- Šis nav marts. Vai šis ir decembra laiks? Rokijs jautāja Odžasam.
- Nē, nē, Rokij. Tagad ir jūlijs vai augusts. Musonu laiks.
- Man žēl, teica Mollija. Es to novērtēju nepareizi. Šis kristāls nedarbojas, kā nākas.
- Vai tev tagad ir kādas atmiņas, ka mēs varētu būt tuvu tavām pārējām būtnēm, Mollij?
Mollija pamāja, sajūtot savādas vibrācijas, kas nāca no viņas jaunākajām būtnēm. Viņa atcerējās, ka viņai ir desmit gadu un Vakts atbrīvo viņu no transa.
- Tomēr viņš ir aizsējis acis desmitgadīgajai man, tāpēc es neatceros, ka redzētu, kur viņas atrodas. Taču es viņas jūtu. Viņas atrodas kaut kur tur. Mollija norādīja uz dienvidrietumiem. Ak, kā es vēlētos, kaut varētu tikt pie Petulas atmiņām!
- Apmēram tur atrodas Udaipūra, teica Forests. Taču tas ir diezgan tālu. Un kā bija teikts viesu grāmatā, kurp viņi dosies tālāk?
- Ar laivu, teica Rokijs, bet mēs nezinām, uz kurieni vai pa kuru upi.
- Bet es zinu! iesaucās sešgadīgā Mollija, acīmredzami sajūsmināta par kādu domu, kas iešāvusies viņai prātā. Viņa uzsita ar plaukstām sev pa ceļiem un sāka nevaldāmi smieties. Uzminiet, pa kuru upi viņi brauks. Uzminiet!
Visi palūkojās uz mazo, noplukušo meiteni, kas pēkšņi sāka smieties lietū zem baldahīna jumta.
- Kas tur tik smieklīgs? apvaicājās Forests.
- Nosaukums, nosaukums! Protams, nosaukums! Uzminiet to!
Visi bija kā apstulbuši.
- Kā tu zini upes nosaukumu? Mollija pajautāja.
- Es atceros!
- Vakts ir licis tavai trīsgadīgajai būtnei atcerēties! aptvēra Rokijs. Tas ir mājiens.
- Sešgadīgā Mollija atceras trīsgadīgās atmiņas, bet tu esi tās aizmirsusi, secināja Forests.
- Kāpēc tu vienkārši nepasaki mums nosaukumu? jautāja Mollija, nedaudz apjukusi par to, ka viņas jaunākā versija padara visus par ķīlniekiem.
- Ak, viņa vienkārši vēlas parotaļāties, teica Odžass, no kura deguna pilēja ūdens. Kāpēc gan tu nesniedz mums kādu mājienu, mazā Mollij? viņš pielabinājās.
- Nu, tas ir kaut kas tāds, ko rītos liek uz maizītēm, sešgadīgā paziņoja, līksmi sitot plaukstas.
- Kečups, teica Mollija.
- Sviests, teica Rokijs.
- Bifeļmātes sviests, minēja Odžass.
- Kāļu biezenis, teica Forests.
Lietus straumes gāzās lejup, un viņu zobi klabēja.
- Nē! sauca mazā Mollija.
- Nu labi, padodamies. Tikai pasaki! lūdza Forests.
- Nē, tas ir noslēpums, spītējās sešgadīgā.
- Marmelāde?
- Ceptas pupas?
- Ola?
- Saberzta Mollija, noteica Mollija.
- Siers?
- Man negaršo siers uz maizītēm, iebilda mazā Mollija.
- Un kas tad tev garšo uz maizītēm? Rokijs viltīgi apvaicājās.
- Nu, visvairāk kečups, ja man to ļauj ēst, vai sviests un džems, atzinās mazā meitene.
- Vai upes nosaukums ir "Džems"? pārjautāja Rokijs.
- Jā! Jā! Džems! Vai tas nav viens jocīgs nosaukums upei? Tikai iedomājieties, ka braucat ar laivu pa Džema upi! Mazā smējās tā, it kā tas būtu pats smieklīgākais joks pasaulē. Rokijs smējās līdzi, lai uzlabotu mazās meitenes omu. Tad viņš pievērsās Odžasam un Forestam.
- Vai esat kādreiz dzirdējuši par šādu upi?
- Nu, teica Forests, saraucis uzacis, ir upe, kuru sauc Jamna. Daži to sauc par Džamnu… nu, kā džems. Tās izteka ir Himalaju kalnos, un tā plūst caur Indijas vidieni. Tā nes savus ūdeņus cauri Agrai. Tad tā ietek Gangā. Un pēc tam pati svarīgākā un mistiskākā vieta, kurai garām tā tek un par kuru esmu drošs, ka Vāktu tā interesēs, ir Benareša Gaismas pilsēta. Jā, vecīt! Tā ir vieta pasaules galā. Mūsu laikos to sauc Varanasi. Tas dullais džeks noteikti gribēs doties uz turieni.
