- Pukkal viņš iesaucās ikreiz, kad garām patraucās kāda automašīna.
Mollija ieslēdza apkuri stiprāk un pie sevis nodomāja, cik jauns te viss izskatās salīdzinājumā ar Indiju. Viņa domāja par ziediem un ziloņiem apgleznotajām Deli kravas mašīnām. Odžass nenovērsa skatienu no divdesmit pirmā gadsimta automašīnām, kas šāvās viņiem garām. Sporta auto, ģimenes auto, pikapi, smagie auto, minibusi un motocikli. Pasaule viņam nekad nebija šķitusi tik ātra, un viņš pieķērās pie sēdekļa malas, it kā atrastos raķetē.
Beidzot parādījās pagrieziens uz Braiersvilu. Tad viņi atradās uz apledojušā ceļa, kas veda uz Laimes namu kādreizējo Hārdvikas bāreņu namu.
Mollija zināja, ka nams ir tukšs, jo visi tā iemītnieki atradās Losandželosā. Bet viņa ari negatavojās tieši tagad apmeklēt šo vietu. Viņai bija jāveic neliels ceļojums pa atmiņu taku.
- Vēlu veiksmi! Rokijs teica, kad mašīna rūcot pievārēja pēdējo nogāzes daļu un iegriezās grantētajā piebraucamajā ceļā.
- Paldies! Mollija izkāpa. Sākumā ņemšu pavisam mazo.
Kad Odžass atdeva Mollijai mazo bērnu, tas, možs un intereses pilns par pasauli, grozījās un lūkojās apkārt.
Nokļuvusi pie Mollijas, mazā saņēma meitenes roku un vilka to pie mutes. Viņa sāka zīst Mollijas pirkstu.
Mollija pēkšņi jutās ļoti skumji. Tās bija skumjas par mazo bērnu, kas bija viņa pati. Mollija uzlūkoja nesen nokrāsoto ēku savā priekšā, apzinoties, cik neapskaužama dzīve tur sagaida mazo meiteni. Viņa jutās slikti, zinot, ka viņai jāievieto tur mazais bērns tajā laikā, kad šī vieta bija auksta, nepatīkama, nesakopta.
Daļa Mollijas gribēja paturēt bērnu un uzaudzināt to labākos apstākļos, taču skatiens uz Rokiju kravas mašīnā teica viņai, ka tas nav iespējams: ja viņa tā darītu, viņa izmainītu pagātni. Mollijai jānoliek sevi atpakaļ. Viņa zināja, ka bērna nākotne būs pilna pārbaudījumu un grūtību, taču viņa zināja arī to, ka pagātnē ir mazais Rokijs un ka vienīgā laipnā persona bāreņu namā, Trinklberijas kundze, būs tur un mīlēs viņu.
Un tā, pamājot Rokijam un cenšoties izskatīties brašāka, nekā īstenībā ir, Mollija devās uz fasādes durvīm.
trīsdesmit sestā nodaļa
Mollija satvēra savu zaļo kristālu un vēlēja tā acij atvērties. Tūlīt tā stiklainais un zaļais virpuļojošais atvars sāka vērpties spirālē un mirdzēt. Mollija lika tam pacelt sevi un zīdaini Molliju viņas rokās un nest atpakaļ laikā. Apkārtējā pasaule mirgoja un pārvērtās neskaidrā miglā. Viņas šāvās atpakaļ. Gadi lobījās kā tapešu slāņi, atklājot ainas no viņas pagātnes. Mollija sajuta vairākus tukšumus savā dzīvē, kur trūka viņas pārējo būtņu, ko vajadzēja nolikt atpakaļ. Tad viņa samazināja ātrumu un sāka meklēt tukšumu savā zīdaiņa dzīvē. Mollija uztaustīja brīdi, kad viņas kā zīdaiņa nebija viņa bija aprēķinājusi, ka līdz šim šis periods bija ildzis kādu pusotru nedēļu.
Mollija varēja nolikt bērnu atpakaļ vai nu stundu pēc tam, kad Vakts viņu paņēma, vai arī precīzāk pēc pusotras nedēļas. Viņa nolēma nolikt bērnu atpakaļ īstajā laikā laikā, kas atbilda tam laikposmam, ko bērns bija pavadījis Indijā.
Mollija zināja, ka viņai jābūt ļoti piesardzīgai, jo ari Vakts bija ceļojis atpakaļ laikā, lai pagrābtu bērnu. Mollija negribēja, lai milzis tagad apzinātos viņas klātbūtni, jo tas varētu izmainīt visas pusotras nedēļas notikumu gaitu. Mollija koncentrēja domas uz pārtraukumu, ko sajuta savā pagātnē, un orientējās uz to.
Mollija samazināja ātrumu, līdz karājās pasaulē, un tad apstājās. Šajā brīdī viņu pārņēma savāda sajūta it kā viņa saplūstu ar to vietu, no kuras turpinās mazā bērna dzīve.
Bija ap diviem pēcpusdienā septembra dienā. Hārdvikas nams stāvēja saplaisājis un apdrupis. Mollija pavilka ieejas durvis. Tās atvērās.
