Vēlāk vakarā, kamēr kucēns grauza kaulu, Mollija sāka košļāt sīkstu stienīti ar rūgtu garšu. Viņai blakus atradās paplāte ar glāzēm, kurās bija dažādi tumši šķidrumi.
Mazā Mollija bija nolikta gulēt, un Odžass apmetās istabā, kuru viņš dalīja ar Rokiju. Odžasu bija hipnotizējusi televīzija. Rokijs atstāja viņu sēžam un platām acīm vērojam krāsainu Bolivudas filmu. Pa to laiku Forests Mollijai lasīja izsmeļošu lekciju par jogu. Rokijs smējās, kad Forests locīja Mollijas ķermeni cirka akrobātes cienīgos līkumos.
- Tu priecāsies, ka tā darīji, Forests apgalvoja, kamēr Mollija stāvēja uz galvas ar sakrustotām kājām. Šī dziedniecisko paņēmienu kombinācija vienmēr palīdz. Tā izdzen ārā visu. Tāpēc rīt tev iekšā vairs nebūs tas izsekošanas verķis. Tikai rit aši skrien uz "havaju".
- Lieliski. Paldies! novilka Mollija, kad viņas vēders ieburkšķējās. Cerams, ka tev taisnība.
Tonakt, ventilatoram dzesējot telpu, Mollija gulēja slikti. Viņa mētājās pa gultu un grozījās, kamēr nemierīgais prāts centās tikt galā ar priekšā stāvošajiem sarežģījumiem.
Mollija sapņoja, ka kļuvusi par greizu veceni, kuru ceļošana laikā padarījusi zvīņainu un izkaltušu. Sapnī viņa brida pa staignu mežu, sekojot bērnu pēdām. Tām blakus vīdēja dzīvnieka ķepu nospiedumi, bet visiem pa priekšu sniega cilvēka cienīgu apmēru pēdas. Šajā murgā Mollija tika vesta arvien dziļāk un dziļāk mežā. Viņai ejot uz priekšu, mežs kļuva arvien biezāks, līdz kļuva piķa melns un Mollija vairs nespēja saskatīt zemi. Un tad staignājs sāka burbuļot un vilkt viņu iekšā. Grimstot tajā, Mollija redzēja, kā zaļais, ieskrambātais kristāls pazūd dubļos.
Mollija pamodās šausmās trīcoša, nobijusies, ka pazaudējusi ieskrambāto kristālu. Viņa piecēlās un uzreiz to atrada zelta bļodiņā uz galda. Atvieglota, tomēr vēl grīļojoties pēc redzētā murga, Mollija to paņēma un devās iedzert malku ūdens. Mollija ieslēdza gaismu vannasistabā ar spoguļiem klātajām sienām un lūkojās savā atspulgā. Izskatījās tā, it kā kāds Bolivudas grimētājs būtu sācis strādāt pie viņas sejas, pārklājot vaigus ar zvīņām, bet tad aizgājis iedzert tēju. Taču seja Molliju tagad gandrīz neuztrauca. Viņa būtu gatava pieciest zvīņas uz visa ķermeņa, ja vien pretī varētu saņemt Petulu un savas jaunākās būtnes. Un, kā Mollija tagad saprata, varbūt tieši tāda cena arī būs jāmaksā.
Mollija atgriezās gultā, palikusi ieplaisājušo akmeni zem spilvena blakus caurspīdīgajam kristālam. Tumsā viņa kārtējo reizi pārdomāja, kāpēc Vakts vēlas adoptēt viņu kā zīdaini, nevis kā vecāko Molliju. Tāpat meitene domāja par savu māti Lusiju un to, kāpēc viņa izskatās tik drūma un vīlusies Mollij ā.
Juzdamās skumja un nevienam nevajadzīga, Mollija ieslīga dziļā miegā bez sapņiem.
Septiņos viņu pamodināja vēders.
Molliju sagrāba šausmīgi krampji. Bija tā, it kā viņā būtu iemitinājušies nezvēri, kas rausta un biksta viņas iekšas. Mollija izlidoja no gultas un nākamo stundu pavadīja tualetē.
- Tu man vēl norausies, Forest! meitene no turienes kliedza.
Tomēr, nākot ārā, Mollija jutās lieliski. Un violetā kapsula nu bija prom. Aizskalota Džaipūras kanalizācijas caurulēs.
Tomēr pašam Forestam gan negāja tik labi. Pēc rīta dušas viņš bija piemirsis aizvērt vannasistabas durvis. Līdz ar to, kamēr Forests kavējās jogas platformā, sveicot uzlecošās rīta saules starus, viņa guļamistabā bija tikuši pērtiķi. Kad Forests atgriezās, izskatījās tā, it kā būtu uzsprāgusi uz viņa brokastu paplātes uzlikta bumba. Ēdiens mētājās visapkārt. Pērtiķi nebija uzcienājušies ar brokastīm mierīgi drīzāk izskatījās, ka viņi centušies spēlēt tautas bumbu vai ko tamlīdzīgu, jo logi bija notriepti ar zaļo kariju, bet trīs ceptas olas pielipušas pie griestiem. Un desmit dažādās augļu sulas, ko Forests bija ar plašu žestu pasūtījis, tagad pilēja no sienām un sūcās caur četrdaļīgās gultas palagiem. Spilveni bija pārplēsti, apkārt lidoja dūnas, bet visas istabā esošās grāmatas bija saplēstas. Vēl trakāks skats pavērās vannasistabā. Pērtiķi bija tikuši pie zobu pastas un dušas putām, un grīda bija viscaur slapja un slidena pēc to peldes tualetes podā, kur tagad bija iesprūduši divi papīra ruļļi. Trešais rullis bija atplēsts un izritināts pa visu telpu. Taču vislielākās skumjas Forestā viesa tas, ka pērtiķi bija atvēruši visas viņa superkolosālo, pēc īpaša pasūtījuma gatavoto atslābinošo tablešu paciņas un izēduši visas tabletes.
- Vecīt, tās taču bija manas no augiem gatavotās zāles, ko speciāli man izrakstīja akupunktūras ārsts, Forests vaimanāja.
Namiņu ārpusē skats nebija daudz iepriecinošāks. Uz nakti sapītā un pie simtgadīgā sarkanā jasmīna koka piesietā Amrita bija izrāvusi to no vietas pie mūra un tā tikusi brīvībā. Senais augs izmisis mira zālienā. Pēc tam ziloņmāte bija iebridusi baseinā, kur tagad neiedomājami apmierināta aplaistīja sevi ar ūdeni. Turpat blakus zem saulessargiem, atdarinot slinkos cilvēkus, kas tik bieži šeit bija redzami sauļojamies, uz saliekamajiem krēsliem bija izlaidušies četri brūni pērtiķi un baudīja saules starus.
Dīvainā kārtā šķita, ka viesnīcas darbiniekus šāds notikumu pavērsiens nepavisam neuztrauc. Kaut ari visur bija izvietoti uzraksti, pērtiķiem nereti izdevās iekļūt guļamistabās. Viesnīcas personālam tiešām patika Amritas plunčāšanās, un viņi nemitējās apgalvot, kāda veiksme tagad piemeklēšot viesnīcu. Viņi atvainojās par to, ka bija ieteikuši Odžasam piesiet Amritu pie vecā sarkanā jasmīnu krūma, un uzstāja, ka tā ir tikai viņu vaina. Tāpat viņi izlēma ļaut pērtiķiem darīt visu, kas vien tiem ienāktu prātā, jo neviens nevēlējās tikt sakosts.
Rokijs bija gulējis labi. Viņš bija iemidzis, prātojot, kāpēc ceļošana laikā nav atstājusi iespaidu uz viņa ādu, taču no rīta saprata, ka varbūt ir gan. Āda ceļgalu locītavās bija ļoti sausa un plēkšņaina. Taču pavisam noteikti ceļošana laikā nebija atstājusi uz viņu tik lielu iespaidu kā uz Molliju. Varbūt tas bija tāpēc, ka tieši Mollija bija tā, kas vadīja ceļošanu laikā, bet Rokijs bija tikai pasažieris. Pārņemts ar šīm domām, Rokijs pabeidza brokastot un devās uz viesnīcas reģistrācijas galdu, lai apmaksātu rēķinu. Šķērsojot zālienu, pret viņa kāju sitās lielais banknošu žūksnis kabatā. Rokijs bija nolēmis neļaut viesnīcai ciest zaudējumus no visiem Amritas un Foresta izraisītajiem bojājumiem.
Viesnīcas vestibilā izrakstījās arī japāņu tūristi. Tie stāvēja pie galda, sagatavojuši kabatas portfeļus, tāpēc kasiere bija aizņemta. Rokijs pārlaida skatienu telpai un apbrīnoja greznos, velvētos griestus. Tad viņa skatienu piesaistīja senā grāmata, ko pārējie viesi bija aplūkojuši iepriekšējā vakarā. Tuvojoties stikla galdam, uz kura tā gulēja, Rokijs ievēroja, cik apdriskāta un apsvilusi ir grāmata. Blakus tai bija uzraksts:
Šī bija sākotnējā Bobenojas pils viesnīcas viesu grāmata. Lūdzam izturēties pret to saudzīgi, jo tā cieta 1903. gada ugunsgrēkā un ir ļoti trausla.
Rokijs saudzīgi atvēra vāku. Pirmais ieraksts bija izdarīts 1862. gada septembri. Zem tā bija paraksts ar melnu tinti. Rokijs pāršķīra lapu. Nākamajā lappusē bija trīs ieraksti, kas bija pievienoti 1862. gada oktobrī. Pēkšņi Rokijam ienāca prātā doma par 1870. gadu. Viņš prātoja, vai šeit varētu būt apmeties īstais Džaipūras maharadža vai kritušais Sarkanā Cietokšņa maharadža, tāpēc piesardzīgi lapoja grāmatu cauri 1863., 1865., 1867., 1868. gadam… Starp ārzemnieku un vietējo augstmaņu vārdiem nebija neviena viņam zināma. Beidzot Rokijs nonāca līdz 1870. gada ierakstiem. Janvāris, februāris, tad marts. Pēkšņi uz dzeltējošās lapas lieliem, kreceļainiem burtiem bija rakstīts: