Mazā Mollija savilka seju, cenšoties atcerēties kaut ko no sava īsā mūža. Atceros, ka mēs devāmies uz kādu lielu māju ar jumtu, kas atgādināja mākoņa zefīru.
- Izklausās pēc Agras, teica Forests.
- Un es atceros, ka devos uz lielu māju ezera vidū, un tur apkārt lēkāja daudz violetās drēbēs tērptu vīriešu. Un lija lietus, un mazais bērniņš bija viscaur slapjš, bet suņa tur nebija.
- Izklausās pēc Udaipūras. Pils atrodas uz salas ezerā. Pēkšņi Mollijai iešāvās prātā gudra doma. Ja viņa
varētu atcerēties desmitgadīgās pieredzēto un sešgadīgā varētu atcerēties trīsgadīgās atmiņas, tad desmitgadīgā noteikti atcerētos to laiku, kad viņai bija seši gadi. Sešgadīgā Mollija varētu nosūtīt vēstījumu desmitgadīgajai. To bija vērts pamēģināt. Mollija aši izskaidroja savus apsvērumus pārējiem.
Un tā viņi sāka mācīt sešgadīgajai Mollijai pantiņu. Tas nebija melodisks. Patiesībā tas bija pat samērā kaitinošs. Taču tas bija tāds pantiņš, ko sešgadīgā varētu nemitīgi atkārtot. Tas skanēja tā:
Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,
Glābt jūs, Mollijas,
Glābt jūs, Mollijas,
Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,
Un, kad nāksim, jums jāpalīdz mums!
divdesmit astotā nodaļa
Mollija ar saviem biedriem ziloņa mugurā devās uz Agras pilsētu un Džamnas upi. Kamēr Amrita nesteidzīgi slāja uz priekšu, visi skandēja glābšanas pantiņu, lai tas labi un paliekoši iesēstos sešgadīgās Mollijas prātā. Un Mollija tur ievietoja ari dažas citas atmiņas. Kādu pēcpusdienu, kad Forests bija iemidzis un viņa kopā ar mazo Molliju gāja pa peļķaino ceļu, Mollija mazo sasmīdināja. Viņa sākumā tēloja vistu, tad dejoja kā kamielis ar vēdera aizcietējumu, bet beigās atdarināja Forestu. Kad viņa to visu darīja, mazā Mollija raustījās smieklos. Mollija labi zināja, kā sasmīdināt savu jaunāko būtni. Un pats labākais bija tas, ka tad, kad viņas atkal gāja uz priekšu, viņai bija savādi izkropļotas atmiņas par lielu meiteni, vārdā Mollija, kas reiz viņu sasmīdinājusi. Daži sīkumi bija izplūduši, taču tās bija vienas no viņas spēcīgākajām atmiņām, un šībrīža radītās siltās jūtas vēl joprojām pastāvēja.
Mollija bija pārsteigta par to, kā šis viens smieklu bridis bija viņā ieplūdinājis tik daudz pozitīvās enerģijas. Viņa uzlūkoja draugus un pēkšņi saprata, cik svarīgi cilvēkiem ir šādi prieka brīži jo laimes brīžu pozitīvās izjūtas paliek cilvēka sirdī un prātā uz visiem laikiem.
Vakts, atslīdzis bagātīgi rotātajos spilvenos, sēdēja savā lielajā zvilni. Kāds ļoti tumsnējs indiešu vīrietis baltā tērpā apcirpa matiņus viņa ausi, uztverot nogrieztos pārpalikumus zelta šķīvi. Kad virs uzlika atpakaļ maharadžas pāva spalvām rotāto turbānu, Vakts pieslējās augstāk un sasita plaukstas.
Pie viņa tika atvesta desmitgadīgā Mollija. Vakts pamāja sargiem, un tie noņēma meitenes acu apsēju.
Mollija paberzēja acis, līdz tās aprada ar gaismu. Kamēr viņai bija aizsietas acis, viņa bija saņēmusi visdažādākās atmiņas no tā laika, kad viņai bija seši gadi. Visvairāk Mollija atcerējās kādu pantiņu, ko bija nemitīgi atkārtojusi. Meitene uzlūkoja milzi savā priekšā un prātoja, vai lielā Mollija tagad gatavojas viņu glābt.
Telpā steigšus ienāca kalpi, kas nesa šķīvjus ar sudraba vākiem. Ēdiens tajos smaržoja neatvairāmi garšīgi.
- Ēd! Viss šis dārgais ēdiens ir tev, Lommij!
Desmitgadīgā Mollija vilcinājās. Kāpēc maharadža
pēkšņi ir tik laipns? Ar aizdomām viņa sāka ēst.
Jau no pirmā kumosa Mollija saprata, kādas mocības viņai paredzētas. Piparotais ēdiens bija ugunīgi dedzinošs. Viņa pasniedzās pēc salvetes, lai izspļautu mutē paņemto ēdienu.
