Šis plāns izklausījās daudz labāks par mēģinājumu nogalināt Vāktu. Mollija koncentrējās uz sarkano kristālu. Viņa kā rūpīgi notēmētu bultu aizšāva sevi un Rokiju nākamajā vakarā tieši pirms saulrieta.
Observatorijā pie augstākajām kāpnēm vienā mierā stāvēja svētā govs. Tā rāmi uzlūkoja tikko ieradušos apmeklētājus un turpināja gremot. Mollija un Rokijs pieskrēja pie vietas, kur sešgadīgā Mollija iepriekšējā vakarā tika nomesta pēc nežēlīgā pārbaudījuma.
Mollija cieši satvēra zaļo kristālu un satvēra Rokija plecu.
- Esi gatavs?
Abus apvija vēsie laika vēji, kad Mollija viņus virzīja uz iepriekšējo vakaru. Viņi lēni lidoja laikā un vēroja apkārtni. Laika miglā viņi saskatīja milzīgo Vakta stāvu. Viņš devās aiz ieplaisājušās ldints, kur atradās desmitgadīgā, trīsgadīgā un pavisam mazā Mollija. Mollija nedaudz pavirzīja sevi un Rokiju uz priekšu laikā.
- Jābūt kādam brīdim, kad Vakts nav viņām blakus, Mollija teica. Tomēr ikreiz, kad abi pārvietojās laikā, Vakts atradās tur un kā dadzis bija pielipis mazākajām Mollij ām.
- Atgriezies brīdī, kad sešgadīgā ir viena pati! ierosināja Rokijs. Mollija tā arī darīja.
Abi piezemējās, un Mollija adrenalīna ietekmē metās apkampt savu sešgadīgo būtni. Rokijs aši paķēra kucēnu un cieši pieķērās Mollijas plecam. Koncentrējusies uz sarkano kristālu, Mollija lika visiem šauties laikā uz priekšu. Mazā meitene iekliedzās.
Apkampusi savu jaunāko būtni, Mollija klusi runāja viņas ausī. Neuztraucies, Mollij, esmu nākusi, lai tevi glābtu. Drīz vien viss būs atkal labi. Izrunājot šos vārdus, Mollija atcerējās kādu milzīga apmēra cilvēku, kurš reiz tā bija teicis viņai. Tā bija ļoti savāda sajūta, taču Mollija nepievērsa tai uzmanību, jo bija jākoncentrējas uz bēgšanu. Mollija aiznesa visus uz nākamās dienas vakaru un tur ari apstājās. Govs atkal viņus uzlūkoja.
- Nu, Mollij, Mollija apjautājās, vai viss kārtībā?
Sešgadīgā notrausa asaras un izbīlī palūkojās apkārt.
- Vai tas riebīgais āksts ir prom?
- Jā. Mollija cieši apkampa savu jaunāko būtni.
Kucēns Petula izliecās un nolaizīja Rokijam seju. Rokijs
aptaustīja savu vaigu, lai noskaidrotu, cik zvlņains tas kļuvis, taču āda bija gluda. Mollija pārbaudīja mazās Mollijas seju un kaklu, tāpat arī pavilka uz augšu viņas piedurknes.
- Vai viņas āda ir kļuvusi zvīņaina? Rokijs jautāja.
- Nē, tā nešķiet, Mollija atbildēja. Šķiet, mazliet sausi ir kļuvuši viņas elkoņi.
- Kas tu esi? jautāja mazā Mollija, atraujot elkoni. Es tevi nemaz nepazīstu. Un man Ķīnā nepatīk. Es gribu pie Trinklberijas kundzes.
- Drīz mēs tevi aizvedīsim mājās pie viņas. Un tad tu atkal satiksi Rokiju un to veco un briesmīgo žāvēto pleksti Aderstones jaunkundzi. Te mazā Mollija iesmējās, bet uzreiz pēc tam sāka raudāt. Rokijs noglāstīja viņai galvu.
- Zini, mēs esam Indijā, viņš teica, nevis Ķīnā. Un mēs nevaram te palikt pārāk ilgi, jo tad tā nejaukā govs nāks šurp un prasīs, ko mēs te darām. Mazā Mollija pa pusei iešņukstējās, pa pusei iesmējās. Un tāpēc, Rokijs turpināja, mums jāiet te. Viņš veda mazo meiteni uz vārtu aili sienā. Tagad viņiem tikai vajadzēja atcerēties vietu, kur gaidīja Odžass ar Amritu. Mollijas deniņos izspiedās sviedru pērlītes, cenšoties atcerēties īsto vietu.
- Labi, mazā Mollij, tagad cieši turi manu roku. Rokijs paņems rokās kucēnu. Mēs tikai mazliet paiesim atpakaļ laikā un izglābsim pārējos mūsu biedrus.
- Bet… sāka iebilst sešgadīgā. Tomēr, iekams viņa paguva pateikt vēl kaut ko, visi jau lidoja laikā.
