Mollija pašūpoja galvu. Viņa par to šaubījās.
Kādu brīdi visi ieklausījās Benarešas skaņās.
Tempļu vara zvanu dobjā duna plūda pār ūdeni, un govju kaklos pakārtie koka zvaniņi klabēja, dzīvniekiem klīstot pa piestātni. Svētceļnieki skandēja lūgsnas, kāds kaut kur cirta malku, veļas mazgātājas tērgāja, un upē šļakstēja airi.
- Zini, šī ceļošana laikā lika man domāt, Forests teica. Domāt par tiem gadiem, ko es pavadīju pie budistu mūkiem. Viņiem ir tāds vārds kalačakra. Tas nozīmē "laika rats". Kāds hindu priesteris man reiz teica, ka hindu valodā laiks saucas ari kaal. Tāpat hindi tic, ka laiks griežas kā ritenis, un ir arī zinātnieki, kas uzskata, ka laiks kustas riņķveidā. Interesanti, vai ne? Visi pārējie vēroja krastu, it kā neviens nepievērstu Forestam ne mazāko uzmanību. Taču Mollija klausījās. Viņa noslaucīja acis.
- Laika rats? viņa lēni pārjautāja. Ja laiks tiešām ir ritenis, tas nozīmētu, ka tā beigas ir savienotas ar sākumu.
- Jā, bet kaut kādā lielā, kosmiskā, neizdibināmā veidā.
Mollija piešķieba galvu, it kā ļaujot pa ausi ieplūst kādai savādai jaunai domai. Tad viņas skatienā parādījās dzirksts.
- Tātad, ja laiks tiešām ir ritenis un laika beigas ir savienotas ar laika sākumu, tad, ja es nokļūtu pietiekami tālu atpakaļ laikā, līdz pat laika sākumam, un turpinātu iet tālāk, tad es līdz ar to nokļūtu laika beigās. Tu saki, ka man vajadzētu tikai iet atpakaļ laikā no turienes. Beigu beigās es paietu garām 3000., tad 2000. gadam un turpinātu doties laikā atpakaļ, līdz nokļūtu līdz 1870. gada novembrim un ierastos tur, kur Vakts ir tagad…
- Tas ir neprāts, Mollij, apcirties apkārt sarunu pārtrauca Rokijs. Tu taču nezini, vai laika sākums ir savienots ar laika beigām. Tā ir plānprātīga teorija. Un ja nu tā nav pareiza? Varbūt nemaz nav tāda laika sākuma. Un tad tu būsi iestrēgusi kaut kādā briesmīgā vietā pirms daudziem triljoniem gadu. Nekļūsti taču par muļķi, Mollij!
- Es gan nezinu, iebilda Forests. Agrāk neviens neticēja, ka Zeme ir apaļa. Izklausās taču pa īstam stulbi, ka Zeme varētu būt apaļa, jo tad jau mums visiem vajadzētu no tās nokrist tāpat, kā vaboles nokrīt no bumbas. Varbūt laiks tiešām ir kā ritenis.
Rokijs pēkšņi iekliedzās: Forest, izbeidz! No tavas puses ir tiešām bezatbildīgi stāstīt Mollijai, ka laiks ir kā ritenis. Neviens nezina, kas ir laika sākumā. Un tu jau nu noteikti ne!
- Vecīt, piedod, es tikai gribēju palīdzēt.
- Man radās nojausma, Mollija ieteicās, ka laiks ir kā ritenis.
Rokija seja sadrūma. Mollij, neesi taču muļķe! Tu neesi muļķe. Nerīkojies pēc nojautas! Mēs sagaidīsim nākotni parastā, cilvēciskā veidā. Tad tu varēsi dabūt labākus laika ceļošanas kristālus. Tev nav jāceļo laikā atpakaļ, lai nokļūtu nākotnē. Un, starp citu, kurš gan zina, kā šāds ceļojums laikā ietekmēs tavu ādu? Var rasties zvīņas arī tavā iekšienē, ne tikai ārpusē, Mollij. Tas var likt tev novecot tiktāl, ka tu nomirsti!
- Rokij, Mollija lēni teica, man jācenšas atrast kādu veidu, lcā izsekot Vāktu nākotnē un tikt ar viņu galā, pirms viņš nogalina manas jaunākās būtnes.
Mollija redzēja, ka laiva atrodas gandrīz ūdensmalā un kapteinis gatavojas pietauvoties. Krastā pulcējās ļaudis. Mollija aši pasniedzās kabatā pēc netīri zaļā akmens.
Rokijam nepagāja secen Mollijas rokas kustība.
- Nedari tā, Mollij!
