Mollija samazināja ātrumu līdz lēnam lidojumam un uzdrīkstējās atvērt acis.
Šķita, ka viņa plīvo pa vidu milzīgam ovālas formas sietam ar neskaitāmiem miljoniem caurumu. Tuvākie caurumi bija redzami, bet ovālā sieta konstrukcija izzuda tālumā, un caurumi kļuva arvien mazāki, līdz tie izzuda. Pa caurumiem iespīdēja balta gaisma un applūdināja Molliju ar spilgtiem stariem. Mollija lidinājās un lūkojās apkārt, meklējot Vakta dārgo "Burbuli" vietu, kur, kā viņš domāja, atmirdz īpašā jaunības gaisma. Taču viņa nespēja to saskatīt. Mollija uzkavējās tur un secināja, ka griežas, peld, kūleņo. Viņa bija sīks, svārstīgs punktiņš plašā bezdibenī.
Mollija mudināja savu kristālu turpināt ceļu atpakaļ laikā un metās melnajā tukšumā, kur izzuda pārējie caurumi, un vēl aiz tā.
Galvu reibinošā ātrumā Mollija kā bulta izšāvās cauri sieta žilbinošajai gaismai. Un, traucoties caur tukšo nebūtību, viņas galvā zibēja visdažādākās domas. Mollija domāja par cilvēkiem, kurus mīlēja. Par Rokiju, Forestu, Odžasu, Trinklberijas kundzi, Primo Sellu, citiem bāreņu nama bērniem. Viņa domāja par sev mīļajām vietām. Par
Petulu un arī Amritu. Mollija domāja par Lusiju Ļoganu. Viņa domāja par hipnozes slimnīcas plāniem, un viņas plāni likās sīki un neīsti. Tad parādījās vēl viena siena ar caurumiem, un mirkli šķita, ka Mollijas ķermenis iztvaiko dūmu strūkliņā un izplūst pa vienu no tiem. Kad tā notika, Mollija zaudēja acu gaismu. Viņa nespēja elpot. Un tad pēkšņi viņa sajuta, ka atkal izplešas. Bija karsts kā ellē. Ap viņu dārdēja graujošs pērkons, un tad viss apklusa. Tagad Mollija sajuta, ka nonākusi laika beigās. Visums likās mūžvecs, pārguris un mirstošs.
Ilgu laiku zem viņas nekā nebija. Un tad pēkšņi zem kājām parādījās zeme. Mollija koncentrējās uz kristālu un dzina to uz priekšu. Viņa arvien vēl ceļoja ātri. Mollija neuzdrošinājās apstāties un paskatīties, kas notiks ar Zemi nākotnē. Viņas vienīgais mērķis bija atgriezties, lai uzmeklētu Vāktu.
Mollija lika kristālam aiznest viņu uz 1870. gada novembri. Ejot cauri divdesmit pirmajam gadsimtam, viņa sajuta pati savu kā pieaugušas sievietes strāvojumu, un tad, tuvojoties 1870. gadam, savas nolaupītās būtnes.
Beidzot Mollija piezemējās upes krastā. Bija nakts, un zvaigžņotajās debesīs karājās pilnmēness ripa. Mollija noslīga zemē. Viņai tas bija izdevies. Mute bija pārkaltusi. Atviegloti nopūšoties, Mollija ievēroja, ka viņas vaigi vairs nav sausi un savilkti. Meitene pasniedzās, lai pieskartos sejai, un ielūkojās nekustīgajā, mēness apgaismotajā ūdens virsmā. Viņai pretī lūkojās viņas atspulgs. Āda šķita tīra. Zvīņas bija izzudušas.
trīsdesmit otra nodaļa
Mollija pacēla augšup savu šalvarkamīzu un sāka skriet. Viņa, pārlecot pakāpieniem, metās augšup pa piestātnes kāpnēm uz sveču apgaismotajām alejām priekšā. Visu laiku viņa prātā meklēja atmiņas, mājienus par savu citu būtņu atrašanās vietu.
Skrienot Mollija domāja.
Tātad Vaktam bija izrādījusies taisnība par gaismu laika sākumā. Tā tiešām izārstēja zvīņainu ādu. Tā lika cilvēkam atkal izskatīties jaunam. Taču viņam nebija taisnība par to, ka tā atrodama vienīgi kādā īpašā "Burbulī". Un viņam nebija taisnība, ka nepieciešams tūkstošiem kristālu, lai nokļūtu pie šīs gaismas.
Mollija nonāca mazā, nolaistā laukumiņā, ko apgaismoja nakts tirgus būdiņu ugunis. Būdiņās pārdeva saldumus, augļus un spilgtas, daudzkrāsainas papīra laternas. Cilvēki bija pulcējušies, lai svinētu Divali novembra Gaismas svētkus. Pūlis gaidot lūkojās pilnmēnesī un zili melnajās debesīs. Pēkšņi notika gaismas eksplozija. Nakti pāršķēla grandioza, ziediem līdzīga uguņošana. Mollija apstājās, lai atvilktu elpu, apsverot, kur varētu dabūt malku ūdens.
