Rokijs piegāja pie galda un apsēdās. Viņš paņēma lodīšu pildspalvu un, dūkdams pie sevis, sāka kaut ko kricelēt uz plaukstas virspuses. Viņš uzzīmēja Petulu un pulksteni. Cik Rokijs saprata, atlika tikai nogaidīt. Viņš bija rāms, pacietīgs un loģisks, pārliecināts, ka Petulas pazušanai radīsies kāds izskaidrojums.
Mollija uzsita pa saviem džinsos tērptajiem gurniem, atslīga dīvānā un apņēma kaulainos ceļgalus.
- Nesaprotu, kā tas varēja notikt. Kā gan kāds var tā pazust? Es būtu jutusi, ja tas vīrs būtu apturējis pasauli.
- Njā, tu būtu sajutusi to vēsuma vibrāciju, piekrita Forests, sakrustotām kājām jogas pozā sēžot atzveltnes krēslā. Tev taču bija tavs laika apturēšanas kristāls, vai ne?
Mollija no krekla izvilka ķēdītē piekārto kristālu.
Forests, meklējot iedvesmu, cieši lūkojās savas oranžās zeķes papēža caurumā. Ko tu par to domā, Primo? Nu, mēs ar Rokiju neesam tādi laika apturēšanas speciālisti kā tu un Mollija. Vai tev šķiet, ka tas puisis turbānā būtu apturējis pasauli tā, ka Mollija to nejustu? Nu, es domāju, ka viņa varētu būt skatījusies uz ceļu, kur Petula luncina asti, un te pēkšņi BUMS; viņš varētu būt apturējis laiku un sasaldējis Molliju kā lāsteku. Un tad, lai kas ari tas čalis būtu, viņš paņemtu Petulu un aizietu. Nonācis drošā attālumā, viņš atkal būtu iedarbinājis pasauli. Nu, protams, sasaldētā Mollija nebūtu redzējusi, kā viņš paņem Petulu. Izskatītos, it kā viņi izkūp dūmu mākonī.
Primo pašūpoja galvu un no kamīna malas paņēma porcelāna ziloni.
- Man tas nepatīk, viņš noteica, it kā uzrunājot mazo skulptūriņu. Man tas nepavisam nepatīk. Teorētiski tā nevarētu notikt. Ja kāds hipnotizētājs hipnotizē pasauli tā, ka tā apstājas, citi hipnotizētāji, kuriem klāt ir kristāli, to jūt un spēj pretoties sasaldēšanai. Un kas bija tas BLĪKŠĶIS, ko dzirdēja Mollija?
- Varbūt, nopūtās Forests, apgūlies uz grīdas un aizlicis kājas aiz ausīm, varbūt dārznieks bija nostājies uz enerģētiskās līnijas vai tamlīdzīgi. Es domāju: šajā zemē ir tie druīdu akmens loki un enerģētiskās līnijas ir neiedomājami spēcīgas… hmmm… Forests aizpeldēja domu tālēs.
Rokijs nepievērsa uzmanību Forestam, bet vērsās pie Mollijas, lai aplūkotu viņas kristālu.
- Tas taču ir īstais kristāls, vai ne?
- Jā, paskaties uz tā ledaino virsmu. Un es to nēsāju visu laiku. Neviens nevarētu man to nozagt pat miegā. Es pamostos. It īpaši jau pēdējā laikā. Es vairs nevaru neko labi pagulēt. Mollija ierunājās klusāk. Rokij, te ir kā kapenēs, un Lusija klīst apkārt kā… kā mūmija. Mollija nespēja apvaldīt smaidu. Rokijs iesmējās. Galu galā Lusija tiešām ir Mollijas māmiņa [2] .
Primo piegāja pie loga un nolūkojās uz tievu, gaišmatainu vīrieti, kurš, kājas mētādams, skraidelēja pa mauriņu, lecot pāri kroketa vārtiem.
- Es labāk iziešu laukā un paglābšu Lusiju, kamēr Kornēlijs nav sācis uz viņu blēt. Un, ja jau jūs par to domājat, Lusijai nav nekāda sakara ar Petulas pazušanu. Es to zinu. Esmu ar viņu runājis. Šķiet, ka Lusija šeit atrodas tikai pa pusei, taču viņa nav neviena varā, nav hipnotizēta. Notikušais vienkārši ir viņu sagrāvis un traumējis. Nabaga Lusija. Domāju, ka spēšu viņai palīdzēt tikt ārā no šī nožēlojamā stāvokļa. Primo vēroja četrrāpus nometušos Kornēliju, kas centās grauzt zāli. Brīnums, ka tas jērcilvēks tur ārā kādreiz ir bijis tik varens. Joprojām nespēju noticēt, ka viņš reiz mani hipnotizējis, lai es kļūtu par Amerikas prezidentu un rīkotos viņa labā. Un tā arī notiktu, ja vien tu, Mollij, nebūtu mani izglābusi.
Primo uzsmaidīja savai meitai.
Primo un Mollija bija nolēmuši izlikties, ka nav tēvs un meita. Galu galā ja tev, cilvēkam, nekad nav bijis tēva un nu tas pēkšņi uzrodas, nevar taču lēkāt viņam apkārt, apkampt un priekā saukt: "Tēti!" Sākumā viņš jāiepazīst. Tāpēc Mollija tēvu uzrunāja par Primo. Viņai tēvs patika. Viņš bija pozitīvi noskaņots.
