- Tiešām? Mollija paslēpa seju starp ceļiem.
- Jā, bet vai tu apsoli būt pret mani godīga?
Mollija neko neteica. Viņa jutās tik nožēlojami, ka
viņu tagad neinteresēja neviens un nekas. Meiteni bija pārņēmušas domas par Petulu un pārējām viņas būtnēm, kas bija iestrēgušas pagātnē kopā ar Vāktu. Molliju bija apsēdušas bailes, drūmas priekšnojautas un skumjas. Un pats šausminošākais, kas iesūca sevī visu pārējo, bija milzīga bezdibeņa sajūta, kura bija radusies līdz ar Petulas pazušanu. Viņas Petula bija prom. Mollija norija kamolu rīklē.
- Agit! Odžass mudināja Amritu iet uz priekšu gar izkārtni, kas reklamēja vīriešu kreklus. Viņš paskatījās apkārt, lai redzētu, ka neviens viņus nevēro no zemes. Tad Odžass veikli izvilka no piedurknes mirdzošu, stīpai līdzīgu priekšmetu.
- To es paņēmu 1870. gadā no Džaipūras maharadžas, zēns teica, sniedzot priekšmetu Mollijai. Tā ir viena no viņa potītes sprādzēm. Es domāju, ka šajos jaunajos laikos Džaipūrā tā tiktu uzskatīta par ārkārtīgi vērtīgu lietu!
Mollija paskatījās.
- Jēziņ! iesaucās Rokijs tā, ka kucēns zēna rokās salēcās un nolaizīja viņam seju. Tā manta taču ir kā nosēta dārgakmeņiem!
- Tur jau ir tā lieta, piekrita Odžass. Nodomāju, ka kādā brīdī mums varētu noderēt kaut kādi maksāšanas līdzekļi. Es nolēmu, ka tad, ja maharadža būtu pie pilnas saprašanas, viņš noteikti liktu mums paņemt viņa potītes sprādzi, ja vien tā spētu mums palīdzēt sakaut Vāktu. Tas taču viss notiek cēlu mērķu vārdā, vai jums tā nešķiet?
Mollija paslēpa seju un ar rokām aptvēra ceļus. Pār viņu nolaidās šausminošas un drūmas priekšnojautas. Šīs priekšnojautas vēstīja, ka viņa nonākusi strupceļā. Pat potītes sprādze nespēja aizgainīt šīs skumjas.
- Labs darbiņš, Odžas, Mollija neskanīgi noteica.
- Tev nav jābūt tik bēdīgai, Mollij, Odžass teica. Es zinu, kāpēc tu esi skumja un atmet cerības, taču ir kaut kas tāds, ko tu nezini, bet ko tev vajadzētu zināt.
Garām ritēja dzīva vakara satiksme. Kāds vīrs uz motocikla, kuram aiz muguras sēdēja draugs, meta ar krāsainas tintes paketi kādam citam motociklistam, kurš tos apdzina. Rozā krāsa izšķīda pa vīra baltās žaketes muguru. Labs metiens! Odžass iesmējās.
- Kas mums būtu jāzina? vaicāja Rokijs.
- Ak jā! Nu, redziet, Džaipūra ir ļoti ievērojama pilsēta.
-Jā-
- Tur jūs to redzat mēs tagad tuvojamies tās centram. Ak Dievs, tā visa ģimenīte ir nokrāsota oranža!
- Jā. Kas tad mums būtu jāzina? Rokijs neatlaidās.
- Ir sagadījies tā, ka manā laikā 1870. gadā Džaipūra bija slavena, ļoti slavena. Garām patraucās sarkans motocikls, un Odžass sasita plaukstas. Tas nu gan ir skaists radījums!
- Kādēļ, Odžas? Rokijs nepacietīgi skubināja. Ar ko tā bija tik slavena?
- Ak jā! Tā bija slavena ar saviem dārgakmeņiem. Šeit dzīvoja un strādāja paši dižākie juvelieri. Viņu darbi bija labākie visā Indijā. Man iešāvās prātā, ka varbūt šo amatnieku pēcteči joprojām slīpē dārgakmeņus un izgatavo rotaslietas.
Mollija pacēla galvu.
- Tu gribi teikt, ka šajā pilsētā ir daudz cilvēku, kam pieder vērtīgi dārgakmeņi?
- Ja viss ir tāpat kā agrāk, jā. Tur jābūt darbnīcām, kas izgatavo rotaslietas no dārgakmeņiem, un veikaliem, kur tās pārdod.
- Un tev šķiet, ka mēs varētu atrast laika ceļošanas kristālus? Pēkšņi pie apvāršņa bija parādījusies cerība.
- Tā ir. Jā.
Mollija pasmaidīja un apskāva Odžasu. Izcili, Odžas, tu esi izcils. Man tāds prieks, ka tu esi šeit. Vai viņš nav gudrs, Rokij?
- Ei, turies savā joslā! uzsauca Rokijs.
