- Miruši? Nekādi, vecīt! Nāve mūs gan lenca, taču nekāds randiņš nesanāca, Forests centās būt asprātīgs.
- Ak, paldies Dievam! Primo Sells iespieda seju starp Mollijas un Rokij a pleciem. Rokijs piemiedza Mollij ai ar aci, it kā teikdams: "Man šķiet, ka mēs viņam patīkam."
Un tad no mājas izskrēja Lusija Ļogana. Viņa sastinga kāpņu augšā un tad metās lejā. Viņa neapskāva Molliju un Rokiju, tikai vienā laidā smaidīja, un viņas piere bija pilna horizontālu pārsteiguma rievu. Mollija vairījās skatīties viņai acīs.
Primo iesmējās. Kur tad jūs īsti bijāt?
- Tas ir garš stāsts, Mollija iesāka. Viegli apmulsusi, viņa ar acīm norādīja uz Lusiju. Primo to ievēroja.
- Lusijai tagad ir daudz labāk, viņš teica. Mēs daudz runājām un nonācām pie tā, kāpēc viņa ir tik skumja.
Mollijas sirds salēcās. Vai viņi bija pārrunājuši visus tos iemeslus, kuru dēļ Lusija bija tā vīlusies Mollijā?
- Ak, Mollij! noelsās Lusija, satriekta par to, ka redzēja satraukumu meitas sejā. Tu droši vien murgoji par to, ka nāksies mani ieraudzīt! Viņa salika rokas kopā un lūdzās. Neuztraucies! Apsolu vairs nebūt tā gļēvā persona, kāda biju. Tad viņa eksplodēja. Man tik ļoti žēl, Mollij. Es biju kā skumjš, izmērcēts cepums! Kad mēs viena otru atradām, man tiešām vajadzēja būt laimīgai, bet es nespēju vien beigt pārcilāt prātā, ko esmu zaudējusi. Es vienkārši nespēju pieņemt savu pagātni. Visu laiku vēlējos, kaut tā būtu bijusi citāda. Es nemitīgi vēlējos, kaut tu un… un… nebūtu man atņemti.
Mollija klausījās ar vienu ausi. Viņā kūsāja dusmu un baiļu sajaukums par to, ko Lusija teiks tālāk.
- Lusij, teica Primo, neveikli sašķiebis muti, man šķiet, ka mums vajadzētu nogaidīt, pirms pasakām to Mollijai. Viņa būs tikpat satriekta, kāds biju es. Šeit uz ceļa nešķiet…
- Jā, piedod, man tas tikai tā paspruka! Vēlāk.
- Kas vēlāk? Mollija noprasīja, nepievēršot uzmanību Petulai, kas lēca augšup pie viņas. Viņa prātā atkārtoja Lusijas tikko teikto. Tu visu laiku vēlējies, kaut tev nebūtu atņemta es un kas vēl?
- Es nemitīgi vēlējos, kaut tu un… un…
- Kornēlijs? Mollija minēja. Mēs zinām, ka Vakts viņu paņēma. Tas nav nekas jauns. To mēs zinām.
- Vakts? Kas tas tāds?
- Vai tad jūs nepazīstat Vāktu?
Lusija pakratīja galvu.
- Viņš ir tas, kurš lika paņemt Petulu, Mollija paskaidroja.
- Kāds vīrs, kuru sauc Vakts, paņēma Kornēliju? Ko tu ar to gribi teikt? Kā?
Mollija bija nonākusi neveiklā situācijā. Viņa bija nolēmusi nestāstīt Lusijai, ka Vakts hipnotizējis Kornēliju jau agrā bērnībā. Viņa palūkojās uz Forestu un Rokiju. Abi jutās neērti un aplūkoja savas kājas. Viņi visi bija domājuši, ka labāk pagaidām Lusijai neko nestāstīt, jo jaunā ziņa viņu pārlieku satrauktu. Taču tagad jau puse no tā bija pasprukusi. Tieši to pašu tikko bija izdarījusi Lusija ļāvusi kaut kam pasprukt.
Mollija centās mainīt tematu. Tu pirmā. Tu man izstāsti, kas vēl tev tika atņemts, viņa mudināja, cenzdamās iegūt laiku.
Lusija pakratīja galvu un palūkojās uz Primo, meklējot padomu.
- Izstāsti viņai! Primo teica.
Iestājās ilgs klusums, līdz Lusija saņēma drosmi izstāstīt Mollijai, kāpēc viņa iepriekš bijusi tik ļoti skumja. Mollija sāka saprast, ka tas ir kaut kas patiesi liels. Un tagad viņa tiešām vēlējās zināt, kas gan tas varētu būt.
- Tu zini, Mollij, Lusija iesāka, asarām pārplūdinot viņas zilās acis, ka Kornēlijs ir mans dvīņubrālis.
- Jā, piekrita Mollija, sarauktu pieri mēģinot uzminēt, ko Lusija cenšas pateikt.Jā, nu tātad, kā tu zini, es biju dvīne un dvīņi ģimenēs mēdz iedzimt un… un… un tā… Lusija aizklāja seju ar rokām.