- Iziešu pastaigāties ar Lusiju, Primo teica, saberzēdams rokas, cenzdamies izskatīties tā, it kā viss būtu kārtībā un viņš būtu tam gatavs. Tiksimies vēlāk. Pārrunāsim visas šīs problēmas. Būs labi, neuztraucies! Primo pamāja un ar šmaukstienu, ar kādu parasti mēdz uzmundrināt zirgus, izgāja no telpas.
- Tagad ieiešu Te un Tagad, noteica Forests, aizvēris acis un sācis meditēt.
Mollija un Rokijs pa augšstāva gaiteni aizgāja līdz kāpņu telpai ar pulksteņiem. Griestu velvēs atbalsojās to tikšķēšana.
- Man nepatīk doma, ka kaut kur ir kāds, kurš var tā sajaukt mums galvu, Mollija teica, viņiem kāpjot lejup.
- Esi uzmanīga, Mollij! Rokijs brīdināja, savilcis lūpas. Nezaudē modrību!
Rokijs nekad nemēdza pārspīlēt. Tāpat viņu bija grūti satraukt. Tāpēc, dzirdot no viņa šādu brīdinājumu, Mollija nodrebēja. Meitene satvēra zēna roku.
- Turēsimies kopā!
-Jā, bet tev mani šeit nedaudz jāuzgaida; man jāaiziet uz tualeti.
- Cik ilgi tu tur būsi?
- Nu, kādas trīs stundas?
- Ro-kij…
Tualetes durvis aizcirtās. Pa grīdu aizskrēja liels, melns zirneklis.
Mollija stāvēja vestibilā pie ieejas durvīm un lobīja no T krekla sakaltušo kečupu. Šī bija savāda vieta. Sienas no vienas vietas klāja medību trofejas. Uz Molliju nolūkojās to stiklainās acis. Un dzīvnieku galvām pa vidu pie sienām karājās daudzas senlaicīgas dārza šķēres kārtējā vājprātīgā Kornēlija Ļogana kolekcija. Šis vīrs, kas bija apsēsts ar kontroli citu cilvēku kontroli ar hipnozes palīdzību, ari visā savā īpašumā bija izveidojis dzīvnieku formā apgrieztus krūmus.
Gaidot Rokiju, Mollija apgāja apkārt halles galdam, pētot dažas vāzē ievietotas zaigojošas pāva spalvas. No katras galda puses uz viņu dusmīgi noskatījās dzīvnieku grupas, it kā Mollija būtu vainojama to nāvē. Pēkšņi Mollijai prātā iešāvās šausminoša vīzija ar izbāztu Petulas galvu, kas, nāves krampjos saviebusies, nolūkojas lejup uz viņu. Meitene gandrīz paģība.
Mollija atcerējās vecu sievu runas, ka pāva spalvas mājā nesot nelaimi. Tāpēc viņa satvēra visas spalvas, izņēma no vāzes, devās pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā.
Iekšā ieplūda auksta gaisa straume. Mollija izgāja rīta saulē un nokāpa lejup pa mājas kāpnēm.
Tālumā dūca zāles pļāvējs, cīnoties ar ziemas zāli. Saules zaķītis atmirdzēja vietā, kur Mollija pēdējo reizi bija redzējusi Petulu, bet tad, kad Mollija gāja pa grantēto apli garām krūmā izgrieztai lidojošai žagatai, kāds mākonis pēkšņi meta milzīgu ēnu pār visu Braiersvilas parku.
Mollija ar acs kaktiņu pamanīja nozibam kaut ko zilu. Meitene strauji pagriezās, taču nekas nebija redzams. Tas varēja būt kāds putns vai putna ēna. Vai arī suņu laupītājs ar turbānu. Mollija strauji apcirtās. Ja šis virs slapstītos kaut kur tuvumā, viņa pieķertu to pielavāmies. Mājas fasādes portāla baltās kolonnas stāvēja sardzē un logi atgādināja sargkareivjus, taču Mollija apzinājās, ka te, ārā, viņa ir tikpat neaizsargāta kā pirms tam Petula.
Kreisajā pusē atkal nozibēja zilgana ēna. Šoreiz Mollija nepagriezās. Viņa nepakustoties centās saskatīt, kas tā ir. Ēna pakarājās gaisā, tad nozuda. Pēc pusminūtes tā atkal parādījās labajā pusē. Vai tas ir spoks? Poltergeists ir tāds spoks, kurš spēj pārvietot priekšmetus. Vai kāds poltergeists bija pārvietojis Petulu? Mollija izlēma to noskaidrot. Kaut ari meitene bija neiedomājami pārbijušies, viņa ļāva ēnai nozibsnīt kreisajā, tad atkal labajā pusē. Mollija sastinga. Ēna atkal parādījās tagad jau tuvāk, tad atkal vēl tuvāk labajā pusē. Tā nemitīgi tuvojās. Pa labi… pa kreisi… pa labi… Te tā bija pa kreisi… pa labi… pa kreisi. Pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Meitenes skatiens šaudījās no vienas puses uz otru. Mollija tik ļoti vēlējās noskaidrot patiesību, ka pat nemanīja, ka iekrīt. Iekrīt hipnozes lamatās.