Un tā Amrita turpināja soļot uz priekšu. Odžass pasmaidīja un aptaustīja savu kabatu. Tajā bija otra potītes sprādze, ko viņš bija noņēmis hipnotizētajam maharadžam. Tā lika Odžasam justies labi. Šī sprādze nozīmēja, ka viņam vairs nekad nenāksies ložņāt pa svešām kabatām.
1870. gadā pulkstenis rādīja desmit no rīta.
Vakts atpūtās violetā zīda zvilni savos Dzintara pils karaliskajos apartamentos ar sudrabotajām sienām. Drošībā pie viņa sāniem gulēja samta maiss ar kristāliem. Sīciņa indiešu sieviete masēja viņa labo papēdi, kamēr otra spodrināja viņa milzīgos kāju pirkstus. Vakts laiski nopūtās un pāršķīra lappusi grāmatā. Pie durvīm klauvēja.
- Iekšā!
Zakija piesardzīgi ienāca telpā.
- Un tā, Vakts jautāja, pat nepūloties pacelt skatienu, vai tu viņu atradi?
Sajūsmā trīsot, Zakija atbildēja: Nē, Jūsu Augstība, bet es dabūju šos. Viņš atvēra plaukstas, lai parādītu Vaktam Mollijas sarkano un zaļo kristālu. Vakts tikai vilka ar pirkstu līdzi grāmatas rindiņām, it kā joprojām lasītu. Viņš nepacēla skatienu. Neļaujoties traucēties, Zakija turpināja: Un šis te, Jūsu Augstība! Viņš noklikšķināja pirkstus. Telpā ienāca kalps, pavadā velkot Petulu. Tās nagi skrapstēja uz grīdas, pretojoties vilkšanai.
- Tu taču zini, vai ne, Zakija, ka es jau tāpat esmu nikns uz tevi? noaurojās Vakts, pāršķirot lappusi un joprojām nepaceļot skatienu. Es veicu sešgadīgās Mollijas rakstura pārbaudes. Un viņa varētu izvilkt man no zemes vēl vairāk stikrālu… bet nešķiet, ka to spētu kāda no vecākajām Mollijām… Bet tas gav nalvenais. Galvenais ir tas, ka viņa ir pazudusi tevis dēļ. Tu taču nepārbaudi manu pacietību, ko, Jakiza?
- N-n-nē, sahib.
- Ja es kenļūdos, es dzirdu suni.
- Jā, Jūsu Augstība.
- Un kāda, Vakts turpināja lēnā, draudīgā tonī, jija bēga pievākt nusi?
- Viņa atgriezīsies pēc suņa, Jūsu Augstība!
Vakts pacēla savas asinīm pieplūdušās acis. Tu sturbais murķi, viņš naidā nošņāca. Tu nekad neesi mācējis spēlēt spēles. Man jau tagad ir viņai ēsma. Viņa atgriezīsies, lai izglābtu savas būtnes! Šī ir jau otrā reize, kad tu nozodz šo dzīvnieku. Skaidrs, ka tu gribi suni sev pašam\ Sargi! Ņemiet to kroplīgo lopu un nogaliniet!
No telpas stūra iznāca gara auguma stīvs vīrs, sagrāba Petulu un aiznesa prom. Zakija nervozi palūkojās nopakaļ, nogaidot, līdz aizveras durvis un apslāpē Petulas rejas, tad turpināja.
- Un… un man ir tie kristāli, ko viņa jums nozaga, Jūsu Augstība!
Gar Zakijas galvu aizšvīkstēja grāmata, pa ceļam iebelžot viņam pa ausi, un sīciņās indiešu sievietes metās pie sienas kā divi dzīvnieki, kas cenšas izbēgt no zibens. Vakts piecēlās kājās.
- TU NEIEDOMĀJAMAIS IDIOT! viņš eksplodēja.
- TU ESI PILNĪBĀ SABOJĀJIS VISU SPĒLI! TAGAD VIŅA IR IESTRĒGUSI NĀKOTNĒ. UN ATKAL TU TU, JAKIZA, TU GAŪGAIS MUĻĶI NO SŪDU BEDRES DIBENA, TU ESI SABOJĀJIS MANU PRIEKU. AAAHHH! Vakts meta pa gaisu abus ķeblīšus. Zakija izvairījās no tiem kā mērķis atrakciju parkā.
- AAAAAAAAAARRHHH! Vakta rēkšana piepildīja telpu, liekot logu rūtīm drebēt. Un tad pēkšņi viņa dusmu lēkme izbeidzās tikpat strauji, kā bija izvirdusi. Kādu brīdi likās, ka viņam nav, ko teikt, bet tad viņš secināja:
- Var jau būt, ka viņa ir nomaldījusies nākotnē, taču domāju, ka tas mums parādīs, cik prasmīga viņa ir. Hmm, jā, tas būs interesanti. Ja nu viņa būtu tikpat izveicīga kā es, kad sāku apgūt hipnozes mākslu, viņa atgriezīsies. Un mēs viņai atstāsim dažas norādes. Tādas, kas novedīs viņu nāvē. Labs veikums, Jakiza, mans mazais tarakāni Šodien nedabūsi indi. Tad viņš pavēlēja otram sargam: