Beidzot maiss atkal bija pilns. Divi kalpi aiznesa to uz akmens plauktu aiz Vakta muguras, blakus Mollijas paslēptuvei.
Mollija vēroja un nogaidīja. Viņas sirds dauzījās kā milzīga, krūtīs ieslodzīta taureņa spārni. Ausīs dunēja adrenalīns, kas traucās caur viņas asinīm. Mollija bija tik saspringta, ka tik tikko spēja pakustēties. Taču viņai bija jānokļūst līdz plauktam.
Desmitgadīgā Mollija izbijusies un vientuļa bija sarāvusies kamolā uz sola iekšpagalma attālajā stūri. Trīsgadīgā sēdēja viņai klēpī, paslēpusi seju pie viņas krūtīm. Kāpēc tas bēlns laud? viņa jautāja. Mollij, man nepatīk tie veči. Viņi il bliesmīgi. Desmitgadīgās galvā skanēja pantiņš, ko viņa bija skandējusi sešu gadu vecumā.
Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,
Glābt jūs, Mollijas,
Glābt jūs, Mollijas…
Viņa domāja, vai vienpadsmit gadus vecā Mollija vēl kādreiz parādīsies. Viņas priekšā raudāja bērns un Vakts stāvēja, izstiepis rokas.
Un tad kāda atsevišķa uguņošanas šāviņa spilgtajā uzliesmojumā viņa ieraudzīja meiteni, kas gulēja zemē aiz Vakta muguras.
Vakts nolaida rokas un taisījās pagriezties.
Desmitgadīgās Mollijas ausīs skanēja pantiņa pēdējie vārdi.
"Un, kad nāksim, jums jāpalīdz mums." Pēkšņi Mollija saprata, ka ir pienācis īstais brīdis. Viņa pielēca kājās, nogrūžot mazo Molliju no saviem ceļiem.
- Vaaaaaaaaaakt! viņa iekliedzās.
Vakts beidza griezties un blenza viņā. Tagad desmitgadīgā izkliedza pirmos vārdus, kas viņai iešāvās prātā, nebija svarīgi, kādi tie bija.
- SARKANAS DRĒBES! VECIE LILLĀ VEČI! STULBIE VEČI!
TU STULBENI! viņa auroja no visa spēka.
*
Vienpadsmit gadus vecā Mollija uz vēdera līda pie plaukta. Ar acs kaktiņu viņa redzēja kņadu. Mollija zināja, kas notiek, viņa atcerējās, kā bija sacēlusi visu šo troksni. Šis bija īstais brīdis, lai pagrābtu maisu.
Klusu kā čūska Mollijas roka ieslīdēja gaismas lokā, un viņas pirksti kā efejas stīgas apvija maisa auklu. Ļoti lēni, lai nepiesaistītu neviena uzmanību, viņa pacēla to savā virzienā. Maiss bija smags. Mollijas mugurā iedūra kā ar adatu, un visa pasaule sagrīļojās. Velkot maisu aiz sevis, viņa lavījās prom. Desmitgadīgā Mollija kliedza. Un tad iestājās klusums, kad viņai tika aizbāzta mute.
- Nedali! Nedali tā al viņu! kliedza trīsgadīgā.
Nonākusi aiz augstā mūra, Mollija pārmeklēja maisu.
Viņa izvilka dažus kristālus zaļu, sarkanu, vēl vienu zaļu. Sudrabainajā gaismā viņa redzēja, ka daži no tiem ir ieskrambāti, bet citi ne. Mollijai trīcēja rokas, un viņa gandrīz izmeta akmeņus, bet tad viņas pirksti satvēra sarkanu dārgakmeni ar lielu skrambu. Mollija cieši skatījās uz to un iedvesa tam savu hipnotisko gribu ar domām, cik ļoti viņa mīl Petulu un Rokiju, un visus citus sev tuvos cilvēkus. Mollijas mīlestība pret pasauli staroja no viņas, un kristāla atvara acs atvērās ar sarkanu dzirksti. Mollija atviegloti pasmaidīja, pateicās kristālam un lika tam atkal aizvērties. Tad viņa ielika to kabatā blakus zaļajam ieskrambātajam kristālam. Meitene rūpīgi
noslēpa maisu ar pārējiem kristāliem aiz akmens.
*
Neapzinoties tikko notikušo, maharadža Vakts turpināja vadīt ceremoniju. Noskanēja zvans, un desmitgadīgā ar aizbāzto muti kopā ar trīsgadīgo tika aicinātas pie kristālu akmens. Pavisam mazā Mollija aizgūtnēm raudāja zemē uz spilvena. Vakts pakāpās soli pretī trīsgadīgajai.
Mazā Mollija izbailēs skatījās uz milzīgo maharadžu un tad metās paslēpties aiz desmitgadīgās Mollijas muguras. Desmitgadīgā viņu aizsedza, vienlaikus pamanot, ka vienam no blakus stāvošajiem vīriem galvā ir seju nosedzoša kapuce, bet rokās viņš tur mirdzošu izkapti ar līku asmeni.
