Mollija sabruka dūņās.
- Es nevaru te dzīvot! viņa skaļi ieelsojās. Ko es esmu izdarījusi? Mollija palūkojās uz kristālu savā rokā un pagrieza to.
- Tu stulbais, tizlais mēsls! viņa tam uzspļāva. Tad Mollija palūkojās uz upi, kur dienas pirmie saules stari kā liesmas klājās pār ūdeni. Viņa ieraudzīja savu mirgojošo atspulgu un instinktīvi pieskārās sejai. Zvīņas tagad jau klāja gandrīz visu viņas seju un kļuva biezākas ap muti. Sejas āda bija savilkta un sausa. Mollija aplūkoja savas rokas. To āda bija kā ķirzakai. Mollija jutās pārāk notrulināta, pārāk trula, lai vairs uztrauktos par to, ka atgādina rāpuli.
Mollija turēja kristālu izstieptā rokā, gatava iemest to upē, tomēr nespēja to izdarīt. Viņu bija pārņēmusi doma par to, ka nekad vairs neredzēs cilvēkus, kurus mīl. Viņi atradās simtiem gadu meitenei priekšā, palikuši 1870. gadā, bet viņa bija iestrēgusi šeit. Asaras sariesās Mollijas acīs, līdz ritēja pa vaigiem un pilēja no zoda. No krūtīm ar klepu izlauzās aizsmakušas elsas, ko viņa nekādi nespēja apvaldīt. Mollija vēlējās vienīgi ieraudzīt savus mīļos. Viņa nespēja panest to, ka zaudējusi viņus un Petulu.
Kādu brīdi Mollija raudot sēdēja dubļos. Viņa raudāja, līdz juta, ka asaras izbeigušās. Tad viņa atcerējās aklo vīru, kurš klusi sēdēja upes krastā, un tagad, mazliet apmulsusi, paskatījās uz to. Vīrs ar atvērto neredzīgo aci blenza debesīs. Mollija uz ubaga lūpām pamanīja tikko jaušamu smaidu. Un tad viņa pamanīja vēl ko citu.
Vīrs ar pirkstu glāstīja aizvērtās labās acs plakstiņu. Mollija vēroja. Bija tā, it kā viņš censtos aci nomierināt. Tad meitene pamanīja, ka aizvērtā acs līdzinās bumerangam. Tas viņai atgādināja ieskrāpējuma formu uz zaļā kristāla viņas rokā. Mollija pētīja ieskrambājumu uz kristāla. Tagad tas atgādināja aizvērtu aci.
Acis Mollijai vienmēr atgādināja par hipnozi. Un pēkšņi viņa saskatīja cerības dzirksti. Ja viņai izdotos hipnotizēt kristālu, tad varbūt, tikai varbūt, viņa varētu tam likt ceļot ātrāk.
Mollija maigi saņēma kristālu plaukstā un, dziļi ievilkusi elpu, sāka koncentrēt domas. Viņa raidīja uz to visu savu koncentrāciju. Nekas nenotika. Meitene izmisumā nometa kristālu zemē. Viņa jutās kā saplosīta. Mollija skatījās zemē uz ieskrambāto kristālu un pieskārās tam.
Lūdzu, ļauj man tevi hipnotizēt! viņa čukstēja. Asaras sakāpa acīs. Lūdzu! meitene šņukstēja. Hipnotizējošais stars no viņas acīm tika izkropļots, šķērsojot asaru prizmu. Es nezinu, ko darīšu, ja viņus vairs neredzēšu. Saproti, es viņus mīlu. Un mana laika pasauli. Es to mīlu. Ak, lūdzu! Mollijā klusi kliedza viņas mīlestība.
Šoreiz notika kaut kas neparasts. Kad Mollija lika hipnozes spēkam iespiesties kristālā, skramba pavērās. Tā ļoti ātri atvērās kā zieds rītausmas staros. Un starp plaisas kontūrām bija dziļš, zaļš atvars, kas likās virpuļojam lejup kā ūdens izlietnes caurumā. Mollija noelsās un pēkšņi pacēlās, karājoties uz vietas laikā. Mirkli viņa domāja, ka varbūt tikai iedomājas atvērto aci, taču tad sajuta tās spēku un saprata, ka tā ir īsta. Tagad kristāls likās vismaz tikpat spēcīgs kā abi iepriekš lietotie laika akmeņi kopā. Mollija cieši to satvēra. Gatavojoties dot pilnu gāzi, Mollija pacēla skatienu un ieraudzīja virs galvas lidojam sarkanu putnu. Viņas prāts kļuva kā laso, un, nospiežot laika ceļošanas sviru, lai sāktu ceļu, viņa redzēja, ka prāta sagūstītais putns ceļo viņai līdzi. Mollija satriekta apstājās. Putns aizlidoja. Mollija bija pārsteigta. Bija tik viegli paņemt putnu sev līdzi. Tagad viņa loloja lielas cerības par citām šī kristāla spējām.
