Viņi piegāja pie ekipāžas ar nekustīgo zirgu un kučieri. Kad viņi bija nonākuši tur, vīrs norādīja, lai Mollija rāpjas ratos, un tad pasniedza viņai sastingušo Petulu. Pat savā transā Mollija vēsi apsvēra, ka tad, kad vīrietis atlaiž viņas roku, viņai jākoncentrējas uz viņas pašas laika apturēšanas kristālu un jāpretojas sastingušajai pasaulei, lai viņas ķermenis nesastingtu tāpat kā visiem citiem. lā Mollija arī darīja. Viņa pamanīja, ka tas atstāj iespaidu uz viņas nolaupītāju.
Iedabūjis Molliju ratos, vīrietis paņēma pātagu un atbrīvoja pasauli no sastinguma. Ar skaļu plīkšķi viņš lika atjēgties zirgam, un viņi traucās uz priekšu. Petula sāka riet. Kabrioleta riteņi izslīdēja pa granti, un golfa biksēs tērptais kučieris pārsteigts pacēla skatienu. Iekams viņš spēja ko darīt, viņa ekipāža jau bija prom.
Zirgs grudzinot aizrikšoja pa ceļu, atstādams aiz muguras vēl vienu saniknotu cilvēku.
Mollijas nolaupītājs pat neatskatījās. Smagi elsojot, viņš notrausa sviedrus no krunkainās pieres un sāka skaļi purpināt. Jā, suns atstās uz viņu iespaidu… tas ir viens no tiem jocīgajiem ķīniešu suņiem. Nu vienreiz būšu visu izdarījis, kā nākas.
Mollija nesaprata, par ko vīrs runā, taču transā viņai tas ari bija vienalga.
Traucoties uz priekšu, Mollija apjauta, uz kurieni viņi dodas. Viņi atradās uz Braiersvilas ceļa. Protams, ka tas nebija pierastais asfaltētais ceļš, bet gan grambains lauku zemesceļš, kura vidū garā, zālainā joslā auga margrietiņas. Pēc pusjūdzes viņi sastapās ar vērša vilktiem ratiem. Kabrioletam nācās apstāties, kamēr vērša rati lēni nobrauca ceļmalā, lai ļautu sevi apdzīt. Mirkli valdīja klusums, ja neņem vērā augstu gaisā vīterojošu cīruli. Un tad Mollija uz ceļa aiz muguras izdzirdēja zemi tricinošu pakavu klaudzoņu. Vīrs, pametis skatienu atpakaļ, ieraudzīja strauji tuvojamies saniknoto dārznieku un kučieri. Nolamājies viņš bīstami uzlēca ekipāžu velkošajam zirgam mugurā un piespieda to apdzīt vērša vilktos ratus. Nu jau vajātāji bija vairs tikai dažu jardu attālumā. Mollijas nolaupītājs kārtējo reizi sastindzināja pasauli.
Tā kā vīrieša ķermenis bija saskarē ar zirga rumpi, dzīvnieks turpināja kustēties uz priekšu. Mollija bija sakoncentrējusi savu prātu, tāpēc arī viņa turpināja kustēties. Cieši satvērusi Petulu, viņa atskatījās un vēsā mierā nolūkojās uz vajātājiem. Tie bija kā lieliskas jātnieku statujas zirgu mugurās. Kā nekustīgs mākonis bija sastinguši pat zirgu pakavu uzjundītie putekļi.
Mollija vēroja paveco vīru lēkājam uz zirga, kurš vilka kabrioletu, un viņu pārsteidza tas, cik izveicīgs viņš ir savā vecumā. Garām slīdēja sastingusi deviņpadsmitā gadsimta pasaule. Mollija vairs negribēja uzdot vīram jautājumus. Viņa tikai smaidīja, it kā mainīgā apkārtne būtu vienkārši izrāde, kas domāta viņas izklaidei. Mollijas smaids līdzinājās maigai ģitāras mūzikai.
Nekustīga, garā, brūnā kleitā tērpta sieviete bija vilkusi ūdens spaini no akas. Viņi pabrauca garām skrandās tērptam zēnam, kurš gar dīķi bija dzinis zosu baru. Visi stāvēja sastinguši kā skulptūras.
Kad viņi bija sasnieguši Braiersvilas nomali, Mollija palūkojās augšup uz pakalna virsotni, kur vajadzētu atrasties bāreņu namam, kurā viņa bija uzaugusi. Tā pati māja tikpat pelēka un bēdīga stāvēja tur, pakļauta visiem vējiem un nokrišņiem. Mollija prātoja, vai tas ir bāreņu nams 1850., 1860. vai 1870. gadā kāds nu pašlaik bija gads.
Mollijas nolaupītājs dzina zirgu Braiersvilā. Viņi pabrauca garām pilsētas domei ar tās piparnīcai līdzīgo jumtu. Viss joprojām bija sastindzis. Sievietes valkāja garas, polsterētas kleitas un lielas cepures. Vīriešu galvassegas bija cilindri, žokejcepures un mīkstas vilnas mices. Vīrs ar turbānu skubināja zirgu uz priekšu, nepievēršot uzmanību tā uztraukumam par nekustīgo pasauli. Kaut ko burkšķot pie sevis, viņš līkločiem manevrēja kabrioletu starp zirgu vilktu ratu un furgonu šķēršļiem.
