- Man ir… šie sarkanie… akmeņi, vīrs teica, izņemot no seifa ādas futlārus un atverot tos.
- Vai! Tie gan ir smuki! iesaucās mazā Mollija.
Vecākā Mollija nepārliecināta paņēma vienu dārgakmeni. Tas bija mazs, bet vēl ļaunāk bija tas, ka, paņemot to rokā, Mollija juta, ka tam nav nekāda spēka.
- Kas tas ir par akmeni? viņa pajautāja.
- Rubīns. Šis… ir liels, bet… šis… ir vēl … lielāks. Juvelieris atvēra mazu zamša maisiņu, izvilka zirņa lieluma rubīnu un pasniedza to Mollijai.
Meitene cerīgi to satvēra, taču arī šim dārgakmenim nebija nekāda spēka. Viņa sāka zaudēt dūšu. Rokijs vaicājoši raudzījās viņā. Mollija pašūpoja galvu.
- Sarkanais dārgakmens, ko es izmantoju iepriekš, bija astoņas reizes lielāks par šo.
- Nevaru… jums palīdzēt… ar tik lielu… rubīnu,
- izdabūja Čengelpeta kungs. Tik lieli… kā astoņpadsmit tūkstoš karātu… "Hērakls"… ir Taizemē. Tas rubīns, ko… es jums parādīju… pēc visiem standartiem… ir liels. Es… to nepārdošu, jo… tas ir tik… rets un liels.
- Man tas liekas pavisam maziņš, teica mazā Mollija.
- Kuš, Mollij! Rokijs viņu apsauca. Lielā Mollija cenšas koncentrēties.
Mollija prātoja, vai laika ceļošanas kristāli ir brīnišķīgie rubīni vai pilnīgi citi dārgakmeņi.
- Vai jums ir vēl citi sarkani kristāli?
- Man ir tie dārgakmeņi… turmalīni… un vēl šie… topāzu gabaliņi, paziņoja veikalnieks. Arī šie brīnišķīgie sarkanie dārgakmeņi, ko viņš pasniedza, bija pilnīgi nedzīvi.
Mollija sajuta sevī briestam drudžainu izmisumu.
- Un kā ar zaļajiem kristāliem?
- Daži… smaragdi… ir. Man ir daži… ļoti skaisti… smaragdi, ko… es reti… kādam… rādu! Un daži… zaļie safīri un… zaļie opāli. Mollija saņēmās un vēroja, kā no lielajiem seifiem parādās vēl citas paplātes ar dārgakmeņiem. Tajās atradās vēl citi mazi kristāli.
- Vaiiii, tie nu gan ir smuki! teica mazā Mollija, nespēdama savaldīties.
Mollija pieskārās mazajiem dārgakmeņiem. Viņa pēc kārtas pārlaida tiem pirkstus. Visi bija skaisti, taču nevienam no tiem nebija nekāda spēka.
- Tam nav jēgas! meitene pačukstēja Rokijam. Un tad, kad viņa jau paliecās uz priekšu, lai atstumtu paplātes, mazā Mollija iesaucās: Paskat! Redzi to briesmīgo un netīro tur tālāk?
Visu skatieni pievērsās mežrožu augļa lieluma kristālam, kas nomaskējies gulēja uz zaļa samta. Tas izskatījās ļoti necils, un uz tā malas bija dīvaina bumeranga formas plaisa.
- Kas tas ir? Mollija jautāja, paņemot to rokā. Viņa aizvēra acis un pat pirms koncentrēšanās uz kristālu sajuta no tā starojam enerģijas plūsmu.
- Es īsti nezinu… Tas ir savāds akmens… Varbūt… kāda kvarca forma. Tas… nav vērtīgs, bet… savāds gan. Tāpēc… es to glabāju.
Mollija pamāja Rokijam. Zēns izvilka no piedurknes potītes sprādzi.
- Ko jūs domājat par šo? viņa apvaicājās.
Juvelieris pašūpoja galvu un paņēma rokā smago sprādzi. Viņš to grozīja un hipnotiski apbrīnoja tajā iestrādātos zilos safīrus un baltās pērles.
- Tas ir… apbrīnojams juvelierizstrādājums… no 16. gadsimta 50. gadiem. Šādus izstrādājumus… esmu redzējis tikai… muzeju kolekcijās.
Tātad potītes sprādze bija vēl senāka, nekā viņi bija domājuši.
- Vai gribat to nopirkt? Kāda ir tās cena?
- Divi miljoni rūpiju. Ja es gribētu… kaut ko nopelnīt, es… nopirktu to… par pusotru miljonu… rūpiju.
