- Bet ne sarkano?
- Nē.
- Tad tu vari ceļot laikā tikai atpakaļ? Odžass čukstēja. Bet, ja tu atgriezīsies īstajā vietā, tu taču tur varēsi dabūt ari sarkano kristālu, vai ne?
- Tieši tā ja vien šis darbojas. Tūlīt to pārbaudīšu. No tā nāk citāda sajūta nekā no iepriekšējiem. Tomēr tagad man vismaz ir radusies cerība. Paldies, Odžas! Bija tiešām jauki no tavas puses, ka tu atdevi mums to sprādzi. Tu taču varēji to paturēt sev.
- Man bija prieks!
- Nedomāju, ka mums vajadzētu izmēģināt kristālu tūlīt, Mollij, iebilda Rokijs. Mums mazliet jāatpūšas. Jāizguļas un jāietur krietna maltīte, pirms atkal tiekamies ar Vāktu.
- Un barība Amritai, piebilda Odžass, atmuguriski vadot ziloņmāti ārā no stāvvietas.
- Laikam jau jums taisnība, Mollija piekrita. Šajā somā tagad ir milzums naudas. Mēs varam doties uz pašu labāko viesnīcu šajā pilsētā. Gan jau ari viņai tur atradīsies kaut kas ēdams.
- Noteikti atradīsies, ja vien tu vari samaksāt. Odžass uzsauca kādam vīram zem viņiem. Vīrs norādīja Džaipūras centra virzienā un kaut ko teica hindu valodā.
- Labākā viesnīca šajā pilsētā ir bijusī pils! Odžass iesaucās. Tur būtu jābūt ļoti, ļoti jauki, viņš piebilda, kā īsts indietis šūpojot galvu no vienas puses uz otru.
divdesmit sestā nodaļa
B
obenojas pils atradās pašā Džaipūras centrā. Tā bija neliela, ļoti labi aprūpēta pils, kas piederēja kādai bagātai indiešu ģimenei. Tiklīdz paklīda baumas, ka Vakts gatavojas doties turp, namatēvs jau bija iejūdzis zirgus un namamāte steidza gatavot uzkodas. Vakta dusmu lēkmes, tāpat kā viņa vara, bija plaši pazīstamas, un ģimenei nebija nekādas vēlēšanās ar viņu tikties. Paņēmuši līdzi ceļojumam tikai pašu nepieciešamāko, ģimene, viņu seši bērni un kalpotāji, iekāpa lielākajās karietēs un steigšus izbrauca uz lauku mājām pakalnos.
Kad Vakts ieradās, pilī neviena nebija. Tomēr pils kalpotāji viņu uzņēma no visas sirds. Viņi iznesa visas mēbeles no kabineta ar augstajiem griestiem un ielika tajā lielu gultu, lai Vaktam nebūtu jādodas gulēt uz telpām ar zemajiem griestiem augšstāvā. Viņi iztukšoja zelta zivtiņu baseinu un rūpīgi to iztīrīja, gatavi nest un ieliet tajā neskaitāmus spaiņus silta ūdens, ja Vakts sadomātu tur izpeldēties.
Kalpi vēroja, kā divas kaulainas meitenes izspūrušiem matiem, kurām varēja būt kādi desmit un trīs gadi un kuras izskatījās pēc māsām, nokāpa no ziloņa un iegāja iekšā. Vienai no tām rokās bija zīdainis. Nekur nebija redzama viņu māte.
Vakts, kas nesa savu samta maisu ar kristāliem, izvadīja savas gūsteknes caur halli un ielaida tās izkoptajos dārzos. Viņš pavēlēja iznest ārā spilvenus un paklājus. Drīz jau viņš bija laiski atgūlies, pasūtījis beteļpalmas lapu. Viņš iestūma mutē pan, uzpliķēja pa kristālu maisu un aplūkoja gūsteknes. Tad Vakts paņēma piezīmju grāmatiņu un noklikšķināja pirkstus. Trīsgadīgā Mollij, mosties! Mazais bērns atguvās.
Transā mazā meitene bija pamanījusi un paturējusi prātā šūpoles pils dārza dziļumos. Tagad viņa samirkšķināja acis un atkal tās ieraudzīja. Nevilcinoties mazā pielēca kājās un aizskrēja pa mauriņu.
- TŪLlT NĀC ATPAKAĻ! Vakts norēcās. Taču mazā Mollija viņu nedzirdēja. Visu viņas prātu bija pārņēmusi doma par šūpolēm. Ak, man vairs nav spēka! Vakts ar nepatiku noņurdēja. Tad viņš pievērsās otrai Mollijai.
- Desmitgadīgā Mollij! Mosties un atceries!
Desmitgadīgā Mollija tagad pilnībā apzinājās, kur
atrodas. Iepriekšējā reizē, kad viņai bija ļauts izkļūt no transa, tas notika Sarkanajā Cietoksnī, kur viņu pārbaudīja. Toreiz viņa bija ļoti apjukusi, taču tagad viņas prāts šķita pilnīgi skaidrs. Kopš tā brīža desmitgadīgā Mollija bija aptvērusi ceļojumu un visu notikušo. Mollija bija tikusi skaidrībā par dažiem galvenajiem jautājumiem.
