- Rokij, mēs esam atpakaļ, viņa klusi teica. Rokijs sarāvās un aši apcirtās apkārt. Viņš skatījās uz Molliju kopā ar visām pārējām Mollijām, uz Petulu, un viņa acis kļuva tik lielas kā pingponga bumbiņas. Mollija pasmaidīja. Vai tu domāji, ka esmu iestrēgusi laikā pirms triljons gadiem, kur nav nekā cita, ko ēst, izņemot gliemežus?
Rokijs svētsvinīgi saknieba lūpas un pamāja. Viņš izskatījās tā, it kā atkal gatavotos izplūst asarās.
- Nu, es tur neesmu. Mollija ieturēja pauzi. Gliemjus ēd Vakts, bet es esmu ATPAKAĻ! Un man ir viņa kristālu maiss. Mollija nolika maisu uz klāja un metās uz priekšu, lai cieši apkamptu savu mūža draugu tas bija apkampiens, kas gandrīz pārmeta Rokiju pār bortu.
- ELLĒ, Mollij, Rokijs teica, kad abi bija atguvušies,
- NEKAD vairs neuzņemies tādu risku! Tad viņš piebilda:
- Bet klausies, vai tas nozīmē, ka tu biji… tu biji…?
- Jā, es izgāju caur GO lauciņu. Es apgāju apkārt. Es to izdarīju, Rokij, vai spēj tam noticēt? Es izgāju caur laika sākumu uz beigām! Tur bija ļoti karsti!
Rokijs sāka smieties un apkampa Petulu, kuras aste luncinājās tā, ka likās tā varētu aizlidot.
- Ļoti karsti?! Mollij, tu esi izgājusi cauri tik karstai izkusušai vielai, kāda kopš tā laika nav bijusi nekur Visumā. Tev paveicies, ka tagad neesi maza oglīte! Un tava āda… Lūk, tā ir labāka! Tu pat izskaties nedaudz jaunāka!
- Zinu. Man vajadzētu atvērt skaistumkopšanas salonu laika sākumā!
Mollija un Rokijs smējās tik aizrautīgi, ka izrāva Forestu no meditācijas un Odžasu no vakara snaudiena. Mazā Mollija bija tā iegrimusi rotaļā ar Amritu, lai to ievērotu, taču kucēns pielēkšoja klāt, un Petula viņu ziņkārīgi apošņāja, cenzdamās noskaidrot, kāpēc šis kucēns viņai tik ļoti atgādina viņu pašu.
- Un kā tu uzcēli Petulu no miroņiem? Rokijs jautāja.
- Sāksim ar to, ka viņa nebija mirusi, Mollija attrauca.
- Tu? Vai tiešām tā esi tu, Mollij? jautāja Odžass, berzējot acis.
- Vecīt, Forests iesaucās, tad tu to tiešām izdarīji! Vai tas nozīmē…?
-Jā, laiks ir kā ritenis, apstiprināja Mollija, palecoties un apskaujot viņu. Tu esi viens foršs hipijs, Forest!
- Nūjā, teica Forests, bija jau stulbi no manas puses ierosināt kaut ko tādu, kas balstās tikai uz pāris reliģijām un bariņu zinātnieku. Un tad, kad tu biji prom, mēs visi domājām, ka tu esi pa īstam prom. Odžass un Rokijs bija ne pa jokam dusmīgi uz mani. Un viņiem bija taisnība. Es biju kašķains vecs āzis, kaut ko tādu ieteikdams. īsts bremze. Piedod, Rokij, vecīt! Rokijs piešķieba galvu uz sāniem, it kā atzīstot: tā kā viss beidzies tik labi, viss ir piedots. Forests atplauka smaidā. Ei, Mollij, bet tava āda ir labāka! Mollija pamāja. Un vai tu neiepazīstināsi mani ar šitām skuķenēm?
Ne tagad, Mollija smaidot teica. Lai nu kā, tu jau redzi, ka viņas ir pilnībā hipnotizētas. Bet tagad es gribu, lai mēs atgriežamies divdesmit pirmajā gadsimtā un noliekam visas šīs manis tur, kur man jābūt. Un jānoliek atpakaļ kucēns Petula. Taču sākumā man vajadzētu hipnotizēt sešgadīgo mani, iekams viņa nav sevi ieraudzījusi četras reizes un nenobīstas.
Odžass aizveda Amritu uz zemākajām piekrastes piestātnēm. Viņam bija izjūta, ka tagad, ja viņš kopā ar Molliju dosies uz viņas nākotni, viņš varētu ilgi neatgriezties pats savā laikā, ja vispār kādreiz tur atgrieztos.
Odžass pieturēja Amritu, kamēr visi pārējie uzkāpa tai mugurā, tad saķēra Mollijas roku, pirms viņa bija uzrāpušies augšā. Mollij, viņš jautāja, ja man nepatiks tavā laikā, vai tu atvedīsi mani atpakaļ 1870. gadā?