- Drīz tiksimies! Mollija teica un, aizvērusi acis, izzuda no Rokija laika.
trīsdesmit pirmā nodaļa
Tiklīdz Mollija sāka doties atpakaļ laikā, viņa saprata, cik neprātīgu lēmumu pieņēmusi. Viņas uzdevums likās tikpat bezcerīgs un neiespējams kā mēģinājums vienā mirklī pārlidot milzīgu okeānu ar zāles pļāvēju. Zaļais kristāls padarīja viņas laika ceļojumu saraustītu un ne vienmēr klausīja viņas rīkojumus. Mollija pieprasīja, lai kristāls nes viņu atpakaļ laikā tik ātri, cik vien iespējams. Viņa to spieda un koncentrējās uz to, lai kustētos maksimālajā ātrumā, jo saprata: lai nokļūtu laika sākumā, viņai jāveic neiedomājami liels attālums. Taču, ceļojot ar šo kristālu, Mollija jutās tā, it kā sēdētu vecā, sarūsējušā automašīnā ar iestrēgušu ātrumkārbu un salauztu ātruma pedāli.
Mollija aplēsa, ka aizceļojusi trīssimt gadu pagātnē. Un tad viņai prātā iešāvās šausminoša matemātiska doma: šādā ātrumā viņa sen jau būs veca vecene, pirms sasniegs laika sākumu. Mollija juta garām zibam gadus un nosprieda, ka tagad droši vien atrodas kaut kur vienpadsmitajā gadsimtā. Taču tas bija lielākais ātrums, ko varēja izspiest no šī kristāla.
Mollija aptvēra, ka ir pieļāvusi drausmīgu kļūdu vērtējumā. Petulas nāves apstulbināta, viņa nebija spējusi saprātīgi domāt. Mollija juta, ka ceļo ar ātrumu aptuveni simt gadu minūtē, seši tūkstoši gadu stundā. Pēc divpadsmit stundām viņa būs aizceļojusi atpakaļ… Mollija galvā veica dažus aprēķinus… septiņdesmit divus tūkstošus gadu un tas ari viss. Un viņai vēl vajadzēs gulēt, ēst un dzert. Par to viņa nemaz nebija padomājusi. Ko viņai vajadzētu darīt? Apstāties un pagulēt?
Mollija nespēja aptvert, cik baismīgi muļķīgu kļūdu ir pieļāvusi. Kad viņa aizvēra acis, no prāta dzīlēm iznira sena mācību stunda. Meitene atcerējās, kā viņas nejaukā skolotāja Todlijas kundze bija likusi klasei skaitīt pantiņu par laiku. Pantiņš tagad skanēja viņas ausīs kā šausminoši ņirdzīga dziesma:
Cilvēki nāca uz pasaules
Pirms simt piecdesmit tūkstošiem gadu.
Pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu
Dinozauriem nebija ne draugu, ne radu.
Bija lemts nākt uz pasaules tiem
Pirms divsimt gadu miljoniem.
Tad radās vienšūņi klusi
Pirms trim miljardiem gadu ar pusi.
Pirms gadu miljardiem četriem ar pusi
Pasaule savu gaitu uzsākusi.
Runā, ka pirms četrpadsmit miljardiem gadu
Noticis BLĪKŠĶIS un Visums gaitu sācis.
Mollija norija asaras un turpināja aprēķinus. Tiem bija nepieciešams kāds laiciņš. Šādā ātrumā, ņemot vērā to, ka jāapstājas pagulēt, būtu labi, ja viņa varētu pieveikt deviņdesmit sešus tūkstošus gadu dienā. Viņai vajadzētu veselu gadu, lai aizceļotu atpakaļ laikā trīssimt piecdesmit miljonus gadu. Tas nebija ne tuvu četrpadsmit miljardiem gadu. Molliju pārņēma panika, un viņas plaukstas kļuva ļoti lipīgas. Pasaule švīkstēja viņai garām. Mollijai nebija nekādas nojausmas, kur tieši laikā viņa tagad atrodas. Mollija sažņaudza kristālu un lūdzās: Tev JĀIET ātrāk! Tev tas jādara. Tev tas jādara, vai arī mēs nekad nenonāksim laika sākumā. Lūdzu! Lūdzu!
Mollija saprata, ka ir nolemta bojāejai, un viņas acis pildīja asaras. Tagad meitene apjauta, ka nomirs kaut kur tūkstošiem gadu tālu no visiem un visa, ko mīl. Viņai jāapstājas, un tā vieta, kur viņa apstāsies, būs vieta, kur viņai nāksies dzīvot visu mūžu, līdz viņa novecos un nomirs. Tad meitene aptvēra: ja jau nav iespējams nokļūt laika sākumā, viņai jāapstājas pēc iespējas ātrāk, tāpēc viņa samazināja ātrumu, līdz redzēja zem sevis Gangu un upes krastu kāda jarda [6] attālumā.
Mollija apstājās un vienlaikus lēca uz priekšu, piezemējoties upes krasta dūņās. Paceļot skatienu, viņa tieši blakus ieraudzīja kādu ubagu. Rokās viņš turēja bļodiņu un sakrustotām kājām sēdēja meitenes priekšā. Vīrs bija vecs un akls. Viena viņa acs bija aizvērta, otra balta un kataraktas klāta. Kad Mollija piezemējās, vīrs pacēla galvu. Mollija palūkojās apkārt. Benareša bija mazāka un primitīvāka. Varbūt viņa atradās pirmajā vai otrajā gadsimtā.