Pirmais bija tas, ka viņa ir hipnotizēta, otrais -, ka atrodas Indijā, bet trešais -, ka kopā ar pārējiem ir ceļojusi atpakaļ laikā. Viņa saprata, ka kristāli, kas karājas ap maharadžas kaklu, domāti ceļošanai laikā. Mollija bija izdarījusi secinājumu, ka gan mazā meitene, gan zīdainis ir viņa pati. Un viņa bija pārliecināta, ka maharadža ir ļauns un ka lielā meitene, kas izskatās līdzīga viņai un kas bija parādījusies pie ugunskura un paņēmusi līdzi sešgadīgo, ir viņas pusē. Jo desmitgadīgā Mollija atcerējās, kā vecākā meitene bija viņu izglābusi sešu gadu vecumā, aiznesusi pie ziloņa un pieskatījusi. Mollija saprata, ka viņai, ja vien to spētu, ir jāpalīdz šai vecākajai Mollijai.
- Nu tad tā, noteica Vakts, izstiepis kājas, šodien es gribu uzzināt, cik labas bija tavas hipnotizētājas spējas, pirms tu uzzināji par hipnozi. Audzinot mazo Vāktu, es gribu viņu apmācīt, tāpēc šodien pavingrināšos ar tevi. Mollija vēroja, kā trīsgadīgā karājas šūpolēs. Pēc mirkļa tu ielūkosies man acīs, paziņoja Vakts, un tajā laikā centīsies izsargāties no tā spēcīgā hipnotizējošā skatiena, kādu tev raidīšu. Nu, paskaties!
Mollija galvā atkārtoja Vakta tikko teiktos vārdus. -… es gribu uzzināt, cik labas bija tavas hipnotizētājas spējas, pirms tu uzzināji par hipnozi… No tā varēja secināt, ka kādu dienu viņa varētu zināt daudz par hipnozi. Vai tā vecākā meitene ir izcila hipnotizētāja? Vai tā meitene ir viņa pati nākotnē? Mollija palūkojās uz milzi, un tas viņai lika atcerēties visus dzīvē sastaptos nejaukos cilvēkus: Aderstones jaunkundzi, Ednu un pretīgo skolotāju Todlijas kundzi. Mollijai ar viņu bieži sanāca nepatikšanas, un ar tām varēja tikt galā, vienīgi ļaujot domām aizpeldēt, it kā sapņojot. Un tieši tā Mollija rīkojās tagad. Ielūkojoties milža acīs, Mollija jutās tā, it kā viņas pašas acu dobumos esošās acis nepiederētu viņai. Meitene jutās tā, it kā noraudzītos notiekošajā kaut kur no aizmugures, no droša attāluma. Maharadžas kontūras bija izplūdušas.
- Skaties man acīs! Vakta balss skanēja kā no lietus notekcaurules.
Mollija turējās šajā saspringtajā stāvoklī, neļaujot ar sevi manipulēt. Šī viņas taktika izrādījās ļoti veiksmīga.
Kad Vakts cieši lūkojās meitenē, viņš sajuta, ka tās acis nepiedalās spēlē. Vakts nespēja sadragāt meitenes acu zīlīšu aizsardzību. Tām priekšā bija it kā vairogs. Vakts nesaprata, kā meitenei tas izdevies. No vienas puses, Vakts apbrīnoja sava adoptējamā bērna nākotni un sajūsminājās par to. Bet, no otras puses, viņš jutās nelāgi, jo kā gan lai viņš jelkad spētu atkal novest šo meiteni transā? Tomēr tad Vakts nomierinājās. Viņš taču jebkurā brīdī var paiet desmit minūtes atpakaļ laikā un tikt ar visu galā. Vakts nosprieda, ka Mollija pat nehipnotizēta nav bīstama, tikai viņa ir jāpieskata. Taču, lai viņa nevarētu dot kaut cik noderīgus mājienus vecākajai Mollijai, viņai ir jāaizsien acis.
Un tā nu desmitgadīgā, sev par lielu pārsteigumu, atklāja, ka Vakts vairs nav ieinteresēts paturēt viņu transā. Viņa piesardzīgi sāka nolaisties no saviem mākoņiem. Tomēr, pirms Mollijai radās izdevība palūkoties apkārt, viņa sajuta, ka ap acīm ir apsējs.
Tieši tāpēc desmitgadīgā Mollija tā arī neieraudzīja, cik skaista ir Bobenojas pils. Taču viņai bija palikusi garša, oža, tauste un dzirde.
Ar aizsietām acīm Mollija ieturēja brīnumgardas indiešu pusdienas un klausījās putnu dziesmās. Viņa dzirdēja mierinošu indiešu mūziku un to, kā trīsgadīgā saka maharadžam, ka grib saldumus. Un tā, sēžot, izstiepusi sārtās, pūtītēm nosētās kājas sev priekšā, Mollija pēkšņi iedomājās: ja neņem vērā to, ka viņai blakus nav drauga Rokija un Trinklberijas kundzes, ar ko aprunāties, šeit nemaz nav tik slikti vismaz labāk nekā bāreņu namā. Sarežģījumus radīja tikai trakais maharadža un tas, ka nekas nebija zināms par viņa plāniem. Mollija prātoja, cik gan ilgi viņai būs jāpavada ar aizsietām acīm. Viņa prātoja, kur gan ir vecākā Mollija. Tā drīz varētu parādīties no zilām debesīm un izglābt viņu pašu, trīsgadīgo un pavisam mazo Molliju. Varbūt viņai vajadzīga palīdzība. Mollija juta, ka līdz šim savā dzīvē vēl nevienam nav bijusi tik ļoti vajadzīga. Viņa sāka domāt, kā lai palīdz vecākajai meitenei.