- Varanasi droši vien ir tā vieta, kur Vakts grib nokļūt novembrī, teica Rokijs. Turp viņš grib doties ar laivu.
- Vai Vaktam jāatgriežas Agrā, lai nokļūtu pie Džamnas upes? jautāja Mollija.
- Jā, atteica Forests. Man tā šķiet.
- Nu tad, noteica Mollija, dosimies uz Agru. Tad mums būs izredzes viņu panākt.
- Agra ir uz austrumiem, kādu simt trīsdesmit piecu jūdžu attālumā, paskaidroja Odžass. Es apvaicājos viesnīcas portjē. Veicot četras jūdzes stundā, un tas ir parastais ziloņa ātrums, tam būs vajadzīgs apmēram, hmm… Odžass uz brīdi pieklusa.
- Trīsdesmit četras stundas, Rokijs aprēķināja. Un kas tad tas ir? Trīs dienu gājiens. Viņš aprāvās, kad Odžass ar ankuš iebakstīja baldahīnā un vēl vairāk ūdens nolija pār Amritas dibenu. Es saprotu tā: vai nu mēs tagad dodamies uz Agru un nonākam tur pirms Vakta, vai arī braucam laikā atpakaļ un pārsteidzam viņu martā šeit, Džaipūrā, kā jau es teicu.
- Ar šo kristālu, Mollija paskaidroja, es nevaru būt droša, ka apstāšos tieši īstajā laikā. Atceries, šis kristāls nedarbojas labi. Drošāk būs doties uz Agru.
- Domāju, teica Odžass, iebakstot Amritai ar kājām, mums tagad jādodas ceļā. Tie bērni jau tāpat skatās uz mums pa logu. Mēs esam viņu dārzā.
Un tā viņi devās ceļā pa jauno, ūdens pilno pasauli. Amrita pa applūdušajiem zaļajiem dārziem zem akmens arkas izbrida uz ceļa. Un, kad viņi tur nonāca, kāds skats pavērās viņu acīm!
Ceļš bija pārvērties par upi.
- Viss ir slapjš! iesaucās Mollija.
- Tas ir normāli, paskaidroja Odžass. Šajā Indijas daļā musonu lieti valda aptuveni desmit nedēļas. Cilvēki ir tiem pateicīgi, jo maijā, jūnijā un jūlijā šeit ir ļoti karsts laiks. Ja iestājas liels sausums, visa labība aiziet bojā. Tad cilvēki mirst badā. Tāpēc, kad debesis paveras, visi tiešām ir ļoti, ļoti priecīgi.
Pēc desmit minūtēm lietus pārgāja. Cilvēki iznāca no mājām un turpināja savas ikdienas gaitas, it kā iešana uz skolu vai darbu pa upes ceļu būtu pati parastākā nodarbošanās pasaulē. Četri bērni, priecīgi šļakstoties, paskrēja garām, uzsaucot Odžasam un rādot uz kucēnu.
No savas mājas ar auduma baķi uz pleca iznāca drēbnieks; kāda māte pa upes ceļu stūma divas mazas, no pāršķeltas mucas izgatavotas laiviņas, katrā no tām sēdēja pa mazam, smejošam bērnam. Garām palrās suns, kurš luncināja asti pat peldot.
Drīz viņi nonāca laukos uz atklāta ceļa, kur ūdens bija seklāks. Saule izlauzās caur draudīgajiem mākoņiem, un pēc īsa brītiņa visi jau bija izžuvuši. Viņi noslīdēja no Amritas, un katrs sadabūja sev pa banāna lapai, ko izmantot par lietussargu. Nepagāja ilgs laiciņš, kad debesis atkal satumsa. Mākoņi nolaidās, it kā gribētu pārplūdināt zemi, un atkal sāka līt. Lauki abās ceļa pusēs bija pazuduši zem ūdens, un sudrabainās lietus lāses atlēca no to pelēkās virsmas. Lietus troksnis bija neiedomājams. Tas dārdēja ūdenī, kas bija sakrājies uz baldahīna jumta virs viņiem. Debesīs nemitīgi skanēja pērkona grāvieni, stihijai gaisā dārdot un gārdzot.
- Redziet, rādīja Odžass, lietiem drīz jābeidzas, jo tur aug tās violetās puķes. Un arī tās dzeltenās, un sēnes. Varētu būt augusta beigas.
Mollija domāja par Petulu.
- Mollij, viņa jautāja sešgadīgajai sev, vai tu atceries suni, melnu suni tur, kur tu bērnībā biji kopā ar milzi? Mazās meitenes seja sadrūma. Vienpadsmit gadus vecā Mollija saprata, ka, iespējams, sešgadīgās galvā bija tikai nedaudzas skaidras atmiņas no tā laika, kad viņa trīs gadu vecumā ceļoja kopā ar Vāktu. Tomēr viņa cerēja, ka starp tām varētu būt arī Petula.