- Vai jūs varat pateikt, cik tas būtu mārciņās vai dolāros?
- Astoņpadsmit tūkstoši… mārciņu… vai trīsdesmit pieci… tūkstoši dolāru.
- Tā taču ir vesela kaudze naudas! iesaucās mazā Mollija.
- Un par cik jūs pārdotu to ieskrāpēto zaļo akmeni?
- To netīro zaļo akmeni? iebrēcās mazā Mollija. Nepērc taču to akmeni!
- Kuš, Mollij!
- Tas patiesībā… nav domāts… pārdošanai, juvelieris turpināja, nepievēršot uzmanību mazajai meitenei, -jo man tas… ļoti patīk. Nekad neesmu… domājis… par tā cenu. Nedomāju, ka… to varētu… pārdot.
- Hmmm. Mollija paņēma rokā ieskrambāto kristālu. Nu labi, tad runāsim tā: mēs jums pārdosim šo potītes sprādzi par septiņsimt tūkstošiem rūpiju, tā ka jums tas sanāks tiešām lēti, bet jūs mums pretī dosiet to ieskrāpēto kristālu.
Veikalnieks pamāja, un viņa galva šūpojās kā koka zars vējā. Mollija pastūma uz viņa pusi potītes sprādzi un ielika neglīto zaļo kristālu savā kabatā.
- Tas nu gan nav nekāds labais darījums, nomurmināja jaunākā Mollija, tad vilšanās pilna par savu biedru acīmredzamo muļķību pagrieza tiem muguru un kāpa augšup pa kabineta pakāpieniem.
- Vai rūpijas jums ir šeit? Rokijs noprasīja.
- Nu… protams. Čengelpeta kungs pagriezās un atvēra kādu portfeli. Viņš izvilka četrpadsmit ar gumijas saiti savilktas banknošu paciņas. Rokijs tās paņēma un ielika Mollijas somā. Viņš norādīja Mollijai, ka tagad vajadzētu iet.
- Ar jums bija ļoti patīkami sadarboties, teica Mollija, kad viņi bija atgriezušies mājīgajā veikalā. Pēc brīža es izvedīšu jūs no transa. Jūs domāsiet, ka jums tikko bijis darījums ar kādu francūzi, kurš tagad jau ir prom un kurš pārdeva jums potītes sprādzi par tik labu cenu, ka jūs piedevām atdevāt viņam savu zaļo kristālu. Jūs aizmirsīsiet, ka mums bija kāds sakars ar potītes sprādzi. Tā vietā jums liksies, ka mēs vienkārši esam jauki bērni, kam sagribējies ielūkoties jūsu veikalā.
- Un, tiklīdz mēs aiziesim, jūs aizmirsīsiet par mums un par ziloni uz ielas, Rokijs piebilda.
Mollija sasita plaukstas. Čengelpeta kungs atjēdzās. Viņam bija vajadzīgas tikai dažas sekundes, lai pārkārtotu domas un liktu tur iesūkties Mollijas un Rokija rīkojumiem, taču pēc tam viņš sāka izskatīties īsti apmierināts.
- Ak, bērni, bērni, tiešām prieks, ka jūs te ienācāt! viņš priecājās. Bet nu man tiešām jāiet mājās. Man vēl kaut kas jānosvin!
- Dzimšanas diena? apvaicājās Mollija.
- Ak nē! Man šodien bija ļoti labs darījums.
- Jā, bija gan! indīgi noteica mazā Mollija. Rokijs viņu parāva aiz rokas, lai viņa apklustu.
Mollija aptaustīja kristālu kabatā un cerēja, ka nav nepareizi to novērtējusi.
- Lai jums un jūsu dēliem labs vakars! viņa novēlēja.
- Kā tu zini, ka man ir dēli? iesmējās vīrietis, pavadot viņus līdz durvīm.
Odžass ārā viņus gaidīja. Ļaudis drūzmējās ap Amritu, kura snauda, sakrustojusi kājas kā cilvēks, kurš atspiedies pret žogu.
Mazā Mollija tika uzstumta ziloņmātes mugurā.
- Šī bija pati sliktākā iepirkšanās, kādu vien esmu redzējusi, viņa ar nepatiku paziņoja, kad visi bija tikuši augšā.
Odžass vai plīsa no ziņkāres. Vai dabūjāt to, ko jums vajadzēja?
- Es tā ceru, Mollija atbildēja. Nu, es dabūju tā daļu, šo zaļo kristālu. Paskaties!