Mollija mirklī bija viņai blakus. Viņa pieskārās trīsgadīgās rokai un atbrīvoja viņu no sastinguma. Mazās Mollijas acis panikā šaudījās apkārt.
- Es gribu Trinkiju! viņa sāka raudāt. Un es tūlīt gribu Rokiju! Mollija apsēdās un hipnotizēja viņu. Drīz jau mazā Mollija smaidīja.
- Tagad turies pie maniem brunčiem, Mollija teica, un nāc līdzi!
Mollija piegāja pie sevis kā zīdaiņa un pacēla to. Tad viņa pagalma malā paņēma bērna grozu. Tajā bija piena un ūdens pudeles, kā ari dažas muslīna drēbītes
un autiņi.
>
Mollija atvēra ūdens pudeli un iemalkoja. Slāpes beidzot bija remdētas. Un tagad, vedot sev līdzi trīsgadīgo un turot mazo, viņa gāja pa vēso, sastingušo pasauli.
Mollijas sastingusi desmitgadīgā būtne joprojām turēja roku pie kakla, kur bija iegriezusi izkapts. Joprojām turot rokās mazo bērnu, Mollija no muslīna izgatavoja improvizētu saiti un apsaitēja viņas kaklu. Tad viņa pieskārās desmitgadīgās plecam, atbrīvojot viņu no sastinguma. Mollija nekavējoties viņu hipnotizēja.
- Tu tagad nejutīsi sāpes, Mollija maigi teica, noņemot viņai mutes apsēju, un aizmirsīsi visu, ko šeit redzēji. Tu jutīsies labi. Tagad turi šo bērnu un rūpējies par viņu tā, it kā nestu pati sevi. Ar kreiso roku turies pie mana labā augšdelma. Nelaid mani vaļā!
Mollija ielika Petulu grozā. Pasaule visapkārt bija ledaina.
Savādā Molliju kompānija tagad devās pie mūra, kur Mollija bija noslēpusi Vakta maisu. Mollija novietoja uz tā grozu un lika meitenēm gaidīt. Viņa palūkojās pa labi.
Tur stāvēja Zakija, kas atgādināja sasalušu žurku. Mollija nedaudz vilcinājās. Ko, meitene domāja, lai ar viņu iesāk?
Mollija pieskārās Zakijas krūtīm un ielūkojās dziļi viņa acīs. Zakijas griba kļuva šķidra kā kausēta sviesta peļķe.
- Zakija, man nu vienreiz pietiek, Mollija iesāka, kad kalsnais, ļenganais vīrs truli palūkojās uz viņu. Tu man esi sagādājis veselu gūzmu nepatikšanu. Tu divreiz nolaupīji manu suni. Tu nolaupīji mani. Tu centies palīdzēt Vaktam mani nogalināt. Es zinu, ka tu to visu darīji, lai atstātu iespaidu uz savu saimnieku. Taču viņš tagad ir iestrēdzis triju miljonu gadu senā pagātnē, tā ka, domāju, tu viņu vairs neredzēsi. Mollija atvilka elpu. Zakija, atbildi uz jautājumu. Ko tu darītu ar sevi, ja tu būtu es?
Zakija, sasprindzinot domas, sašķobīja muti.
- Es sevi iemestu akā.
- Vai tiešām? Vai tu neizjustu nekādu žēlumu?
- Nē, jo to es esmu pelnījis.
- Vai tev nešķiet, ka tu būtu pelnījis vēl vienu iespēju?
- Nē.
- Tu esi ļoti nežēlīgs cilvēks, Zakija. Kāpēc?
- Dzīve man ir iemācījusi būt nežēlīgam. Nevis maigam.
Mollija pašūpoja galvu. Pieredze bija viņai iemācījusi, ka viss, kas ar cilvēku dzīvē notiek, padara viņu par to, kas viņš ir.
Ja ar kādu notiek kaut kas briesmīgs, tas viņu pārmaina; ja ar kādu notiek kaut kas patīkams, ari tas viņu pārmaina. Kāds var pārdzīvot kaut ko šausmīgu biedējošās atmiņas par to vienmēr paliks prātā. Vienmēr kādā dvēseles stūrītī. Var būt kāds lielisks pārdzīvojums, un ari tas vienmēr paliks prātā, sniedzot ticību saviem spēkiem. Vienmēr.
Mollija domāja, cik briesmīga droši vien bijusi Zakijas dzīve, ja neviens nekad pret viņu nav izturējies ar maigumu, un viņai bija šī vīra žēl.