- Es teicu, ĒD TO!
Mollija pamēģināja vēlreiz. Viņa nekad nebija ēdusi kaut ko tik svilinošu. Muti sāka dedzināt kā elles liesmās.
- Es nevaru! viņa žēlojās.
- Tu to darīsi! Vakta seja draudīgi pietuvojās. Tu to ēdīsi vai arī mirsi, viņš smīnot teica.
Tā nu Mollija ari ēda. Viņas mute kļuva nejūtīga. Mollija izdzēra trīs krūzes ūdens, taču mutē joprojām trakoja ugunsgrēks.
-Jaukas garšvielas! Gaukas jaršvielas! Vakts ņirgājās. Tā bija visīstākā spīdzināšana. Un, jo vairāk Mollija rīstījās un dzēra, jo skaļāk smējās nežēlīgais milzis.
Vai tu to acteries? viņš smējās. Vai tu to acteries? šādu dīvainu jautājumu nemitējās uzdot milzis. Desmitgadīgā Mollija nesaprata, ko viņš ar to domā.
Mollija nosvīdusi pamodās no vēlas pēcpusdienas snaudas. Kamēr viņa bija iemigusi, apveidus pieņēma atmiņas no viņas jaunākās būtnes. Vakta "Vai tu to acteries?" tieši tagad bija domāts viņai. Vakts tagad uzrunāja Molliju, izmantodams viņas desmitgadīgo būtni.
Mollija atcerējās, ka beidzot bija izēdusi ēdienu un devusies uz istabu, kur gulēja trīsgadīgā un pavisam mazā. Pēc divām stundām viņas mēle atkal spēja kaut ko sajust.
Mollija cieši apskāva kucēnu Petulu un domāja, cik ļoti tas smaržo pēc viņas pašas Petulas. Viņa pasmaidīja, jo tas, protams, bija viens un tas pats suns.
Ja Petula ir dzīva, varbūt viņa atceras šo apskāvienu, Mollija nodomāja. Viņa iespieda degunu kucēna samtainajā kažokā un aizvēra acis.
divdesmit devita nodaļa
Tajā vakarā, debesīm kļūstot zeltainām, viņi ieradās Agrā.
- Es jau teicu, ka esmu te bijusi, paziņoja sešgadīgā Mollija, rādot ar pirkstu. Tādžmahala bija tieši tāda, kādu mazā Mollija bija to aprakstījusi, tās marmora jumts, kas balstījās uz izsmalcinātām kolonnām, bija gluži kā zefīrs.
- Kolosāli, vai ne? teica Forests.
Odžass lika Amritai nogriezties pa labi, un viņi turpināja ceļu uz piestātnēm pie upes. Pie Džamnas upes.
Piestātne nešķita necik sarežģīta. Īstenībā tā lietavu dēļ bija pārvērtusies staignā, mālainā upmalā. Tomēr tur atradās īsa koka piestātnes laipa un Ierastā bija piesietas dažas koka laivas. Divas meitenes bija notupušās blakus salmos saliktu meloņu kaudzei. Otrā upes krastā pletās applūdis zālains līdzenums. Visi nokāpa no ziloņa.
- Lūk, teica Odžass, norādot upes pelēkajos plašumos, Benareša, Gaismas pilsēta, ir tajā virzienā. Mollija sekoja Odžasa pirkstam, un viņas skatienu piesaistīja kaut kas, kas lika viņai salēkties.
- Kas tur deg? viņa jautāja, pieejot tuvāk upes malai.
Blakus laipai ūdenī šūpojās ar roku darinātas lelles, kas bija ietītas baltā un dzeltenā zīdā. Leļļu sejas bija atsegtas. Un katra lelle pilnīgi skaidri pārstāvēja vienu no Mollijas biedriem. Tur bija Forests, Rokijs, pati Mollija, Odžass, mazā Mollija un kucēns. Katra lelle bija aizdedzināta, un liesmas laizīja viņu sejas vaibstus.
- Tās jau ir kā vudū [5] lelles! Mollija noelsās.
- Es neticu vudū, teica Rokijs, riebumā uzlūkodams ūdenī peldošos veidolus.
- Tas ir mājiens, ievaidējās Odžass. Gaismas pilsēta ir vieta, uz kurieni cilvēki dodas nomirt. Kad viņi ir miruši, viņu ķermeņi tiek ietīti zīdā un sadedzināti! Vakts ir atstājis šo zīmi, lai tu to atrastu un zinātu, ka tev jādodas uz Gaismas pilsētu.
- Bet es negribu, lai mani ietin kā dzimšanas dienas dāvanu un sadedzina! iespiedzās sešgadīgā Mollija.
- Nē, nē, protams, tā nebūs, Rokijs viņu mierināja. Tas ir tikai… tikai joks.