- Un tu ari biji tāda, lūk, ko viņa cenšas pateikt, teica Primo. Tu arī.
- Es ari biju kas?
- Dvīne.
- Ko? Man ir dvīnis? Mollija truli jautāja. Dvīne? Bet kur viņa ir?
- Viņš.
- Viņš? Viņš? Kur viņš ir?
- Mēs to nezinām, Mollij, Primo teica. Lusija viņam blakus slaucīja acis mutautiņā.
- Piedod! viņa teica. Biju domājusi, ka esmu jau beigusi par to raudāt, bet ir grūti… grūti to pieņemt, lai mani atkal nepārņemtu… Lusija apslāpēja šņukstus.
- …aa-a-saras!
Mollija blenza mātē. Brālis? bija viss, ko viņa spēja izteikt.
Pēkšņi Mollijas galvu piepildīja aina, kā viņai blakus stāv par viņu nedaudz garāks zēns. Viņa pavērās Rokijā.
- Vai tu viņu esi redzējusi? Mollija jautāja Lusijai.
-Jā, līdz… līdz kāds atnāca un viņu paņēma.
- Kornēlijs tiešām nezina, kas notika ar bērnu, Primo teica. Tas bija šausmīgs trieciens mums abiem, jo mēs nezinājām, kur viņš pazudis, vai viņš ir dzīvs vai miris. Mēs vienkārši nezinām, kas ar viņu noticis. Primo izskatījās nopietnāks, nekā Mollija viņu jelkad bija redzējusi.
- Ak, mīļumiņ, šis tiešām nebija īstais laiks un vieta, lai tev to stāstītu, viņš teica, ar kāju švīkādams pakāpienu.
- Nē, tā nav! Mollija protestēja. Pēkšņi izzuda visas viņas bažas par to, ka viņa varētu nebūt pietiekami laba. Molliju piepildīja jauna paļāvība uz saviem spēkiem. Mollijai šī sliktā ziņa īstenībā bija laba, jo tagad viņa saprata: Lusija nebūt nav vīlusies, ka Mollija ir viņas meita. Viņas skumjām bija pilnīgi cits iemesls. Tāds iemesls, kuru Mollija nekādi nespēja ietekmēt. Taču tagad Mollija varēja palīdzēt. Kārtējo reizi viņa spēja saglabāt mieru, kamēr viņas nenosvērtie vecāki svaidījās emociju bangās. Mollija centās viņus mierināt. Nevajag uztraukties! Es tagad šo to zinu, un tas nozīmē, ka varēšu noskaidrot, kas ar viņu noticis. Es tiešām to varu! Tikai ne šodien, Mollija steigšus piebilda, jo esmu tiešām, tiešām nogurusi un gribētu pavadīt kādu dienu pati savā nodabā šeit un tagad, pirms atkal metos jaunā piedzīvojumā.
- Ko tu ar to domā? jautāja Primo.
- Viņa ir ceļotāja laikā, vecīt, paskaidroja Forests.
- Šī te Mollija spēj mētāties šurpu turpu pa laiku. Viņa atradīs jūsu dēlu.
- Jā, es to izdarīšu, apsolīja Mollija. Viņa piegāja klāt Lusijai un cieši saspieda viņas roku. Tāpēc neesi vairs skumja, Lusij. Ir cerība. Mollija prātoja, kur gan varētu atrasties viņas brālis. Vai viņš bija citā zemē, citā laikā? Varbūt viņš bija kaimiņu pilsētā, tuvākajā bāreņu namā? Es viņu izsekošu. Un darīšu visu, kas manos spēkos, lai dabūtu viņu atpakaļ.
- Vai tu tiešām to spēj, Mollij? Lusija ieknieba sev vaigā. Manu Dieviņ, vai es sapņoju?
Šajā brīdī no kravas mašīnas aizmugures parādījās Odžass, ietinies trijās segās.
-Jūs nesapņojat, memsahib, viņš trīcot teica. Mollija ir lieliska ceļotāja laikā.
- Šis ir Odžass, Mollija iepazīstināja. Lusija mulsi pasmaidīja un paspieda zēnam roku. Pēc tam Odžass paspieda roku Primo.
- Man liels prieks jūs satikt, Odžass teica. Un man ir liels gods atrasties jūsu gadsimtā!
Primo un Lusija blenza uz Odžasu. Primo pajautāja:
- No kāda… ē… laika tad tu esi?
- Ak, no 1870. gada. Es esmu no Deli, Indijas, 1870. gada. Deli nekad nav tik auksti! Amrita ari ir no turienes. Viņai jāuzšuj mētelis, ja viņai jādzīvo šeit!
- Amrita?
Rokijs jau vēra vaļā mašīnas aizmuguri. Viņš nolaida platformu. Amrita nebija jāskubina. Viņa ļoti gribēja izpētīt savu jauno apkārtni un sāka atmuguriski virzīt savu milzīgo, pelēko ķermeni uz metāla trapu. Izkāpusi no mašīnas, viņa tuvojās Primo un Lusijai, ošņājot gaisu ar garo snuķi.