- Varbūt viņa nav tik stulba, kā izliekas, atskanēja cita balss, kas runāja ar pilnu muti. Mollija to pazina kā Ednas, milzīgās, mūžam īgnās bāreņu nama pavāres Ednas, balsi. Es tomēr domāju, ka viņa to sīko ir pārdevusi. Diez, cik viņa par to dabūja? Gan jau kā nākamo viņa pārdos to šokolādes puiku.
- Mums tas nāk tikai par labu, teica Aderstones jaunkundze, ar dakšiņu skrāpējot šķīvi, bakstot zuti un sadalot to uz pusēm. Mums jāpriecājas, ka tiekam no viņiem vaļā. Divi puņķaini, smirdīgi knēveļi, viena balta un slimīga kā purva tārps, otrs melns kā pats purvs!
Mollija pa armētā stikla logu virtuves durvīs ielūkojās telpā un slepus vēroja abas ļaunprātīgās vecmeitas, kas sēdēja katra savā virtuves galda galā. Aderstones kundzei blakus bija šerija pudele. Viņas plānajās lūpās rotājās ļauns smīns, iemalkojot no glāzes. Edna smēķēja cigareti un bēra pelnus sārtā uzputenī, kas todien bija paredzēts vakariņās bāreņu nama bērniem.
Mollija iegāja telpā. Abas sievietes izbrīnā pacēla acis.
Piedodiet, teica Mollija, bet esmu apmaldījusies! Vai šis ir tas nams, kur dzīvo vecā ragana un viņas briesmīgā palīdze ar troļļa ģīmi?
Aderstones jaunkundze gandrīz aizrijās ar šeriju, bet Edna noprasīja: Ko, pie velna, tas nozīmē?
Mollija nekavējoties sūtīja pret abām spēcīgus hipnozes starus.
Tur nu abas sēdēja dūmu un zušu smakas vidū klusas un mierīgas kā pildīti tītari. Viņas bija atkarīgas no Mollijas žēlastības.
Protams, Molliju urdīja vēlēšanās sodīt šīs briesmīgās sievietes izmainīt viņas tā, lai ļaunās sievietes nekad vairs neizturētos slikti ne pret viņu, ne Roldju, ne kādu citu bāreņu namā. Viņa vēlējās tās pārveidot labākas. Viņa vēlējās tās pārkausēt. Taču Molliju atturēja prāta vēsā un loģiskā daļa, jo viņa apzinājās, ka tad, ja mainīs šīs sievietes, mainīsies arī viņas pašas pagātne. Ja viņa hipnotizētu Aderstoni un Ednu tā, ka viņas pēkšņi pārvērstos eņģeļos, pavisam noteikti mainītos Mollijas dzīve un tāpat arī viņas raksturs.
Līdz šim Mollijas personība bija viņu novedusi tur, kur viņa atradās pašlaik, un tur neklājās slikti. Tāpēc viņai tiešām nevajadzētu neko pārveidot. Ja viņa kaut ko mainītu, tad varbūt nekad neatrastu hipnozes grāmatu. Varbūt viņa nebūtu aizbēgusi. Viņai zustu atmiņas par to, kā viena pati dzīvojusi Ņujorkā un tad ar Rokiju Losandželosā. Viņas piedzīvojumi būtu izdzēsti. Un kā ar Petulu? Ja Aderstones jaunkundze būtu citāda, varbūt viņa turētu kaķus. Varētu būt, ka viņa nekad neiegādātos kucēnu. Mollija nespēja iedomāties, ka varētu mīlēt kādu citu dzīvnieku tik ļoti kā Petulu. Izmainot pagātni, varētu izzust visa viņas un Petulas savstarpējā mīlestība. Varbūt nepastāvētu arī viņas un Trinklberijas kundzes mīlestība vienai pret otru. Un kā būtu ar Rokiju? Ja Aderstone būtu patīkams cilvēks, varbūt kāda jauka viņas draudzene adoptētu Rokiju kā mazu bērnu. Varbūt Mollijas radīto jauno dzīvi pildītu tikai daļiņa tās mīlestības, kāda pastāvēja tagad. Mollija nevarēja galvot, ka viņas dzīvē tad būtu vairāk mīlestības.
Mollija domāja par Rokiju un Forestu, kas sēdēja kravas mašīnā. Tie abi viņai patika vairāk, nekā bija iespējams izteikt vārdos. Molliju tiešām sajūsmināja viņas nākotne. Un tas taču bija pats galvenais, vai ne? Nākotne. Mollijai tā likās lieliska.
Uzlūkojot briesmīgās sievietes, Mollija saprata, ka nedrīkst iejaukties savā pagātnē. Kaut arī viņa bija izvilkusi ļoti īsu salmiņu, viņa bija tikusi ar to galā. Mollija lepojās ar sevi. Patiesībā viņa savu dzīvi uzskatīja par dārgumu.