- Nu labi, Mollija paziņoja. Tev par laimi, Zakija, manā dzīvē pietiekami daudz cilvēku pret mani ir izturējušies labi, lai es saprastu, ka tagad man jābūt labai pret tevi. Man šķiet, ka tev jāiemācās nebūt tādam cietsirdīgam vecam īgņām, kāds tu esi tagad. Tātad mēs rīkosimies šādi… Mollija pieklusa un palūkojās mēnesī, meklējot iedvesmu. No šī brīža ikreiz, kad tu ieraudzīsi kādu, kam vajadzīga palīdzība kādā darbībā ja vien tā nav laupīšana, zagšana, krāpšana, slepkavošana vai kaut kas cits slikts -, vienmēr, kad tu ieraudzīsi kādu, kam vajadzīga palīdzība, tu būsi maigs kā dūnu spilvens un palīdzēsi šim cilvēkam. Un palīdzot tu iedomāsies, ka arī tev kāds kādreiz tā ir palīdzējis. Un tā tu sāksi veidot atmiņas par cilvēkiem, kas izturējušies pret tevi labi. Un, jo vairāk šādu atmiņu tev būs, jo vairāk no tavas cietās čaulas tiks noberzts. Katrs tavs labais darbs noberzīs tavu nejauko dabu. Kā tas būtu?
- Vai varu sniegt tev indiešu galvas masāžu? Zakija piedāvājās, jau gatavs palīdzēt. Mollija pasmaidīja.
- Ne tagad. Liels paldies! Bet vai tu zini, kādas ir Vakta paroles tās, ar kurām pārējie maharadžas novesti transā?
Zakija pakratīja galvu.
Nekas, noteica Mollija. Viņa satvēra savu sarkano kristālu un viegli izcēla Zakiju no laika, lai uzliktu viņam laika ceļošanas atslēgu. Zakija, es nostiprinu rīkojumus, ko tev devu, ar paroli, ko tu neatcerēsies. Parole ir "Jaunā lapa"!
Mollija bija pārguruši.
Viņa savāca kopā Petulu un savas jaunākās būtnes, gatava ar kristālu maisu ceļot atpakaļ nākotnē. Tad viņa koncentrējās uz kristāliem un ļāva pasaulei kustēties. Ainava ap viņiem sāka kūsāt darbībā.
Pēdējais, ko Mollija redzēja, bija Zakija, kas metās pie vecā priestera, kurš izplestām rokām un kājām gulēja zemē. Viņš skrēja tam palīdzēt.
trīsdesmit ceturta nodaļa
Laba meitene! Mollija teica Petulai, pieskaroties viņas melnajai, samtainajai galvai. Petulas ausis plīvoja laika vējā, un viņa padevīgi uzlūkoja Molliju. Petulas skatiens pakavējās pie pārējām Mollijām, jo viņa nojauta, kas tās ir, taču doma par četrām Mollij ām vienlaikus Petulai likās pārāk mulsinoša, tāpēc viņa labāk vēroja mēnešus steidzamies garām.
Gluži kā nosēdinot kosmosa kuģi, Mollija manevrēja līdz brīdim, kurš bija ļoti tuvu tam laikam, kad viņa bija atstājusi Rokiju un pārējos laivā.
Mollija lēnā kustībā karājās laikā. Viņa vēroja caur laika ētera aizkaru un nogaidīja, līdz debesīs parādījās pēcpusdienas saule. Šādi slīdot, viņas ap sevi redzēja izplūdušu pasauli. Pavisam nepiezemējoties laikā, Mollija izveda pārējās Mollijas pa cietokšņa vārtiem un tālāk pa Benarešas ielām un šķērsieliņām. Viņas gāja spokaini plūstošiem soļiem, sekojot Mollijas ceļam līdz upes malai.
Ap viņām cilvēki gāja savās vakara gaitās. Un Mollija atklāja: tā kā viņa nebija pilnīgi materializējusies to laikā, tad viņa un pārējās Mollijas varēja iziet šiem cilvēkiem cauri. Meitenes pat izgāja cauri viņu laivas kapteinim un pavāram, kuri devās uz vietējo spēļu namu uzspēlēt kārtis.
Laiva bija pietauvota pie pāļa krastā. Mollija redzēja Rokiju un Forestu sēžam ar muguru vienam pret otru, un Rokijs acīmredzot dusmojās uz Forestu par to, ka tas iestāstījis Mollijai, ka laiks ir kā ritenis. Laivas pakaļgalā varēja redzēt sešgadīgo Molliju rotaļājamies ar Amritu un kucēnu un sniedzam dzīvniekiem no upes izvilktus ziedus.
Rokija kājas šūpojās pār laivas bortu. Kaut arī viņa sejas vaibsti lēnajā kustībā atpakaļ laikā šķita kustamies, Mollija saprata, ka viņš nemaz nav dusmīgs. Viņš bija noskumis. Caur laika miglu Mollija vēroja, ka Rokija seja ir mitra no asarām.
Mollija uzkāpa uz klāja, vedot sev līdzi pārējās Mollijas. Rokijs viņas neredzēja, jo viņas vēl aizvien karājās laikā.
Viņas aizgāja Rokijam aiz muguras. Un tad Mollija pavisam lēni lika viņām parādīties.
Pēkšņi Mollijas ausis piepildīja zvanu skaņas, govju māvieni, cilvēku balsis un lūgšanās, mūzika un ūdens šļaksti, cilvēkiem peldoties upē.