Iekšā Mollijas degunu piepildīja pazīstamās, nemīlīgās bāreņu nama dezinfekcijas līdzekļa un vārītu kāpostu smakas, un viņa sāka justies ārkārtīgi neomulīgi. Tas viss bija viņas pagātnē, taču šīs vietas apmeklējums lika izjust ilgas pēc nākotnes labklājības un skumjas par to, ka viņas zīdaiņa būtnei nāksies uzaugt šajā tukšajā, dzestrajā vidē.
Mollija maigi satvēra bērnu. Tad pēkšņi viņa izdzirdēja pazīstamu balsi.
- Ko tu te slaisties apkārt, stulbā sieviete? Tev maksā par darbu, nevis tējas dzeršanu.
- A-a-aderstones jaunkundz, es tikai n-n-nedaudz apsēdos a-a-atpūsties… Es t-t-tikko pavadīju t-t-trīs stundas, beržot v-v-virtuves grīdu.
- Tad kāp augšstāvā un padari vēl kaut ko derīgu. Un, ja tu taisies turpināt pinkšķēt par to sīko, ko tu pazaudēji, tad lieto pati savas salvetes!
Padzirdējusi šos vārdus, Trinklberijas kundze ieelsojās vēl skaļāk, un Mollija dzirdēja viņu tuvojamies durvīm. Mollija klusi uzlavījās augšstāvā un pa gaiteni uz mazo bērnu telpu. Tā bija tāda pati, kādu viņa to atcerējās no bērnības.
Aizkari bija aizvilkti, un caur tiem izspiedās rožaina gaisma, apgaismojot gultiņu, kurā gulēja eņģelim līdzīgs tumšādains zēns. Mollija pieskārās mazā Rokija galvai. Viņa nolika tam blakus savu zīdaiņa būtni. Mazā, smalkiem izšuvumiem rotātā kleitiņā tērptā Mollija mazliet neiederējās apkārtējā ainā. Mollija pakutināja viņas zodu, un mazā sāka ķiķināt.
Tad Mollija apsēdās krēslā telpas aizmugures ēnā.
Viņa dzirdēja, kā izmisusī Trinklberijas kundze šļūcošiem soļiem tuvojās pa gaiteni, ienāca istabā un piegāja pie gultiņas, kur uzreiz pamanīja mazo Molliju.
- Ak tu Dieviņ tētiņ! viņa klusi iesaucās. Tad viņa turpināja: Ak tu Dieviņ, vai tā ir patiesība? Un tad viņa izplūda pašu sirsnīgāko, pateicīgāko asaru plūdos, kādus Mollija jelkad bija redzējusi. Jaukā, vecā, stostīgā sieviete raudāja un smējās, saņemot bērnu rokās un apkampjot, un mazā klusi spiedza priekā, ka atkal ir kopā ar viņu.
Dziļi savās atmiņās Mollija izjuta šo prieku. Viņa klusi iznāca no ēnas pie Trinklberijas kundzes un viegli uzsita viņai pa plecu. Kad apaļīgā sieviete apgriezās, Mollija ielūkojās viņas piesārtušajās, pietūkušajās acīs. Tiklīdz Trinklberijas kundze bija hipnotizēta, Mollija uzlika roku viņai uz galvas un teica: Tu vairs nedomāsi par to, ka šis bērns bija pazudis. Tu šo notikumu aizmirsīsi. Ja kāds tev kādreiz par to jautās, tu nesapratīsi, par ko šis cilvēks runā. Ciktāl tas attiecas uz tevi, tas nekad nav noticis. Vai skaidrs? Trinklberijas kundze pamāja.
- Un no šī brīža tu neņemsi pie sirds Aderstones jaunkundzes rupjību. Patiesībā tu viņu uzskatīsi par nožēlojamu vecu pleksti. Kad es būšu prom, tu iziesi no šī transa un aizmirsīsi, ka vispār esi mani redzējusi. Mollija paliecās uz priekšu un noskūpstīja veco kundzi uz vaiga. Atceries, Trinklberijas kundze, ka Rokijs un Mollija, un ari visi pārējie bērni tevi ļoti mīl. Mollija pacēla Trinklberijas kundzi laikā. Un šo rīkojumu es nobloķēju ar vārdiem "Pasaku kūkas".
Tad, nolikusi abas atpakaļ īstajā laikā, Mollija atstāja istabu. Aiz muguras viņa dzirdēja Trinklberijas kundzi ķiķinām.
- Ak tu mīļumiņ! viņa teica. Tu atveldzē manu sirdi. Skaties, es raudu! Nezinu, kāpēc, bet tā ir!
Mollija pa galvenajām kāpnēm nokāpa vestibilā. No virtuves viņa sadzirdēja Aderstones skaļo balsi. Mollija atvēra abpusēji veramās durvis un devās lejup pa virtuves kāpnēm. Jo tuvāk viņa gāja, jo stiprāks kļuva nelabumu uzdzenošs zušu sautējuma smārds.
- Es gribu zināt, kā bērns var vienkārši tāpat pazust! atskanēja Aderstones neskaidrā balss.