Mollija apveltīja viņu ar starojošu smaidu. Bet protams! viņa atbildēja. Atceries, Odžas, es labāk par jebkuru citu zinu, kā ir būt iestrēgušām nepareizajā laikā. Taču man nezin kāpēc šķiet, ka tev tur patiks. Ak jā, un es neesmu aizmirsusi par tavām rūpijām. Mollija parāva virvi ap Amritas kaklu, uzrāpās augšā un noslēpa kristālu maisu sēdekļa kabatā.
- Divdesmit pirmais gadsimts! Odžass nopūtās un ļoti klusi nočukstēja: Mammu, tēt, lai kur jūs arī būtu, novēliet man veiksmi ceļojumos!
Bija savācies pūlis.
- Tūlīt notiks kaut kas tāds, ko viņi atcerēsies mūžam! teica Mollija.
- Gribu derēt, piekrita Rokijs. Ne jau katru dienu var redzēt ziloni izzūdam zilā gaisā.
Pūlis sāka pašķirties, lai palaistu Amritu augšup pa stāvajām kāpnēm un cauri, bet tas, protams, nebija vajadzīgs, jo pēc dažām sekundēm atskanēja graujošs BLĪKŠĶIS, un pēc mirkļa viņi jau bija prom.
trīsdesmit piektā nodaļa
ja jūs kādreiz esat izjutuši, ko nozīmē atgriezties mājās pēc ilga ceļojuma, tagad iedomājieties to un pareiziniet ar simtu. Jo tieši tā jutās Mollija, Rokijs, Petula un Forests, traucoties projām no 1870. gada uz priekšu, uz savu laiku.
Mollija bija tikpat pārliecināta par savu ieskrambāto sarkano kristālu, cik pārliecināts pilots varētu būt par modernāko augstāko tehnoloģiju lidmašīnu, tā ka ceļojums izdevās ideāli. Dažkārt Mollija samazināja ceļojuma ātrumu, lai varētu izbaudīt skatu, kā ūdens līmenis Gangā ceļas un krīt. Debesis virs galvas zibēja kā virsskaņas ātruma hameleons, kas maina ādas krāsu, un mēness nemitīgi kā komēta skrēja melnajās debesīs. Laiks dūca, kad garām skrēja minūtes, stundas un gadi.
- Kur mēs tagad esam? Rokijs apvaicājās.
- Domāju, ka 20. gadsimta 50. gados, Mollija rāmi atbildēja. Viņa paātrināja ceļojumu. Tagad šķiet… vēl mazliet… hmm… ne gluži… Tagad esam gandrīz klāt. Apkārtējā pasaule kļuva redzamāka, tomēr joprojām dūmakaina. Mollija izvēlējās laiku, kad virs viņiem bija zeltainas vakara debesis, jo zināja, ka drīz visiem nāks miegs. Viņa nogaidīja, līdz uz piestātnes, kur stāvēja Amrita, atradās tikai nedaudz cilvēku, un tad ļāva pasaulei parādīties.
Bija karsts janvāra vidus vakars.
Kāda sieviete, kas upes ūdeni mazgāja traukus, iespiedzās, izmeta no rokām vara katlu, savilka uz augšu sari, pietrausās kājās un kliedzot uzskrēja augšup pa kāpnēm.
- Vai mēs esam atpakaļ? apvaicājās Forests.
- Tikpat droši kā kāļi ar biezpienu ir kāļi ar biezpienu, Mollija iesmējās.
- Urā un vēlreiz urā!
Odžass pabakstīja Amritai aiz ausīm, un labdabīgā ziloņmāte sāka soļot uz priekšu. Mollija redzēja, ka priekšā esošās šķērsieliņas viņai būs pārāk šauras, tāpēc viņi devās gar netīrajām piestātnēm, garām ūdens bifeļiem, tūristiem un indiešiem, kas bija ieradušies svētceļojumā apmeklēt svēto pilsētu Varanasi. Upe vakara gaismā mirdzēja kā dzintars.
Vēlāk vakarā viņi atrada transportu uz pilsētas lidostu, un Mollija ar hipnozes palīdzību nokārtoja, ka atnāca ārsts un uzlika šuves desmitgadīgās Mollijas kaklam. Tāpat viņa sagādāja, ka no angāra tika izvesta un uz Varanasi atlidoja liela lidmašīna, kas spēja nest Amritu. Vienos naktī viņi devās ceļā uz Eiropu.
Viņi piezemējās pēc desmit stundām. Bija seši no rīta pēc Braiersvilas laika.
Mollija, Rokijs, Forests, Odžass un hipnotizētās mazākās Mollijas sakāpa milzīgā noīrētā kravas mašīnā, Amrita atradās aizmugurē, un abas Petulas Mollij ai klēpī, un drīz Forests veda viņus pa apsarmojušo ceļu uz Braiersvilu. Visi bija aplikusi lidmašīnas segas kā apmetņus virs jaunajām drēbēm, ko bija iegādājušies lidostā. Odžass trīcēdams sēdēja savā jaunajā treniņtērpā. Viņa skatiens bija piekalts logam.