Lappuses apakšmala bija pārogļojusies, tāpēc atlikusī teikuma daļa palika noslēpums. Taču Rokijam ar to pietika. Viņš aši pārlūkoja pārējo grāmatu, lai redzētu, vai Vakts ir vēl te atgriezies, taču tā nebija. Tad, pamanījis, ka pie reģistrācijas galda nav rindas, Rokijs steigšus metās pie tā un ātri apmaksāja rēķinu.
Odžass bija pie baseina un ar lielu banānu saišķi centās izvilināt no tā Amritu. Mollija sēdēja zālē un vēroja, kā Amrita izbrien ārā un alkatīgi iestumj mutē sešdesmit mazos banānus ar visu mizu. Daži, pa pusei saspiesti, izbira zemē. Tad Amrita ar snuķi rotaļīgi pabakstīja kucēnu Petulu. Mollija izvilka no kabatas ieplaisājušo zaļo kristālu un pagrozīja to plaukstā.
- Vai mēs nevaram te palikt? mazā Mollija jautāja, kad Forests un Rokijs paņēma viņu katrs aiz savas rokas un veda pie Amritas.
Mollija zināja, kā jūtas mazā, jo šī bija pati jaukākā vieta, kur mazā Mollija jelkad bija pabijusi.
Rokijs uzsita Mollijai uz pleca. Vai zini ko? viņš apvaicājās.
Mollija pasmaidīja. Hm… vai Zakija ir sarāvies līdz tarakāna lielumam un dejo stepu viesnīcas virtuvē?
- Es atradu kaut ko tiešām noderīgu! Tiklīdz Rokijs izteica šos vārdus, visi ieklausījās. Viesnīcā ir sena viesu grāmata! Zēns pastāstīja pārējiem par ierakstiem un tad par Vakta īpašo piebildi. Viņš raksta, ka laiks skrien un kristālu avoti plūst.
- Un ko tas nozīmē? jautāja Mollija.
- Nejautā man to. Taču paklausies! Viņš saka, ka ir bijis Džaipūrā, tagad dodas uz Agru un Udaipūru, bet pēc tam brauc kaut kur ar laivu, taču tā daļa ir nodegusi. Tad viņš piemin mēnešus. Marts, jūlijs, augusts, novembris. Viņš bija Džaipūrā martā, tāpēc varbūt viņš jūlijā ir Agrā, augustā Udaipūrā un novembri tur, kur nu viņš gatavojas ceļot ar laivu!
- Pārsteidzoši, noteica Forests. Ziniet, līdz Agrai te tiešām nav tālu. Kāpēc mēs nevarētu doties turp, pārlēkt atpakaļ uz 1870. gada jūliju un pārsteigt viņu!
- Vai doties atpakaļ uz 1870. gada martu un pārsteigt viņu tepat, Bobenojas pilī, ierosināja Rokijs.
- Vai tev nešķiet, ka ieraksts grāmatā varētu būt kāda viltība? šaubījās Mollija.
- Pat ja tā būtu, apsvēra Rokijs, mums nav citu pavedienu. Ja viņš izdarījis šo ierakstu grāmatā, nezinot, ka mēs to atradīsim, tad mēs tiešām esam viņam soli priekšā, jo tagad mēs zinām, kurp viņš dosies.
- Pukka! iesaucās Odžass un sāka izpildīt nelielu pudžas lūgšanas ceremoniju, gatavojoties ceļojumam.
Tad viņš aizveda Amritu nelielā pļaviņā. Tur viņš, Forests un Rokijs ar lielām pūlēm nostiprināja haud uz Amritas muguras. Drīz visi sēdēja tajā. Kamēr vēl viesnīcas darbinieki nebija viņus pamanījuši, Mollija aizvēra acis.
- Lai mums veicas! noteica Rokijs.
- Tad tu domā, ka 1870. gada martā? -Jā-
- Turieties stingri! Mollija brīdināja. Viņa viegli satvēra duļķaino akmeni un noveda sevi transā. Mollija tiešām nervozēja, jo bija būtiski, lai viņa nokļūtu aptuveni tajā pašā laikā, kur atradās viņas jaunākās būtnes. Ja viņa aizšautos pagātnē simt gadu par tālu, tad cauri būtu. Viņi būtu nolemti neveiksmei. Cenšoties par to nedomāt, Mollija koncentrējās uz ieplaisājušo kristālu. Pēkšņi viņa izdzirdēja BLĪKŠĶI un juta, ka viņi paceļas lidojumā. Viņi traucās atpakaļ laikā. Garām zibēja gadalaiki. Lietus, saule, vētras un vēji bija kā acumirklīgi uzliesmojumi. Viņi lidoja atpakaļ caur dabas stihijām. Taču ceļojums nebija tāds kā iepriekš. Mollija nejutās stāvokļa noteicēja. Bija tā, it kā iepriekš lietotie kristāli būtu augstākās tehnoloģijas versijas, bet šis sarūsējis un sabojāts. Kustība bija saraustīta. Brīžiem viņi sekundē pārvarēja piecus gadus, bet tad pēkšņi piecdesmit. Kristāls nebija darba kārtībā. Taču tas vismaz nesa viņus atpakaļ.
