Pat savā hipnozes stāvoklī Mollija lietišķi secināja: lai cik brīnumaini tas būtu, pastāvēja iespēja, ka persona, kas vilkās aizmugurē pa pakalna nogāzi, ir viņa pati pirms trim gadiem.
Tad Mollija izdzirdēja mehānisku rūkoņu, kas pieņēmās skaļumā.
Sporta laukumā laidās lejā helikopters. Tā rotora spārnu un dzinēju radītais spalgais troksnis bija apdullinošs.
Futbolisti ar rokām aizklāja ausis un vēroja lidaparātu piezemējamies. Rotoram joprojām griežoties, Mollijas nolaupītājs veda meiteni iekšā. Meitenes mati plīvoja ap galvu, viņai kāpjot augšup pa metāla pakāpieniem. Petula pārbijusies savilkās kamolā Mollijas rokās un paslēpa purnu viņas padusē. Abas prātoja, kurp gan viņas tiek vestas.
Mollija atkal mēģināja runāt. Iepriekš izjustais hipnotiskais miers bija pagaisis. Kuh tu maah vee? Nolaupītājs nepievērsa viņai uzmanību.
Kad spārei līdzīgais lidaparāts slīpi pacēlās gaisā, Mollija centās saskatīt bērnu sejas pakalna nogāzē, taču tas nebija iespējams. Tomēr pār bāreņu nama jumtu viņai izdevās izšķirt pie dārza galda sēžam bāreņu nama priekšnieci Aderstones jaunkundzi, kurai Edna, nama pavāre, pasniedza tēju. Aderstone bargi uzlūkoja helikopteru un aizklāja ausis, bet Edna pacēla dūri un kaut ko kliedza. Mollija varēja vien iztēloties lamuvārdus, kas gāzās pār Ednas lūpām.
Apakšā pletās zaļi lauku ielāpi. Pēc divdesmit minūtēm viņi nonāca lidostā. Helikopters nolaidās, un, it kā viss būtu iepriekš saskaņots, viņus sagaidīja balts golfs, pa skrejceļu aizgādāja līdz privātai lidmašīnai, un visi tika vesti iekšā. Mollija ar satraukto Petulu padusē truli soļoja uz priekšu.
piektā nodaļa
pēc deviņām stundām lidmašīna piezemējās. Tās durvis atvērās, un salonā ieplūda silts gaiss, kas smaržoja pēc ugunskuru dūmiem, zālēm un garšvielām. Karsta saule cepināja plecus. Mollija piemiedza acis, lūkojoties apkārt.
Visa lidosta ar tās vadības torņiem un oranžajiem vēja rādītājiem karstajā gaisā trīsēja. Uz skrejceļa gaidīja mirdzoša melna automašīna ar karodziņu, uz kura bija attēlots pāvs.
Vah meee Indiaa? Mollija jautāja, taču viņas vārdi nerada dzirdīgas ausis.
Drīz viņi jau brauca, un pēc neilga laika Mollija pārliecinājās, ka viņas minējums bijis pareizs.
Ceļi bija pieblīvēti. Kamieļi un zirgi vilka furgonus un ratus. Kravas mašīnas spilgtās krāsās ar izrotātām kabīnēm, uz kurām ar roku bija sagleznoti ziedi un ziloņi, nelīdzinājās nevienai citai kravas mašīnai, ko Mollijai bija nācies redzēt iepriekš. Katrai aizmugurē bija uzraksts "Lietojiet skaņu signālu". Viņu mašīnas šoferis to, protams, darīja. Viņš nemitīgi spaidīja auto tauri. Un citi braucēji darīja tāpat. Kamieļi un bifeļi, kas vilka savas kravas, virzījās gar ceļa malu, kur garām tarkšķēja motocikli, bet pati trokšņainākā un ātrākā satiksme notika pa galveno joslu. Sīciņi autorikšu taksometri, dzeltenmelni kā lielas lapsenes, dūca garām. Sievietes krāsainos sari brauca uz mopēdiem vai sēdēja uz motociklu pakaļējiem sēdekļiem.
Valdīja neiedomājama kņada. Viņi pabrauca gar milzīgu sporta laukumu, kur simtiem bērnu spēlēja kriketu, tad gar klajumu, kur dzīvoja čigāni. Virs to pašdarinātajām būdām uz kāda reklāmas dēļa tika piedāvāti zīda kāzu sari. Drīz viņi jau bija pilsētā.
Kuu tu maa vee? Mollija izdabūja jautājumu, taču viņas sagūstītājs nekustīgi pa logu lūkojās uz putekļaino ceļu un ēkām tā malās. Mollija jutās nosvīdusi un pārkarsusi.
Petula elsa. Ar lielām pūlēm Mollija paņēma minerālūdens pudeli no kabatas mašīnas priekšējā sēdekļa aizmugurē. Viņa salika plaukstas kopā un iedeva Petulai padzerties.