Tad sāka veidoties atmiņas. Atmiņas no desmitgadīgās viņas pašas. Viņas jaunākās būtnes atradās cietoksnī tieši priekšā.
Mollija piesardzīgi tuvojās tumšākajam laukuma stūrim.
Tur uz bruģa bija skrandu kaudzes, kas piederēja nabadzīgajiem cilvēkiem. Mollija pa līkumaino ieliņu lavījās tām garām uz cietoksni.
Cietoksnī desmitgadīgā Mollija sēdēja kādā telpā kopā ar trīsgadīgo. Tagad neviena no viņām nebija hipnotizēta. Abas bija ieģērbtas asinssarkanos tērpos. Mollijas rokas bija saslēgtas važās, taču acu apsējs bija noņemts. Mazā Mollija bija ieķērusies palodzē, lūkojoties debesīs un uguņošanā. Tas il tik jauki, vai ne, Mollij? viņa priecājās.
Pavisam mazā Mollija klusi gulēja gultiņā, ietērpta skaistā, baltā tērpā. Vakts, ģērbies sudrabotā apmetnī, kā spoks gaidīja viņu durvju ārpusē. Vakta bārdainie priesteri ielenca viņu kā melnu kraukļu bars. Tad viens no viņiem iemetās telpā, paķēra bērnu no gultiņas un iznesa ārā pagalmā. Bērns tika nolikts uz violeta spilvena, kas atradās uz liela, plakana, ieplaisājuša akmens. Debesīs karājās pilnmēness.
Man liekas, ka bēlniņam nepatīk tās ugunis, teica trīsgadīgā Mollija, pienākot un apsēžoties blakus savai desmitgadīgajai būtnei.
Sākās Vakta beidzamā iesvētīšanas ceremonija.
Divi kalpi atnesa viņam smago samta maisu ar kristālu krājumu. Kad debesis uzsprāga zilās, sarkanās un sudrabotās ugunīs, Vakts pavēlēja priesteriem izlikt kristālus apli ap plakano akmeni un mazo, guļošo bērnu.
Mollija piezagās pie cietokšņa vārtiem. Pa pusei aizmidzis sargs bija atslējies pret sienu. Mollija ēnā paslīdēja tam garām un gar smaržīgu ziedu ldātām sienām turpināja ceļu uz otriem cietokšņa vārtiem. Tur mazā būdiņā sargi spēlēja kauliņus, pārāk iegrimuši šajā nodarbē, lai pamanītu garām paslīdam mazu meiteni.
Beidzot Mollija saskatīja lāpu liesmu gaismu, kas atspīdēja no pils iekšpagalma. Viņa lavījās uz priekšu pa arkām rotātu celiņu gaismas virzienā.
Netālu atradās platforma, no kuras uzkāpt mugurā ziloņiem. Mollija uzrāpās uz tās un tad cīnījās tālāk uz augšu, līdz pieplakusi nogūlās uz mūra aiz tās. Ceremonijas norises vieta zem viņas bija izgaismota kā skatuve. Ap akmeni, uz kura gulēja mazā Mollija, aplī bija izkārtoti simtiem kristālu, un tagad priesteri kaut ko skandēja. Viņi soļoja uz vietas, augstu ceļot kājas un skaļi sitot pret zemi savus pāva spalvām rotātos zižļus. Troksnis atbalsojās akmens pagalmā, taču mazais bērns turpināja netraucēti gulēt.
Uguņošana beidzās. Vakts, garš kā laternas stabs, stāvēja, pacēlis rokas pret mēnesi. Un tad, kad priesteru skandēšana sasniedza savu kulmināciju, kad soļošana un zižļu sišana kļuva aizvien straujāka, mēness gaisma pēkšņi iespīdēja tieši kristālu apļa vidū, lejot gaismu pār ieplaisājušo akmeni un mierīgi dusošo bērnu.
Vakts šausminoši ieaurojās, un visi priesteri viņam piebalsoja ar spokainiem spiedzieniem. Trokšņa izbiedēts, mazais bērns pamodās un sāka raudāt. Priesteri kā dobā tunelī atbalsoja tā raudas.
Mollija nezaudēja laiku. Nolaidusies no sienas tumšā ēnā, viņa līda uz priekšu, līdz atradās Vaktam aiz muguras. Tagad viņš ievāca savus lielākos, pašus vērtīgākos dārgakmeņus. Likās, ka tie atrodas akmens plaisā. Viņš ņēma katru no tiem un ar komisku rokas vēzienu meta maisā. Ap viņu priesteri savāca pārējos kristālus un nesa tos viņam. Mollija lēni virzījās tuvāk. Viņas rīkle bija sausa kā papagailim.