Mollija centās noteikt, kad jāapstājas, taču kristāls kustējās tik haotiski, ka meitene nebija pārliecināta par to, kur viņi atrodas. Viņa palūkojās uz netīro akmeni un nosprieda, ka tas ir duļķains tāpēc, ka ieskrambāts.
Vakts gulēja uz muguras gultā, salicis rokas aiz galvas. Uz pēļa viņam blakus atradās sarkanu, zaļu un caurspīdīgu kristālu kaudze. Vaktam tie bija pats lielākais dārgums pasaulē. Un viņš jutās labi tik labi, kā nebija juties jau gadiem.
Pēdējās kristālu meklēšanas ceremonijas bija izcili veiksmīgas. Kristāli bija plūduši no zemes gan Džaipūrā, gan Agrā, gan Udaipūrā. Pavisam mazās Mollijas Mūnas vilkti, tie, mirdzoši kā granātābola sēkliņas, bija sprāguši no klintīm. Mazā bija ideāls kristālu magnēts. Un šķita, ka dažkārt kristālus izvelk ari vecākās Mollijas. Vakts lika lielas cerības uz ceremoniju Benarešā novembri kristālu ražas laiks, kas sakrīt ar hindu gaismas svētkiem, pavisam noteikti būtu labvēlīgs.
Bet vairāk par visu Vaktam patika rotaļāties ar vecāko Molliju Mūnu. Bija tiešām prieks atstāt viņai zīmes. Prieks! Tikpat liels kā medības! Viņš prātoja, cik no zīmēm meitene atradīs.
Vakts bija apzīmējis kokus, stādījis dobes tā, ka puķu ceri veido vārdus. Bija izgatavoti karogi ar izšūtām norādēm uz viņa atrašanās vietu. Viņš pat bija naktis virs pilsētām sūtījis gaisā dažas divdesmit piektā gadsimta ierīces, kas tumšajās debesīs izgaismo teikumus, precīzi paziņojot viņa atrašanās vietu. Vakts bija licis trīsgadīgajai Mollijai šo to atcerēties. Un tomēr vienpadsmit gadus vecā vēl nebija parādījusies. Protams, viņš jebkurā brīdī varēja sūtīt Zakiju ar savu mašīnu, lai sadzītu Mollijas pēdas, taču tas sabojātu visu spēli.
Viņam Mollija jākārdina, jāvilina. Jāievelk. Un tad slazds aizcirstos.
divdesmit septītā nodaļa
Mollija nolēma apstāties. Vai viņi bija 1870. gada martā vai ari aizceļojuši pārāk tālu atpakaļ? Pasaule ap viņiem kļuva taustāma, un pēkšņi viņiem visapkārt bija ūdens. Kucēns iesmilkstējās, kad brāzma ietriecās tā purnā, un ielīda dziļāk Rokija jakas azotē. Mollija nekad nebija redzējusi tik slapju vietu. Lietus gāzās no debesim un acīmredzot bija lijis jau vairākas dienas. Vecā viesnīcas ēka joprojām bija aiz viņu muguras. Taču tā nebija viesnīca. Nu tā bija īsta pils ar košumdārziem. Sausā zeme, uz kuras viņi iepriekš bija stāvējuši, bija tā pārplūdusi, ka ūdens sniedzās līdz Amritas ceļiem.
Ziloņmāte bija sajūsmā un tūlīt sāka mīcīties un šļakstīties. Viņa iebāza snuķi ūdenī, piesūca to pilnu un priecīgi izšļāca gaisā un pāri galvai. Tas nolija pār Odžasa kājām.
- NĒ! Slikta meitene! Odžass dusmīgi iesaucās, nolecot zemē un paceļot lielu banāna lapu, ko turēt virs galvas kā lietussargu.
- Vecīt, viņa jau tikai gūst kādu prieciņu! no haud ieteicās Forests.
- Ja viņa aplies tevi, tad tas tev vairs nebūs nekāds prieciņš, Odžass nikni atcirta, atkal uzrāpies augšā. Kur tad tu izžāvēsies šādos musonu lietos, ja viņa tevi aplies? Ko? Tagad no Odžasa straumēm tecēja ūdens.
Mollija pievilka kājas. Pat zem jumta viņi samirka. Baldahīns virs viņu galvām piesūcās ar ūdeni. Odžass bakstīja to ar sava ankuš koka galu, un ūdens plūda lejup pa tā aizmuguri un pār Amritas dibenu.
- Gāž kā ar spaiņiem! Mums visu laiku jāgrūž ūdens ārā, viņš skaidroja, vai ari pārsegs pārplīsīs. Kucēns rēja uz debesīm.
- Man salst! žēlojās mazā Mollija, saspiežot Rokija roku, lai gūtu kādu mazumiņu siltuma.