Izmantojot savu pašu koncentrētāko hipnozes spēku un iedarbinot prātu ar pilnu jaudu, Mollija piespieda kristālu kustēties tik ātri, cik vien iespējams. Pēkšņi iepriekšējās lēcienveidīgās, saraustītās kustības nomainīja virsskaņas ātrums. Gadsimti zibēja tik ātri, ka Mollijai bija grūti noteikt, cik ātri viņi pārvietojas. Lai izmēģinātu kristālu, Mollija samazināja ātrumu, palika karājamies un tad apstājās. Pasaule materializējās. Mollijai pavērās mute. Dubļos viņai blakus bija milzīgas pēdas. Vai tās piederēja dinozauram? Mollijas rokas bija tikpat šokējošas. To āda bija kraukšķīga kā maizes garoza. Riebumā Mollija nekavējoties atkal devās ceļā. Viņa atcerējās pantiņu par laiku.
Pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu
Dinozauriem nebija ne draugu, ne radu.
Bija nākuši uz pasaules tie
Pirms divsimt miljoniem gadu.
Tātad viņa bija veikusi vismaz sešdesmit piecus miljonus gadu! Vai tas bija iespējams? Gadu tūkstoši brāzās garām tik viegli kā ātri pāršķirstītas grāmatas lapas. Mollija cieši lūkojās uz kristālu un steidzināja to uz priekšu. Tagad viņai šis kristāls patika. Tas bija pats labākais kristāls. Pats labākais. Domās Mollija atvainojās, ka nosaukusi to par mēslu.
Laiku pa laikam Mollija palēnināja gaitu, lai redzētu, kur atrodas. Sākumā viņa sajuta, ka atrodas zem ūdens, bet pēc tam klintī, tajā klintī, kas tur atradās, pirms Ganga un pirmatnējie lieti bija to noskalojuši. Un tā bija melna. Mollija neapstājās, jo domāja, ka varētu nomirt, ja atļautos ierasties klints iekšpusē. Taču vismaz, kamēr bija klints, Mollija zināja, ka pastāv arī pasaule. Mollija apsvēra, kur viņa atradīsies pirms planētas Zeme izveidošanās, piemēram, pirms pieciem miljardiem gadu. Meitene skubināja kristālu uz priekšu. Viņu apvija vēsie laika vēji. Mollija juta, ka ilgu laiku atrodas melnajā klintī, bet tad viss pēkšņi kļuva oranžs un sarkans. Balti oranžs un karsts. Mollija cieši aizvēra acis. Viņa saprata, ka tagad nedrīkst apstāties vai arī mirklī sačokurosies. Mollija domāja, ka tagad varbūt atrodas planētas Zemes sākumā. Viņa sajuta karstumu, sēra, pūstošu olu smaku un dzirdēja eksplozijas, taču atradās drošībā savā laika ceļošanas kapsulā. Tā viņu aptvēra un nesa atpakaļ. Tālāk un tālāk atpakaļ laikā.
Tagad karstums uz mirkli mitējās. Garām traucās miljoniem gadu. Mollija atvēra acis un visapkārt redzēja melnu tukšumu, melnu tukšumu, kuru apgaismoja oranža migla un tūkstošiem ugunīgu bumbu. Bija tā, it kā šajā tukšumā notiktu milzīga eksplozija. Un tad karstums pieņēmās spēkā un visu pārņēma oranžas liesmas.
Mollija kaulos sajuta kaut ko mūžsenu. Viņa tiešām juta, ka atrodas gandrīz pašā laika sākumā. Un tagad viņa prātoja, vai ieplaisājušais kristāls tiešām spējis izdalīt to, ko Mollija no tā vēlējās, pārnest viņu pār laika sākuma slieksni uz laika beigām. ..Ja vien tā tiešām bija ja Forestam bija taisnība par laika ratu. Mollija dziļi ielūkojās kristāla zaļajā atvarā un sajuta kaut ko pavisam savādu it kā, kamēr viņa hipnotizē akmeni, akmens hipnotizē viņu. Bija tā, it kā abi palīdzētu viens otram veikt šo neiespējamo uzdevumu.
Un tad melno tukšumu piepildīja troksnis. Kaut ari Mollija bija aizsargāta, troksnis gandrīz izlauzās cauri apvalkam. Viņu kratija graujošs, dārdošs pērkons un trokšņa baltā gaisma žilbināja. Mollija cieši aizvēra acis, aizklāja tās ar rokām, taču gaisma joprojām izlauzās cauri. Un karstums bija gandrīz neciešams. Vēsais laika vējš tagad bija kā karsts gaiss no krāsns. No Mollijas ķermeņa straumēm lija sviedri. Viņa bija tiešām pārbijusies. Mollija sažņaudza rokā kristālu un dzina to uz priekšu vēl ātrāk.
Kļuva arvien karstāk un karstāk, spilgtāk un spilgtāk, skaļāk un skaļāk, un Mollijai likās, ka viņa sarūk arvien mazāka. Viņas jutekļi tika bombardēti. Šausmās viņa ar skatienu ieurbās kristālā un iedomājās to kā zaļu zirgu, kuram sēž mugurā. Mollija iztēlojās, kā abi kopā aulekšo pa garu, zvērojošu tuneli. Viņa dzina savu ērzeli uz priekšu. Mollija jutās arvien nebrīvāka, mazāka un sīkāka, kad telpa ap viņu saspiedās. Bija tā, it kā viņa būtu saspiesta un izstiepta kā diegs. Galva likās tievāka par šauru stieplīti. Mollija dzina kristālu atpakaļ uz pašu pirmo laika mirkli, uz mirkli, mazāku par nanosekundi. Mollija jutās tā, it kā būtu sarukusi līdz mikroatoma izmēriem, un tad viņai likās, ka viņas vispār nav. Viss bija nekustīgs, kluss un tukšs.