokās sešgadīgo Molliju. Milzenis gāja arvien tuvāk ugunij, līdz apgriezās un tiešām atmuguriski iegāja tajā. Skatītāji noelsās. Vakts bija nozudis liesmās.
Mollija saprata, kur Vakts ir un ko viņš dara. Nākamajā mirklī viņa pēkšņi izjuta pašas šausminošākās atmiņas.
Kāda skaļa balss kliedza: "MOSTIES UN ATCERIES ŠO! SEKO MAN, JA TU TO SPĒJ, MOLLIJA MŪNA!" Mollija saprata, ka šie vārdi tagad ir domāti viņai.
Viņa atcerējās sevi sešu gadu vecumā, kad pēkšņi pamodās un juta, kā šis milzīgais virs, ko viņa bija redzējusi jau agrāk, tur viņu izstieptā rokā. Milža seja bija nopūderēta balta kā krīts, un viņš smējās kā prātā sajucis klauns. Mollija atcerējās, kā bija kliegusi un saukusi: "Es gribu mājās!" Un mazās Mollijas bailes tagad piepildīja pašu Molliju.
Vakts pēkšņi iznira no liesmām.
- Kā viņš tā varēja iekāpt ugunī? Rokijs noelsās.
Sešgadīgā Mollija skaļi raudāja, un kucēns Petula gaudoja. Vakts nolika mazo meiteni zemē. Kucēns Petula viņai piespiedās, un bērns šņukstot sagrāba rokās savu melno, samtaino draugu.
- Viņš vienkārši izkāpa no laika, Mollija paskaidroja. Izskatījās tā, it kā viņš atrastos liesmās, taču tā nebija. Viņš aizlidoja no tā laika, kurā plosās liesmas, tāpēc liesmas viņam nevarēja nodarīt nekādu ļaunumu.
- Izskatās, ka uz priesteriem tas atstājis iespaidu, Rokijs noteica.
- Pamēģināsim atrast viņa kristālu kolekciju.
Abi pielavījās tuvāk, ar acīm meklējot kādu maisu, spilvenu vai kasti. Tad Rokijs parāva Molliju aiz piedurknes un pievērsa viņas uzmanību zemām kāpnēm netālu no Vakta. Aiz tām pēkšņi iznira Zakija un no sāniem tuvojās milzim. Zakija bija rokā saspiedis savu sudraboto laika ceļošanas ierīci. Viņš pakāpās uz kāda akmens bloka, lai varētu sasniegt sava saimnieka ausi, elsdams kaut ko nočukstēja un norādīja uz pūli netālu no vietas, kur bija paslēpušies Mollija un Rokijs.
Vakts saņēma rokās Zakijas galvu un raidīja skaļu smieklu šalti skatītājos. Mollija bija pārliecināta, ka šie smiekli veltīti viņai. Tad, it kā pārbaudot Molliju, Vakts pagriezās un paņēma no kāda priestera garu nazi ar kaula spalu un sāka lēni kāpt augšup pa augstākajām kāpnēm. Zaļā tērpa velce sekoja viņam kā gara, zaigojoša pāva aste, un naža asmens mirdzēja mēness gaismā.
Kāpņu augšgalā kāds vīrs violetā tērpā turēja baltu kazu. Tās blējieni pārspēja bungu dārdoņu. Tagad bija skaidrs, ko gatavojas darīt Vakts. Bungu rīboņa sasniedza kakofoniju, un Vakta priesteri sāka skandēt:
- Oohhh Daala… OOOhhhhlaa Deahliea.
Vakts noliecās pār neaizsargāto kazu.
- Oohhh Daala… OOOhhhhlaalaa Deahliea.
Valdot vispārējam klusumam, Vakts pārgrieza dzīvniekam rīkli. Nazis noklaudzēja, krītot lejup pa pakāpieniem.
Vaktam klāt piesteidzās kāds priesteris ar sudraba bļodu rokās. Asinis izšļācās bļodā.
Vakts nokāpa lejup pa kāpnēm un piegāja pie plakanā, sašķeltā akmens. Viņš pacēla guļošo mazo Molliju. Tad viņš no sava tērpa izplūca pāva spalvu un svētsvinīgi iemērca to bļodā ar asinīm. Ar lielu lepnumu un plašu rokas vēzienu Vakts ar samērcēto spalvu uztriepa svaigās asinis uz bērna galvas. Šonakt, mazā Vakta, mēs redzēsim, cik kristālu tu vēl spēsi izvilkt no zemes.
Mollija un Rokijs šausmās vēroja notiekošo. Neviens no viņiem nezināja, ka ieplaisājušais akmens ir kristālu avots, ne ari to, ka Vakts izmanto mazo bērnu, lai izvilktu no zemes dārgakmeņus. Kad Mollija ar skatienu sekoja pazīstamajam Zakijas violetajam turbānam, kā tas caur pūli tuvojas viņiem, viņa saprata, ka abiem ir pēdējais laiks pazust.
- Šķiet, ka tas verķis viņam norāda, kur tu atrodies, Rokijs minēja. Mollija paņēma zēna roku un satvēra savu sarkano kristālu. Atskanēja BLĪKŠĶIS.
Mollija pabīdīja abus nedaudz, ļoti nedaudz uz priekšu laikā, taču neapstājās. Ap viņiem skalojās siltie laika vēji un pasaule bija kā miglains veidols, kas lēni kustējās.
- Tas ir pārāk savādi, lai to izteiktu vārdos, Rokijs teica. Skaties, tur Zakija staigā pa pūli, meklēdams mūs, bet Vakts dara savu darāmo.
Abiem bija kāds brīdis pārdomām. Mollijas ausīs skanēja Odžasa balss: "Tev nāksies viņu nogalināt, Mollij. Vai tu to saproti?"
Ja vien Mollija vēlētos, viņa varētu nonākt tuvu Vaktam tieši tagad. Meitene, slīdot pa laiku, varētu nokļūt pie naža, kas mētājās uz zemes. Viņa varētu iznirt no laika, paķert nazi un atkal nozust. Viņa varētu lidot laika telpā, līdz nokļūtu Vaktam tieši aiz muguras. Un ko tad? Nogalināt viņu? Mollija nemūžam nespētu nevienu nogalināt. Un, ja arī tā, kā gan vienpadsmit gadus veca meitene varētu iegrūst garu dunci tādā vecā, muskuļotā vīrā kā Vakts? Ko gan viņa pašlaik cenšas apmuļķot? Mollijai pat nebūtu ne jēgas, kur tieši jādur nazis. Viņa visu salaistu grīstē. Viņa to tikai ieskrambātu. Un tad milzis apcirstos apkārt un sakapātu viņu sīkos gabaliņos.
Ko mēs darīsim, Rokij?
Rokijs sarauca pieri. Varbūt paiet uz priekšu laikā līdz rītdienai, kad observatorija būs tukša? Mēs varētu aiziet līdz vietai, kur sešgadīgā Mollija tika atstāta šonakt, bet pēc tam atgriezties laikā līdz tagadējam brīdim. Kad mēs tur ieradīsimies, mēs būsim viņas tuvumā. Mēs varēsim viņu saķert un pieskriet pie pārējām un pašas mazākās un, tiklīdz mēs visi būsim saskārušies, varēsim laisties prom. Mēs nedabūsim viņa kristālu maisu, bet mums vismaz būs visas Mollijas!