Vakts pagriezās, lai paņemtu savu maisu ar kristāliem. Viņa sejā parādījās neiedomājama apjukuma un dusmu izteiksme.
Šajā brīdī Mollija iznāca no ēnas. Piespiežoties, lai balss nedrebētu, viņa skaļi un skaidri teica: Tavs maiss ir pie manis.
Kādu bridi maharadža izskatījās pārsteigts, tad iebāza rokas kabatās un sāka smieties kā vājprātīgs. Viņš izvilka divus laika ceļošanas kristālus.
Tu sturbā murķe! Baidos, Mollij, ka tavs plāns ir izgāzies, jo man tikai jāpaiet atpakaļ laikā. Es paņemšu savu maisu, pirms tu to pievāksi, un noteikti ari nogalināšu tavas jaunākās būtnes. Vakts saspieda savu zaļo kristālu. Un izzuda. Mollija skrēja uz vietu, kur tikko bija stāvējis Vakts, un saspieda pati savu zaļo kristālu. Pēkšņi viņa caur laika dūmaku varēja saskatīt Vāktu.
Viņi abi pārvietojās atpakaļ laikā, un Mollija ceļoja tieši ar tādu pašu ātrumu kā Vakts, tā ka viņi viens otru redzēja. Vakta sudraba apmetnis viegli plīvoja vēsajos laika ceļošanas vējos.
- Ļoti prasmīgi, viņš uzslavēja. Žēl, ka kāds tik talantīgs kā tu neizmanto savas spējas lietderīgi!
-Tu domā, neizmanto savas spējas tavām vajadzībām?
-Jā, Mollij. Vakts iesmējās. Tu mani lik tabi pasroti.
Mollija saprata, ka beidzot ir radusies iespēja piemuļķot maharadžu. Spiedīgās situācijas rosināts, viņas prāts veidoja plānu.
- Bet es taču esmu izmantojusi savas spējas tavā labā! viņa meloja.
- Kā tad, Mollij. Esmu pārliecināts, ka esi, Vakts sarkastiski atcirta.
- Es biju laika sākumā un tevis dēļ nokļuvu līdz gaismas "Burbulim"! Mollija sauca.
Vakts atkal iesmējās. Likās, ka Mollija viņam šķiet ļoti uzjautrinoša.
- Un kā gan, ja drīkst jautāt, tu nonāci līdz "Burbulim" laika sākumā bez daudziem tūkstošiem stikrālu?
- Nonācu, nonācu. Lūdzu, ticiet man, kungs! Es jums parādīšu. Es pati peldējos tajā gaismā. Palūkojieties uz manu ādu.
Vakts piemiedza acis. Meitenes sausā āda tiešām bija prom. Patiesībā viņa izskatījās jaunāka nekā tad, kad viņš to pēdējo reizi bija redzējis. Vai viņam tā tikai likās?
- Nāc man līdzi! Mollija aicināja. Kādu mirkli Vakts vilcinājās, bet tad, ziņkārības pievārēts, piekrita.
Mollija nosūtīja domas zaļajam kristālam. "Velc viņu tikpat ātri kā mūs," viņa domāja. "Un kusties tik ātri, cik vien iespējams." Kristāls izsūtīja piesaistošās enerģijas viļņus, un Vakts, gluži kā sarkanais putns, tika vilkts uz priekšu. Viņi pārvietojās tik ātri, ka likās, ka vispār nekustas. Gaisma zibēja ap viņiem, un debesis virs galvas bija bālas, it kā to krāsas būtu sajaukušās izplūdušā pelēkumā.
Vakts smējās, kad viņi traucās laikā. Tad viņš pēkšņi metās pie Mollijas. Milža roka pašāvās uz priekšu, lai norautu caurspīdīgo kristālu no viņas kakla. Mollija atrāvās, kad viņa pirksti tvēra pēc tā.
- Pievāc rokas! Mollija nikni uzkliedza. Viņa ar bailēm domāja par šaujamo, par kuru viņš bija teicis, ka vienmēr nēsājot to līdzi.
- Zini, Mollij, ir nesiepējami nokļūt laika sākumā. Vajag tūkstošiem stikrālu, lai ieietu "Burbulī", un arī tūkstošiem, lai tik tālu aizceļotu. Pat es tur nekad neesmu bijis! Pati pasaule izveidojās pirms vairāk nekā metriem čiljārdiem gadu, un laiks sākās vēl miljardiem gadu pirms tam. Precīzāk izsakoties, pirms astoņpadsmit miljardiem gadu. Ja tev būtu pietiekami daudz smadzeņu, lai aprēķinātu to galvā, tu saprastu, ka ar vienu no šiem smieklīgajiem stikrāliem tev vajadzētu simtiem gadu leļošanas caikā, lai tur nokļūtu. Kur palicis tavs veselais saprāts?