2000. gadā labākā viesnīca Džaipūrā bija Bobenojas pils viesnīca. Taču ne jau vienmēr tā ir bijusi viesnīca. Reiz tā piederēja kādai indiešu augstmaņu dzimtai.
Odžass ievadīja Amritu skaistā, ziedu pilnā pagalmā, un visi nokāpa zemē.
- Kaut es nebūtu norijusi to violeto kapsulu, Mollija klusi teica Rokijam un Forestam, kad visi kārtoja apģērbu. Man nepatīk, ka Zakija un Vakts var mani izsekot. Viņi var parādīties kuru katru brīdi. Taču mēs nezinām, kur viņi ir. Viņi var būt jebkur. Es gribu teikt kā mēs varētu izsekot viņus?
- Vakts nespēs atturēties no kārdinājuma vadāt tevi aiz deguna, teica Rokijs. Varu derēt, ka viņš atstās kādu mājienu. Viņam patīk rotaļāties ar tevi, Mollij. Tiklīdz mēs atgriezīsimies 1870. gadā, mēs atradīsim norādes. Līdzko tu būsi nokļuvusi tajā pašā laika zonā, kur atrodas jaunākās Mollijas, un vairs nepastāvēs atmiņas aizture, esmu pārliecināts, ka tu precīzi atcerēsies, uz kurieni viņi devušies un kur viņi ir.
- Bet man ir vienīgi šis zaļais kristāls. Es varu ceļot tikai vienā virzienā atpakaļ laikā. Es varu tur iesprūst.
- Tikai ne tad, ja tu sadabūsi sarkano kristālu, tiklīdz tur nonāksi.
- Un ja nu ne?
- Nu tad tu būsi galīgā tintē, ierunājās Forests.
- Forest! pārmeta Rokijs. Tā nu tev nevajadzēja teikt.
- Ak, piedod, vecīt! Forests aplika roku Mollijas plecam. Aizmirsti to. Mēs visi esam noguruši; varbūt vajadzētu labi izgulēties.
Un tā, atstājuši pārējos pie Amritas, Mollija un Rokijs devās uz izrotāto Bobenojas pils viesnīcas ieeju. Parādījās liela auguma sikhs, kurš vairāk atgādināja karotāju, nevis šveicaru, ar turbānu galvā un spurainām ūsām. Mollija piesedza savu zvīņaino seju ar šalli. Vīrs pasmaidīja un zemu paklanījās. Mollija paklanījās pretī.
- Namaskar.
Viesnīcā valdīja vēsums, miers, un tur bija ļoti skaisti grīda kā šaha galdiņš bija izlikta ar brūnām un baltām flīzēm, un griesti bija augsti. Pie stikla galdiņa sēdēja daži japāņu tūristi un ar cieņu aplūkoja smagu, senlaicīgu grāmatu ar ierakstiem. Likās, ka tā ir viesu grāmata. Pie reģistrācijas galda stāvēja indiešu sieviete sari, kura krāsa bija pieskaņota bronzas kolonnām.
- Laipni lūgti Bobenojas pils viesnīcā! Kā varu jums palīdzēt?
Mollija bija pieradusi, ka pieaugušie nekad neielaižas darīšanās ar bērniem, un bija paredzējusi sastapt pārgudru viesnīcas reģistratori, tāpēc viņu samulsināja sievietes izpalīdzīgums.
- Mums līdzi nav neviena pieaugušā, Mollija taisnojās. Nu, ir jau gan, bet viņš nav tāds īsti parasts pieaugušais. Nu, es domāju, viņš nav garīgi slims vai tamlīdzīgi, bet vienkārši… hm… viņš tur ārā sēž uz ziloņa un meditē…
Rokijs apveltīja Molliju ar tādu skatienu, it kā gribētu teikt: "Vai tu esi galīgi nojūgusies?"
Sieviete pasmaidīja. Ko varu darīt jūsu labā?
- Mums, lūdzu, vajadzētu trīs numurus, Rokijs teica. Varam samaksāt jau iepriekš. Un mums līdzi ir izsalcis zilonis, kam arī vajag gultu… protams, ne jau pašā viesnīcā, bet varbūt jums ir kāda vieta dārzā, kur tas varētu pagulēt…? Taču pats galvenais ir tas, ka zilonis ir ļoti izsalcis. Samaksāsim, cik vajadzēs, tikai sadabūjiet viņam kaut ko ēdamu… palmu lapas vai kaut ko tamlīdzīgu. Jums taču virtuvē tādu nav? Rokijs bezpalīdzīgi apvaicājās.