Kādā sānu ieliņā bija notikusi rosīga tirgošanās. Tur bija kūku būdas, maizes galdi un būri ar dzīvām vistām, ko varēja nopirkt un nokaut turpat uz vietas. Miesnieks ar gaļīgu seju bija nolicis vistu uz kaujamā dēļa, otrā rokā pacēlis cirtienam gatavu gaļas nazi. Petulas jutīgais deguns saoda gaisā plīvojošās asiņu, notekūdeņu, alus, ceptas maizes, salmu, dzīvnieku un dūmu smaržas, un viņa centās saprast, kāpēc te viss ož tik savādi.
Beidzot viņi nonāca otrā pilsētas pusē, pašvaldības teritorijā. Mollijas nolaupītājs nokāpa no zirga un atkal ļāva pasaulei kustēties. Aizelsies no brauciena, izsmēlis spēkus no laika apturēšanas un nepacietīgs, viņš norādīja, lai Mollija un Petula izkāpj no ekipāžas. Vīrs ar turbānu pastiepa roku. Tajā bija vēl viena violeta metāla kapsula, ko viņš bija izvilcis no sava sudrabotā aparāta sāniem.
- Norij šo, vīrs pavēlēja, balsī skanot spēcīgam indiešu akcentam. Mollija saminstinājās, centās nepakļauties, bet tad paklausīja. Metāla kapsula, slīdot lejup pa rīkli, izraisīja nepatīkamu sajūtu. Vīrs ieskatījās aparātā, kuram bija mirgojoša ripa un klaviatūra. Viņš piemiegtām acīm lūkojās uz sīkajiem taustiņiem un, izvilcis no turbāna adatu, sāka ievadīt skaitļus. Mollija vēroja. Beidzot vīrs nospieda sudraba pogu un saņēma Mollijas roku.
- Tu mani nogurdini! viņš noņurdēja. Tad viņš pacēla sudraboto mehānismu pie kakla un ar mazo pirkstiņu aptvēra sarkano kristālu, kas tur karājās.
Vīrieša seja koncentrējoties saspringa un piesārta. Atskanēja jau pazīstamais attālais BLĪKŠĶIS, un pasaule ap Molliju un Petulu atkal sāka virpuļot, izplūst un mainīties.
Pūta silts vējš. Mollija saprata, ka tagad viņi kustas laikā uz priekšu. Gar ausīm nošvīkstēja strauji mainīgas skaņas, līdz no sudraba ierīces uzplaiksnīja spilgta gaisma. īgnais vīrs lika viņiem apstāties. Kad virpuļošana mitējās, Mollija ieraudzīja pazīstamu pasauli. Priekšā bija mūsdienīgs sporta laukums. Divi zēni tumšzilos sporta tērpos spārdīja futbola bumbu, kas tik ļoti bija piesaistījusi viņu uzmanību, ka viņi pat nepamanīja uzrodamies trīs ceļotājus laikā.
- Haap! Mollija mēģināja kliegt, taču balss iesprūda rīklē.
Piktais vīrs pārvilka plaukstu pār savu sauso, krunkaino seju un devās uz koka solu. Viņš sadabūja vēl vienu violetu kapsulu, un Mollija saprata, ka viņš to noslēpis jau agrāk, lai varētu atrast īsto vietu.
Tad vīrs uzsauca zēniem: Kādu laiku rāda jūsu ķēdes pulksteņi?
Viens zēns apstājās, uzlicis kāju uz bumbas. Vai jūs runājat ar mani?
- Jā, ar tevi, puika!
Zēns palūkojās uz savu draugu, it kā gribēdams teikt: "Nu, vecīt, šis tik ir īstais eksemplārs!"
- Desmit pāri trijiem, zēns atkliedza. Šajā brīdī Mollija viņu pazina. Viņš bija no Braiersvilas skolas. Viņš mācījās vienu klasi augstāk par Molliju un dažkārt spēlēja futbolu ar Rokiju. Tomēr viņš izskatījās jaunāks daudz jaunāks nekā tad, kad Mollija bija viņu pēdējo reizi redzējusi. Tātad viņi bija ieradušies laikā, pirms Mollija bija uzgājusi grāmatu par hipnotizēšanu, no kuras viņa bija apguvusi savu prasmi.
Ja Mollija nebūtu hipnotizēta, viņa varētu pārsteigumā smieties vai bailēs kunkstēt. Jo tagad viņa atradās laikā, kuru pati jau bija izdzīvojusi.
- Mmmm, Mollija ņurdēja, cenšoties izrunāt zēna vārdu. Viņa pār plecu palūkojās uz pauguraino īsāko ceļu pa laukiem un mežiem no Braiersvilas skolas uz Hārdvikas bāreņu namu.
Bāreņu nama bērni bieži izmantoja ceļu pāri pakalniem. Ja būtu skolas diena, tad viņi jau nāktu mājās, jo tēja tika pasniegta tieši četros. Un tiešām, pakalna virsotnei tuvojās bērnu grupiņa. Nedaudz zemāk no meža iznāca divi nelieli stāvi. Vienam bija melni mati, bet otram mugurā brūna vējjaka ar spirāli uz muguras. Viņi bija pārāk tālu, lai viņus varētu pazīt. Un tomēr, vērojot pirmo ejam pa priekšu un otru neveikli slājam aiz muguras, Mollija skaidri atcerējās Rokiju un sevi. Un vēl vairāk reiz viņai bija piederējusi vējjaka ar spirāles attēlu uz muguras.