- Tas ir forši, Mollija stāstīja savai noskrandušajai sešgadīgajai būtnei, kamēr pasaule zibēja gar viņu acīm.
Viņi piezemējās siltā 1870. gada marta pilnmēness naktī. Un viņu skatienam pavērās kaut kas šausmīgs.
Amritas priekšā stāvēja Zakija. Ziloņmāte ar izrotāto kāju kārpīja zemi. Petula rēja kā traka.
Zakija, ieraudzījis Molliju, aiz priekiem ietarkšķējās.
- Es jau zināju, ka tu te atgriezīsies, stulbais skuķi! Es zināju, ka tu nepametīsi savus draugus un izmantosi šo paņēmienu.
Odžass ātri deva rīkojumu Amritai. Baito! Zilonis nometās ceļos.
Mollijas domas šaudījās kā negudras. Viņa metās pie Odžasa, velkot sev līdzi mazo meiteni.
- Paņem viņu! Mollija uzsauca Forestam, un hipijs palīdzēja mazajai Mollijai uzrāpties ziloņmātei mugurā. Rokijs metās uz priekšu, turot rokās kucēnu, un arī uzlēca zilonim mugurā. Mollija cieši sagrāba krāsainos kristālus un pieķērās pie ziloņmātes snuķa. Svīstot aukstus sviedrus, viņa apkopoja domas, un, pieliekot visus spēkus, koncentrējās un izcēla visus no 1870. gada.
Amritai izzūdot, atskanēja pērkonam līdzīgs BLĪKŠĶIS. To pavadīja Petulas satrauktā riešana.
- Neļauj viņai izkrist! Mollija uzsauca Forestam. 1890., 1900., 1930., 1950. gads… Viņi šāvās uz priekšu
laikā. Mollija turējās stingri pie Amritas snuķa. Petula arvien vēl rēja.
Odžass sajūsmā iegavilējās. Visus aptvēra siltie laika vēji, un pasaule ap viņiem zaigoja krāsās.
Mollija aizvēra acis, cenšoties aptvert, cik tālu viņi nonākuši. Viņa izlēma nobremzēt. Bija dzirdama automašīnu dūkšana. Mēs esam izbēguši! Mollija atvieglojumā nolaida rokas. Taču tieši tad notika kas briesmīgs. Divas rokas ar gariem nagiem noskrāpēja Mollijas labo plaukstu un
paķēra abus viņas kristālus. Petula sāka riet arvien skaļāk un drudžaināk. Mollija apcirtās apkārt tieši īstajā brīdī, lai pamanītu, kā Zakija skrien uz observatorijas vārtiem, bet Petula lokās viņam padusē, cenšoties iekost. Zakija palūkojās atpakaļ. Viņš bija tādā sajūsmā, ka gandrīz dejoja.
- Tu nu gan esi pilnīga muļķe, Mūnas jaunkundz! viņš ņirgājās, acīm kvēlojot ļaunā priekā. Es ceļoju tev līdzi. Tā nu man tagad ir tavi kristāli un tavs suns! Zakija iebāza Mollijas kristālus kabatā un ar plaukstu satvēra Petulas purnu. Man atlika vienīgi pieskarties zilonim. To pamanīja tikai tava kuce. Viņa metās man virsū. Tagad maharadžam nebūs nekādu grūtību tevi noķert! Zakija sajūsmā lēkāja.
Mollija tik tikko spēja uzlūkot Petulas lielās acis, kas mirkšķinot skatījās uz viņu aiz Zakijas dūres. "Palīdzi man, Mollij!" tās lūdzās. "Palīdzi man!" Mollija gandrīz nespēja iztēloties, ko Zakija varētu būt paredzējis iesākt ar Petulu. Tas bija šausmīgi. Ja Mollija nevarēs ceļot laikā, viņus visus jau varēs uzskatīt par mirušiem. Meitene izmisumā ķērās pie diplomātijas.
- Zakija, viņa kliedza, lūdzu, apstājies un paklausies! Neatņem man Petulu! Lūdzu, nedari tā! Un neatņem man kristālus! Tu jau zini, ka Vakts tevi nenovērtē… tā, kā vajadzētu. Zakija pielieca galvu uz vienu pusi. Kādu brīdi Mollijai jau likās, ka viņu varētu pierunāt. Vakts mīda ar kājām tavu dzīvi. Tas, ka tu atdosi viņam Petulu un manus kristālus, neko nemainīs. Kāpēc tu neuzstājies pret viņu? Kļūsti brīvs! Ja tu atdosi kristālus, tu izdarīsi labu darbu. Pievienojies mums! Kopā mēs varēsim pārspēt Vāktu viltībā. Iedomājies tikai, Zakija! Iedomājies, ka tev nekad vairs nebūs jābaidās, ka Vakts varētu tevi hipnotizēt vai nogalināt. Iedomājies, ka esi brīvs! Lūdzu,