- Tas nu gan ir pasūtījums! teica sieviete, kuras zobi smaidošajā sejā atgādināja divas mirdzošu pērļu rindas. Molliju un Rokiju pārsteidza viņas labsirdīgā attieksme.
- Mūsu devīze ir šāda: "Ja mēs varam palīdzēt, mēs palīdzēsim un palīdzēsim arī tad, ja nevaram." Redziet, tā rakstīts tur, uz sienas! Sieviete norādīja uz uzrakstu.
llltlIBIIIIIIBItltlBBIIIIlIlBIlIlIlBIlllIlBBBlIllIBBIIIIIIIBIIIlltlBlIllllllllllRllllllllillllillSlIllIlIllllllllllIlltlBIlIlllllllllI
Ja mēs varam palīdzēt, | mēs palīdzēsim un palīdzēsim arī tad, | ja nevaram.
^IIIIIIIIIIIIIUIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIMIIIIIIMIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIHIIIIIIIIIIIIHimillllllllllHIIIIIIIIIIMIIIIIIIlllllllllif
- Ak tā! izsaucās Mollija. Tad vai šis ir tas gadījums, kad jūs nevarat palīdzēt, tomēr centīsieties, vai ari tas, kad jūs varat palīdzēt un noteikti tā darīsiet?
- Ak, mēs tiešām varam palīdzēt! Mums patīk, ka pie mums apmetas ziloņi. Tā ir mūsu specializācija. Paldies, ka izvēlējāties apmesties pie mums! Jūsu zilonis nesīs mums visu iespējamo veiksmi!
- Jā, tas tad nu būtu nokārtots, atviegloti nopūtās Mollija. Viņa bija pārsteigta. Meitene nespēja iedomāties, ka Braiersvilas viesnīca savu viesu vidū pieņemtu ziloni.
Sieviete kādas desmit minūtes zvanīja pa telefonu, un tad acīmredzot viss bija sarunāts.
Viesnīcas izsūtāmais zēns pateiks, lai jūsu draugi izved ziloni cauri dārziem uz turieni, kur atrodas viesu namiņi. Es jūs tur sagaidīšu un ierādīšu istabas. Jūsu ziloņa vakariņas jau ir ceļā.
Tā nu Mollija un Rokijs izgāja ārā.
Viesnīcas dārzi bija ļoti eksotiski, tajos no koka uz koku lidinājās zaļi papagaiļi un zaros lēkāja dzeltenbrūni pērtiķi. Tur bija liels tirkīza krāsas peldbaseins ar ziloņu statujām, no kuru snuķiem šļācās ūdens. Tur bija zāliens bumbu ripināšanai, templim līdzīga celtne jogas nodarbībām un brīnišķīgs brīvdabas restorāns, kur cilvēki ieturējās zem jumta, kas bija rotāts ar sarkaniem tornīšiem. Draugi sajūsmināti rādīja uz Amritu, kas Odžasam aiz muguras stampāja pa zāli, un uz kucēnu Petulu, kas klupdams krizdams centās tos panākt. Odžass aizveda Amritu pie sarkanā jasmīna krūma, kur, kā apgalvoja viesnīcas kalpotājs, viņu varēšot piesiet.
Viesu namiņa istabas bija ļoti gaumīgas, ar četrdaļīgām gultām, kas bija klātas krāsaina zīda pārvalkiem. Vannas bija iegremdētas grīdā, un tajās veda pakāpieni, bet blakus namiņiem esošās dušas aptvēra bugenvileju dzīvžogi, un to jumtu vietā bija savijušās lapas. Uz kādas plāksnes bija uzraksts:
Mollija ļoti rūpīgi nolika jauniegūto kristālu zelta bļodiņā uz galda un iemetās gultā. Mazā Mollija darīja tāpat. Abas bija pārgurušas.
- Kā tev te patīk? Jauki, vai ne?
- Te ir kā pasakā, atbildēja sešgadīgā.
- Paklau, te nu gan ir forrrši! iesaucās Forests. Tad, atvēris minibāru un ielējis sev ananasu sulu, viņš piebilda: Mollij, es meditēju par to, kādas jogas pozas tev vajadzētu, lai dabūtu laukā tos Zakijas silikona čipus. Es zinu dažas zālītes, kas palīdzēs izstumt to lillā kapsulu no tavām iekšām. Aprunāšos ar šefpavāru par dažām sastāvdaļām. Tev būs vakariņas ar devīzi "izgrūst to lillā kapsulu".
- Es gan biju domājusi par maizīti ar kečupu un glāzi apelsīnu sulas koncentrāta, Mollija iebilda.
- Šovakar nebūs tādu delikatešu. Ja tu gribi izmest to draņķi, tev jāēd tas, ko es teikšu.