Kad vīrs ar violeto turbānu beidzot stāvēja Mollijas priekšā, viņa tikai nekustīgi lūkojās tā tumšajās acīs. Molliju pat neizbrīnīja vīrieša dīvainais ietērps ne indigo zilais halāts, ko gurnos apjoza plata zīda josta un kas līdzīgi kleitai nokarājās līdz ceļiem, ne apspīlētās baltās bikses zem tā, ne ari sarkanās kurpes ar izliektajiem, smailajiem galiem. Viņa vienkārši uzsūca sevī vīrieša tēlu tik rāmi, it kā aplūkotu attēlu grāmatā. Mollija redzēja garās ūsas, kas slējās abās pusēs augšup no sausās, grumbainās sejas, vaigubārdu zem ausīm. Viņa ievēroja līkos, oranžos zobus un to, ka vīrs kaut ko košļā. Mollija pamanīja zelta ķēdi ap vīrieša kaklu, kurā karājās trīs kristāli caurspīdīgs, zaļš un sarkans.
Tad Mollija izdzirdēja vīrieša čērkstošo balsi. Tu, Mūnas jaunkundz, tagad atrodies vieglā transā. Tu darīsi, kā es teikšu, un nāksi man līdzi. Mollija pilnībā atslāba, nometa zemē pāva spalvas un mierīga un klusa stāvēja hipnozes apstulbumā.
Tūlīt pēc tam padzīvojušais vīrs saņēma viņu aiz rokas, tālumā atskanēja BLĪKŠĶIS, un apkārtējā pasaule kļuva pilnīgi miglaina. Krāsas paskrēja garām, tad sāka vīties visapkārt. Pat krāsas zem kājām no smilškrāsas vērtās brūnas un dzeltenas, tad zaļas un mirdzoši zilas. Tas bija kā ceļojums caur krāsainu kaleidoskopu, un, traucoties tam cauri, Mollijas ādu glāstīja dzestrs vējš, un zāles pļāvēja dūkoņu nomainīja cita dūkoņa nemitīga skaņa, taču ar mainīgu skaļumu un īpašībām. Brīžiem tā atgādināja pērkona dārdus, bet jau nākamajā mirklī lietus šalkoņu un putnu dziesmas. Un tad pēkšņi izplūdusī un miglainā pasaule atkal kļuva stingra. Zeme zem Mollijas kājām bija cieta un zaļa, bet debesis virs galvas koši zilas. Pasaule beidza virpuļot.
Mollijas prātam vajadzēja dažus brīžus, lai atkal kaut ko aptvertu. Lai ari meitene vēl atradās hipnozes varā, viņa saprata, ka apkārtējā pasaule ir mainījusies. Viņi neatradās nekur citur; Braiersvilas parks joprojām bija tepat visā savā diženumā. Taču bija cits gadalaiks. Nebija vairs ziema kā pirms dažiem mirkļiem, bet vasara. Pa labi un pa kreisi pletās lielas puķu dobes, kurās ziedēja rozes. Nekur nebija redzami dzīvnieku formās izcirpti krūmi. Un vēl kas piebraucamajā ceļā nestāvēja automašīna, bet gan ekipāža, kurā bija iejūgts dābolains zirgs un kurai blakus stāvēja senlaicīgā uniformā tērpts kučieris. Dārzā uz ceļiem ar kapli rokā bija nometies dārznieks vilnas kreklā un biksēs, ar brūnu ādas priekšautu. Zemē blakus viņam bija liela nezāļu kaudze un neapēsta cūkgaļas pīrāga atliekas.
- Nolādēts, atkal nepareizais laiks, nomurmināja Mollijas pavadonis ar sastingušo seju, palūkojies nelielā sudraba ierīcē sev rokā. Ar visu hipnozi Mollija apjauta, ka šī ierīce palīdz viņam ceļot laikā, jo, kā Mollija saprata, viņi tikko bija veikuši tādu ceļojumu.
- Piedodiet, vai varu jums palīdzēt? jautāja dārznieks. Viņš sarauktu pieri pietrausās kājās, sakārtodams cepuri.
Vīrs ar turbānu satvēra Molliju pie rokas un devās uz nelielu birztaliņu, no kurienes atskanēja smieklu šalts.
- Oi! iesaucās dārznieks, taču ūsainais vīrietis nepievērsa viņam uzmanību. Tur jūs nevarat iet. Tas ir privātīpašums.
Mollijas ceļabiedrs pielika soli un vilka meiteni sev līdzi. Dārznieks nometa kapli un sāka skriet viņiem pakaļ.
Mollija atskārta, ka pie sevis pavisam mierīgi domā: "Mēs neaizbēgsim no šī dārznieka ar garajām kājām." Bet tieši tad, kad viņi bija tikuši garām pirmajam kokam, vīrs ar turbānu ieskatījās savā sudraba rīkā. Viņš pagrieza kādu ripu un pārslēdza kādu slēdzi. Tad svešinieks uzlika savu kāju uz Mollijas kājas un cieši satvēra zaļo kristālu, kas karājās viņam kaklā.