Līdz ar to viss, ko Mollija pateica abām večām, bija: Kad es pametīšu šo telpu, jūs aizmirsīsiet, ka biju šeit. Tāpat jūs aizmirsīsiet, ka mazā Mollija augšstāvā bija pazudusi. Ja kāds to pieminēs, jūs teiksiet, ka tas nekad nav noticis. Un, kad Mollija Mūna nākotnē pazudīs trīs, sešu un desmit gadu vecumā, jūs aizmirsīsiet arī to un noliegsiet, ka tā vispār ir noticis. Kad es aiziešu, jūs iziesiet no transa un… un… Mollija nespēja noturēties, vismaz Ieaut ko neizmainījusi. Un jūs uzkāpsiet augšā un atvainosieties Trinklberijas kundzei par visām tām reizēm, kad esat bijušas rupjas pret viņu, un pateiksiet viņai: ja arī jūs droši vien atkal būsiet pret viņu rupjas, Trinklberijas kundzei vienmēr jāpatur prātā viņa ir daudz labāks, jaukāks, patīkamāks cilvēks par jums abām kopā un jūs esat izkaltušas, sapuvušas, ļaunprātīgas cūkas. Tāpat… vilinājums bija pārāk liels no šī brīža ikreiz, kad vien bāreņu namu apmeklēs viesi, jums abām gribēsies nepārtraukti pirst un atraugāties. Tad, pieskaroties Aderstones jaunkundzes un Ednas plecam, Mollija pacēla abas karājamies laikā. Un es bloķēju šos rīkojumus ar vārdiem "Zušu sautējums".
Mollija atveda abas atpakaļ viņu īstajā laikā un izgāja no telpas. Nonākusi pie fasādes durvīm, viņa iebāza roku kabatā, sataustīja sarkano kristālu un traucās uz priekšu.
Divdesmit pirmajā gadsimtā Rokijs, Forests, Odžass un hipnotizētās jaunākās Mollijas sēdēja, saspiedušies kravas automašīnas priekšējā sēdeklī. Petulas gulēja Rokijam klēpī.
- Un kā ar tiem hipnotizētajiem maharadžām? Ko viņa ar tiem iesāks? jautāja Forests, uz aizsvīdušā priekšējā loga zīmējot vīru ar sakrustotām kājām un turbānu galvā.
- Gan jau viņa tiks ar to galā vēlāk, attrauca Rokijs. Lai to izdarītu, viņai būs jādodas atpakaļ uz Indiju un atpakaļ laikā. Īstenībā nav nekādas starpības, vai viņa to darīs nākamnedēļ vai nākamgad, jo tas viss tāpat ir pagātnē. Viņai jānoskaidro parole.
- Viņa kļūs mazliet zvīņaina, teica Odžass, rotaļādamies ar kabatā noslēpto dārgo potītes sprādzi.
- Es nezinu, šaubījās Rokijs, atvērdams cimdu nodalījumu. Domāju, ka viņa mazliet par ilgu pavadījusi tajā laika sākuma gaismā. Man tiešām šķiet, ka atgriezusies viņa izskatījās jaunāka. Tāpēc varbūt zvīņas vairs neveidosies tik strauji, ja viņa atkal ceļos laikā. Gribat konfekti? Katrs paņēma pa vienai un sāka košļāt.
- Veči, bet vai jums ari ir izveidojušās zvīņas? apvaicājās Forests.
- Jā. Man nedaudz ceļu iekšpusē, atteica Rokijs. Jaunākajām Mollijām lobās elkoņi.
- Manas potītes ir ļoti sausas, piebilda Odžass.
- Man šķiet, ka visvairāk dabū galvenais laika ceļotājs, minēja Rokijs. Odžass un Forests pamāja. Visi vēl pakošļāja konfektes.
- Un tev, Forest? jautāja Odžass.
- Kas man? Forests noņēma brilles un sāka tās spodrināt.
- Vai tev kaut kur ir kļuvis sauss?
- Nu, ziniet… Forests pieklusa.
- Vai tev ir kļuvusi zvīņaina āda? Odžass neatlaidās.
Forests ieturēja pauzi. Tad viņš ātri nobēra: Nūjā, patiesībā mans… hm… mans dibens nedaudz lobās.
Ne Odžass, ne Rokijs īsti nezināja, ko sacīt. Odžass košļāja. Forests košļāja. Rokijs košļāja.
- Man ļoti žēl to dzirdēt, Forest.
- Paldies, Rokij!
trīsdesmit septītā nodaļa
Izdevums "Zīdainis" izpildīts! Mollija pazi\/ ņoja, ieradusies atpakaļ pie kravas mašīnas un atvērusi kabīnes durvis. Tas ir tik dīvaini. Zini, Rokij, tu tak biji viens burvīgs, mazs bērniņš.
Rokijs pasmaidīja un palīdzēja izkāpt hipnotizētajai trīsgadīgajai.
Saņēmusi savu jaunāko būtni pie rokas, Mollija devās pie Laimes nama.
Pastāstīšu, kad atgriezīšos, viņa uzsauca, pamājot draugiem. Tad viņa izzuda.