Zakija parādījās blakus Vaktam tik ātri kā alerģijas izsitumi.
- Atved man jaunākās Mollijas!
Zakija zemu paklanījās kopā ar hipnotizēto trīsgadīgo un desmitgadīgo Molliju ar aizsietām acīm, kura turēja rokās mazo zīdaini.
- Un tā, teica Vakts, paņemot zīdaini no desmitgadīgās rokām. Bērns Vakta rokās locījās un cēla brēku. Jā. Hmm. Tu esi īstā, mana mazā Vakta, viņš teica. Es tev drīz sagādāšu veselu armiju kātrigu kaulīšu tikai vēl viena stikrālu avota ceremonija, un tu tiksi pienācīgi iesvētīta. Viņš pablenza uz vecākajām meitenēm. Tad viss būs cauri un mēs varēsim tikt galā ar jūsu dzīvi. Viņš atdeva bērnu atpakaļ Mollijai ar aizsietajām acīm.
- Tagad viņi ir uz Gangas, vai ne? viņš tai teica. Esmu padzirdējis, ka viņi ceļo ar ziloni. Ha!
Mollija neko neatbildēja. Meitenei bija jaukas atmiņas par to, ka viņai ir seši gadi un viņa uz laivas rotaļājas ar ziloni un kucēnu. Tik bieži skandētais pantiņš joprojām bija iesēdies viņai galvā.
- Neganti uzticīga, es skatos. Tas ir labi. Vakts noklikšķināja pirkstu kauliņus. Rādās, ka Mollija atradusi dažus laika ceļošanas stikrālus. Atjautīgi! Es taču nedrīkstu cerēt, ka tu man izstāstīsi, kā?
Desmitgadīgā meitene arvien vēl klusēja.
- Man prieks uzzināt, ka Vakta būs atjautīga. Varat iet, Vakts atmeta ar roku, un sargi aizveda meitenes.
- JAKIZA!
- Jā, sahib?
- Spēle iet labi. Mollijai Mūnai ir stikrāli, tā ka viņa var man sekot. Taču viņa kļūst pārāk nekaunīga. Viņai jāierāda viņas īstā vieta. Gribu dot viņai niekšstatu par prākotni. Beigtais mopsis vai esat sagatavojuši viņu apbedīšanai?
- Jā, sahib, Zakija atbildēja, zemu paklanoties.
trīsdesmitā nodaļa
noplukusī laiva beidzot ieradās Benarešā. Zaļganā I Ganga pagriezās aiz līkuma, un pēkšņi tur tā bija. Benareša jeb Varanasi pati svētākā Indijas pilsēta. Mollija izbīdīja savas antenas, cenšoties sajust, kur ir viņas jaunākās būtnes. Viņas bija tuvumā, kaut kur nedaudz tālāk iekšzemē.
Kapteinis piestūrēja laivu tuvāk ūdensmalai. Tur viņi redzēja sari tērptas sievietes iegremdējamies upē, vīriešus lungi nirstot zem ūdens un sadhu jeb svētos vīrus linu tērpos, kas skaitīja lūgsnas. Pa Gangu peldēja simtiem ziedu un aizdegtu sveču tie bija ziedojumi dieviem. Svētās govis stāvēja uz piestātņu pakāpieniem vai staigāja pa tiem, un pērtiķi lēkāja no viena mājas jumta uz nākamo. Viņi pabrauca garām vietai, kur krastā dega ugunskuri. Blakus bija sakrautas malkas grēdas vēl citiem ugunskuriem. Kucēns un Amrita ošņāja gaisu. Pārējie sēdēja laivas malā un pētīja apkārtni.
Tie ir apbedīšanas sārti, skaidroja Odžass. Drīz jūs redzēsiet procesiju.
Un tiešām, jau nākamajā brīdī no ieliņas aiz piestātņu kāpnēm parādījās cilvēku grupa. Seši no viņiem nesa dzeltenā audumā ietītu ķermeni. Viņi aiznesa to līdz ugunskuriem upes malā un nolika zemē.
- Sadegšana ugunī ir ļoti labs veids, kā aiziet, Odžass turpināja. Atcerieties, ka tas ir tikai ķermenis. Nedzīvs kā beigta muša. Tas sadeg, un dūmi kāpj debesīs. Dzeltenā audumā ietīts ķermenis ir vīrietis. Sievietes ietin baltā.
Maza laiviņa ar septiņiem baltā tērptiem vīriešiem paīrās garām un iebrauca dziļāk upē. Laiviņā bija audumā ietīts ķermenis ar tam piestiprinātiem smagumiem. Viņi to iegrūda upē, kur tas kādu mirkli peldēja, pirms nogrima.
- Ak, šis ķermenis ir piederējis kādam ļoti, ļoti svētam vientuļniekam vai priesterim. Tikai viņus ir ļauts šādi apbedīt Gangā! Odžass pārliecās pār laivas bortu, pasmēla ar krūzīti zaļo ūdeni un padzērās no tās.