Pasaule mirklī pārvērtās krāsu jūklī. Kad pasaule atkal kļuva stingra, Mollija aiz koka redzēja, ka dārznieks vairs nedzenas viņiem pakaļ. Viņš atkal tupēja uz ceļiem, kaplējot nezāles. Taču tagad viņam blakus gulēja tikai dažas nezāles. Un vēl vairāk cūkgaļas pīrāgs bija neskarts, ievīstīts dzeltenā pergamenta papīrā. Mollijas pavadonis bija aiznesis viņus atpakaļ laikā.
- Ko o kā āāā? Mollija ar visiem spēkiem vēlējās pavaicāt, kāpēc vīrietis paņēmis viņu līdzi. Taču mēle atsacījās klausīt. Vīrietis nepievērsa viņai uzmanību.
Aiz kokiem pletās pļaviņa, un tajā uz izklātas segas pavērās ļoti savāda aina. Tur rotaļājās un smējās Viktorijas laika drānās tērpti bērni. Divas meitenes rozā kleitās, kas atgādināja apakšsvārkus, sēdēja pie porcelāna tējas servīzes, bet divi zēni pusgarās tvīda biksēs un vestēs ar nūjām dzenāja stīpu. Meiteņu leļļu ratiņos sēdēja lelle ar rišām rotātu aubi galvā. Un tad Mollija saprata, ka tā nemaz nav lelle. Gluži kā ļauni izsmējīgā sapnī zem ratiņu pārsega elsdama tupēja frakā ieģērbta Petula ar nejēdzīgu cepuri galvā.
ceturtā nodaļa
Tiklīdz Petula saoda Molliju, viņa centās izlēkt no leļļu ratiņiem, bet mazās meitenes pagriezās, lai redzētu, kas ir šie traucējošie jaunpienācēji. Vienu meiteni šķita biedējam Mollijas un vīra ar turbānu apģērbs. Otra izskatījās uzjautrināta.
Kādas jums jocīgas drēbes! Vai nākat no karnevāla?
Tagad jau skatījās arī abi zēni.
Mollija saprata, ka meitenēm droši vien dīvaini šķiet viņas džinsi un T krekls ar dejojošas peles attēlu. Tā kā cilvēks mēdz pilnībā pieņemt dīvainus notikumus sapņos, viņa jau bija bez ierunām pieņēmusi, ka atrodas citā, nevis savā laikā. Mollija elpoja deviņpadsmitā gadsimta gaisu.
Tā Mollijas daļa, kas parasti būtu metusies uz priekšu glābt Petulu, tagad bija stinga un hipnotizēta. Mollija tikai secināja, ka pie sevis prāto jā, Petula cenšas izlēkt no ratiņiem, bet pavecais vīrs dodas pie viņas. Viņš no zemes pacēlis violetu kapsulu un iebāzis to kabatā. Tas violetais nieciņš ir atvedis viņus šurp. Tas noteikti sūta signālus viņa sudrabotajam aparātam. Tad Mollija nodomāja: "Meitenes ir mazas, bet kliedz ļoti skaļi. Šķiet, vīrietis nemaz nemana, ka zēns sit viņam ar nūju. Bet varbūt arī pamana viņš ir nogāzis zēnu zemē un savalda to. Un tagad šis vīrs nes šurp Petulu un velk viņai nost ērmoto ietērpu un aubi."
Šajā brīdī bērni jau bija sākuši tā trokšņot, ka piesaistīja dārznieka uzmanību. Kad dārznieks ieskrēja birztalā, vīrs ar turbānu nikni to uzlūkoja un, liekot lietā caurspīdīgo kristālu, kas karājās viņam kaklā, izdarīja kaut ko Mollijai ļoti pazīstamu viņš apturēja pasauli.
Pasaule mirklī apstājās. Nekļuva ledaini auksts, taču vēss gan, un Mollija sajuta dzīslās pulsējam pazīstamo auksto saplūsmes sajūtu, kas vienmēr pavadīja laika apstādināšanu. Paķēris Petulu padusē un sagrābis Mollijas plecu, vīrietis ieplūdināja meitenē siltumu, lai viņa varētu pārvietoties pati saviem spēkiem.
Petulu vīrs atstāja sastingušu, jo tā ar viņu bija vieglāk tikt galā. Tad viņš aizveda Molliju no haotiskās ainas, atstājot aiz muguras kliedzienā apklusušos cilvēkus, kas bija sastinguši kā lielas ledus lelles cilvēku izskatā zēni ar paceltām nūjām, meitenes ar vaļējām, kliedzošām mutēm un asaru klātām sejām, dārznieks uz vienas kājas, skrienot pļavā.