Mollija ievēroja, ka ceļi kļūst platāki un ēkas lielākas. Viņi brauca pa garu avēniju ar glītām vēstniecības ēkām abās pusēs. No tām bezvējā ļengani nokarājās karogi.
Mollija domāja par to, cik ļengana šķiet pati un kāda ir sajūta, kad tevi hipnotizē. Viņa bija piekususi. Ceļošana laikā bija nogurdinoša.
"Esmu viena pati Indijā kopā ar Petulu un šo pilnīgi nepazīstamo cilvēku," Mollija domāja. "Kāpēc?"
Mollija aizvēra acis. Viņa centās piespiest sevi nepaļauties hipnozei, taču tas nebija iespējams. Viņas prāts vienkārši nevarēja salauzt bruņas, kas to apņēma. Mollija atcerējās murgus, kuros redzēja, kā šķērso ielu, kā tuvojas liels autobuss, bet viņa nespēj pakustēties. Kājas ir piekaltas pie zemes, un viss ķermenis paralizēts. Tagad meitene juta, ka ir paralizēts viņas prāts.
Kad Mollija atkal atvēra acis, viņi bija apstājušies pie kaut kā apskates vietai līdzīga. Tas bija milzīgs, sarkans cietoksnis ar vietām sabrukušiem mūriem, ar tūristiem paredzētiem veikaliņiem ārpusē un taksometru stāvvietu pie vārtiem.
- Arā! rupji pavēlēja virs ar turbānu. Mollija atvēra automašīnas durvis. Petula apošņāja gaisu, un vīrs pacēla viņu rokās. Viņš atkal izvilka savu laika ceļošanas ierīci un sāka ar to darboties. Apmierināts, ka tā ieprogrammēta pareizi, viņš saspieda Mollijas roku.
"Nu jau atkal," Mollija nodomāja. "Kurp viņš mani ved šoreiz?"
Iespiedis Petulu labajā padusē, vīrs ar turbānu satvēra zaļo kristālu. Koncentrējoties izspiedās vēnas uz viņa kakla. Atskanēja BLĪKŠĶIS, un pasaule iezaigojās dažādās krāsās. Traucoties atpakaļ laikā, troksnis bija gandrīz apdullinošs. Viņiem garām nošalca vēss vējš, plivinot Mollijas matu galus un raustot vīrieša ūsas. Sudrabotā kārbiņa uzzibsnīja. Viņi apstājās.
Viņiem blakus stāvēja izkrāsots svētku zilonis. Vīrs norūcās un nikni piesita kāju. Viņš nospieda kādu pogu uz savas sudrabotās laika ierīces un satvēra sarkano akmeni. Pēc vēl viena BLĪKŠĶA un karsta, krāsaina vēja brāzmas viņi devās laikā uz priekšu. Šoreiz, kad viņi apstājās, straumēm gāza lietus.
- Aaaahhhhh! ierēcās vīrs, tagad jau mežonīgās dusmās un izmircis līdz ādai. Kāpēc man nekad nesanāk? Šie laika vēji priekšlaicīgi iedzīs mani kapā! Viņš sagrāba zaļo kristālu.
Mollija aptvēra, ka virs acīmredzot grib nokļūt pie vārtiem konkrētā dienā un precīzā laikā un ka tas viņam nākas ārkārtīgi grūti. Kad viņi mētājās turp un atpakaļ pa laiku, likās, ka viņš mēģina ievadīt laika ceļojumu kuģi kādā īpaši sarežģītā kosmosa ostā. Mollijai tas nelikās uzjautrinoši. Viņu tas arī nebiedēja. Viņa vispār neko daudz nejuta, taču ziņkāre joprojām darbojās.
Luuudz sak man kuu mee iet, Mollija mēģināja vēlreiz.
Sudrabotā kārbiņa iezibsnījās. Viņi apstājās. Bija rīts. Atkal cepināja nežēlīgi karsta saule.
Mollijas nolaupītāja sejā atplauka atvieglojuma pilns skatiens. Tagad pie sarkanā cietokšņa vārtiem auga desmit palmas un pie tā vārtiem tūristu veikaliņu vietā stāvēja divi draudīga izskata sargi ar zobeniem. Mollijas pavadonis norādīja, ka viņai jāpagaida. Notraucis no pleciem lietusūdeni, viņš piegāja pie liela saulessarga un no akmens cietās zemes pacēla vēl vienu no savām dīvainajām violetajām kapsulām. Pasniedzis kādam kalpotājam slapjo Petulu, vīrs dažus mirkļus kārtoja savu apģērbu. Viņam atnesa ūdens bļodu un dvieli, lai viņš varētu nomazgāt un noslaucīt seju. Kalpotājs pasniedza nelielu podiņu ar kaut ko un spoguli, kurā vīrs ļoti rūpīgi pārbaudīja savu izskatu. Viņš ieberzēja nedaudz ziedes sausajā ādā uz vaiga, iesaukdamies: Sliktāk, kļūst arvien sliktāk! Tā jau es sapūšu, pirms atkal kļūšu jauns!