- Vē, noskurinājās Rokijs. Kā tu tā vari? Vai kādreiz esi padomājis, kādas tik baktērijas ir šajā upē?
- Es nezinu, ko tu sauc par baktērijām, iesmējās Odžass, bet zinu, ka jums, ļautiņi, ir ļoti vājas sistēmas. Mans vēders ir kā no dzelzs. Es nekad neslimoju.
Tad Mollija pamanīja kaut ko citu, kas, ietīts baltā audumā, liesmoja uz ūdens. Straume to nesa arvien tuvāk.
- Un kas tas tāds? Mollija jautāja Odžasam, aptvērusi, ka degošais sainis ir suņa vai kaķa lielumā.
Odžass pētīja viļņu šūpoto priekšmetu. Viņš palūkojās apkārt, un viņa acis iepletās. Tam līdzi nav pavadītāju.
- Vai mirušus dzīvniekus vienmēr mēdz sadedzināt uz ūdens? jautāja Mollija.
- Tas… Odžasam nācās grūti atrast īstos vārdus. Tas nav normāli, Mollij.
Caur Mollijas prātu izšāvās mazās, degošās lelles, ko viņi bija redzējuši Agrā, un viņa pēkšņi zināja, kas ir degošais sainītis.
- Tā taču nevar būt Petula! Tas nevar būt! Mollija vēroja, kā oranžās liesmas apvij balto drēbi, padarot to melnu. Kad ietītais ķermenis piepeldēja tuvāk, Molliju satrieca seši brūni burti, kas bija uzzīmēti uz auduma. Tur bija rakstīts "PETULA". Odžass nometās ceļos un sāka klanīties lūgsnā.
- Tas ir šausmīgi, Rokijs noelsās.
Mollijai griezās galva, un viņu pārņēma neiedomājamas bēdas. Viņai uzmetās zosāda, kad skumjas caurauda visu ķermeni. Bez Petulas viņa nejutās pilnīga. Bez Petulas, kura būtu palikusi viņai blakus, dzīvojusi vienu dzīvi ar viņu. Šķita neiespējami tagad redzēt Petulas ķermeni sadegam uz ūdens. Taču tā bija patiesība. Mollijai cauri izšāvās spējas sāpes, kas trāpīja viņu tieši sirdī un lika viņai sagrīļoties. Mollija dzirdēja sevi kliedzam: TU SLEPKAVA, VAKT! TU VĀJPRĀTĪGAIS, PRETĪGAIS SLEPKAVA! Tad Mollija sabruka.
Kad Mollija šņukstot gulēja uz laivas grīdas, kāds mazs, mitrs purniņš iebakstīja viņai vaigā. Tas bija kucēns Petula, un šķita, it kā suns teiktu: "Neuztraucies, Mollij! Es vēl esmu šeit." Mollija apskāva kucēnu, tomēr nejutās labāk, jo apzinājās: ja vien viņi jelkad nokļūs nākotnē, šis kucēns būs jānoliek atpakaļ tā īstajā laikā. Tā Petula, kuru pazina Mollija, bija mirusi. Mollija paslēpa seju kucēna kažokā.
Laiva veda viņus uz priekšu gar upes krastu Benarešā, līdz viņi bija pabraukuši nostāk no piestātnēm ar ugunskuriem. Mollija nekad vēl nebija jutusies tik skumji. Vairāk nekā jebkad agrāk viņa tagad pilnīgi saprata, ka Vakts ir spējīgs nogalināt mazākās Mollijas. Viņa pieslējās sēdus un centās saņemties. Un, to darot, viņa pēkšņās šausmās aptvēra, ka pa to laiku, kamēr viņa bija raudājusi par Petulu, jaunākās Mollijas ir atstājušas šo laiku.
Un vēl vairāk, viņai to sajūta kļuva arvien vājāka gluži kā vilciens, kas atstāj staciju un arvien vairāk attālinās. Taču viņas nebija vilcienā. Vakts Mollijas jaunākās būtnes veda prom, prom nākotnē.
- Vakts ved manas pārējās būtnes uz priekšu laikā! Mollija noelsās. Viņas bija šeit, bet Vakts tikko aizveda viņas uz priekšu.
- Tieši tagad? pārjautāja Rokijs.
- Jā. Šķiet, viņas tagad ir jau mēnešiem tālu priekšā. Viņi ir apstājušies mēnešiem tālu priekšā. Un es nevaru pārvietoties uz priekšu laikā. Tas nozīmē, ka mums šeit jāgaida mēnešiem, lai nonāktu tajā pašā laika zonā, kur viņas! Un vēl vairāk, Vakts atkal var pārvietoties laikā. Bet man vienalga. Tagad, kad Petula ir mirusi, nekam vairs nav nozīmes. Mollija saņēma galvu rokās un masēja pieri. Viņa sāka justies tiešām nogurusi, kā spēkus izsmēlis alpīnists, kas pieķēries pie augsta kalna malas.
- Es vēlētos, kaut spētu palīdzēt, Forests līdzjūtīgi teica. Viņš mirkli klusēja, tad ieminējās: Varbūt es to ari varu.