Tad kalpotājs atnesa Mollijas pavadonim paplāti ar maziem, zaļiem vīstoklīšiem. Vīrietis nospļāvās zemē, atstājot tur oranžu siekalu spļaudekli, tad iebāza mutē vienu no vīstoklīšiem. Ak! Pan! Vismaz kaut kas labs šajā pasaulē! viņš noburkšķēja. Tad vīrs košļādams aizgāja pēc Petulas, atgriezās un parāva Molliju aiz rokas, lai tā viņam sekotu.
Kad viņi gāja garām, sargi ar vaigubārdu zemu paklanījās. Viņiem izejot pa augstajām vārtu arkām, citi kalpotāji paklanījās vēl zemāk. Mollija saprata, ka viņas pavadonis ir diezgan svarīga persona.
"Tomēr," Mollija nodomāja, "viņš nav pietiekami svarīgs, lai justos pilnīgi labi šajā skaistajā pilī." Jo, kad viņi devās uz priekšu pa vēsajiem marmora gaiteņiem, Molliju pārsteidza doma, ka viņas pavadonis sāk arvien vairāk nervozēt.
Kad viņi kāpa augšup pa dažiem gaiši zaļiem pakāpieniem uz milzīgām dzintarā un zeltā rotātām durvīm, Mollija pamanīja, ka vīrieša rokas trīc. Viņš nervozi satrūkās uz augšējā pakāpiena, it kā cenšoties kaut ko izlemt, tad iespieda Petulu Mollijai rokās. Petula, kas nojauta saspringto situāciju, palīda zem Mollijas platā T krekla un kā slēpjoties piespiedās viņai.
Baltā livrejā tērpts sulainis ar turbānu galvā paklanījās, salicis plaukstas lūgšanas pozā. Tad viņš klusi atvēra durvis.
Ūsainais vīrs trīcot ieveda Molliju iekšā.
Viņi atradās garā, zeltītā telpā, kuras griestos bija ievietots tūkstošiem sudraba stieņu. Zeltītās sienas klāja ziloņu atveidi no krāsaina stikla, bet uz grīdām bija biezi, krāšņi paklāji un milzīgi samta spilveni. Gaisā biezēja vīraka aromāts. Mollijas skatiens gar zemiem ar mozaīku klātiem galdiņiem aizslīdēja līdz telpas galam. Tur atradās sarkana gulta ar violetu atzveltni, un uz tās bija atlaidies vīrs mirdzoši sarkanā halātā.
Kādu mirkli Mollijai likās, ka viņu āzē hipnozei pakļautās spriešanas spējas, jo zvilnī atgūlies vīrietis izskatījās milzīgs. Likās, ka viņš ir palielināts. Viņa tumšā, bruņurupucim līdzīgā galva un varenais ķermenis šķita divreiz lielāks nekā aiz viņa stāvošajam kalpotājam, kas apvēdināja to ar platu pāva spalvu vēdekli. Vai varbūt kalpotājs bija punduris?
Milzis noklikšķināja garos pirkstus, un skaņa atbalsojās visā telpā. Mollijas pavadonis steigšus metās uz priekšu, raujot Molliju sev līdzi. Jo vairāk viņi tuvojās, jo lielāks izskatījās vīrs zvilni. Mollija nekad nebija redzējusi ne tik milzīgu, ne arī rāpulim tik līdzīgu cilvēku. Viņa sejas āda bija sausa un zvīņaina kā bruņurupucim. Milzīgais, sausais deguns bija raupjš kā pumeks. Ja Mollija nebūtu hipnotizēta, viņā izraisītu šausmas briesmoņa acu skatiens. Kad viņi bija pienākuši desmit soļu attālumā, milzis pie labās acs pielika apaļu stiklu. Un tad viņš apdullinoši ierēcās.
TU STULBENI, viņš dārdināja, TU IDIOT, ZAKIJA! TĀ IR MEPAREIZĀ NOLLIJA. TU ESI ATVEDIS MEPAREIZO NOLLIJU NŪNU!
sestā nodaļa
Pārbiedētā Petula saritinājās kamolā zem Mollijas T krekla un centās izlikties, ka viņas tur nemaz nav. Mollijas laika ceļojuma pavadonis uzlūkoja viņu ar skatienu, kas sākumā pauda šoku, bet pēc tam pilnīgu riebumu.
- Ak, pāva sūdi! Esmu kļūdījies… atkal, viņš sodījās. Vīrs bailēs pārgrieza acis tā, ka bija redzami tikai to baltumi. Viņš trīcot pievērsās savam pavēlniekam.
- Nepareizā Mollija, sahib, bet tā nevar būt. Maharadža, es devos tieši uz īsto laiku un paņēmu viņu. Viņa bija Braiersvilas parkā.
- Braiersvilas parkā? BRAIERSVILAS PARKĀ? TU STUUUULBENI! milzīgais vīrs nodārdināja dziļā, asinis stindzinošā balsī. Viņš pagrāba pāva spalvu vēdekli no apvēdinātāja sev blakus un meta to viņu virzienā tā, ka Mollijas pavadonim nācās pieliekties. Zakija, vai tu diešām tomā, ka viņa jebkādā veidā varētu atrasties Braiersvilas parkā, pirms atrada hipnozes grāmatu? Es gribēju Molliju Mūnu no laika pirms tam es gribēju Molliju Mūnu no tā laika, kad viņa vēl dzīvoja bāreņu namā, tu neaptēstais cietpauri! Kornēlijs Ļogans savu dzīvesvietu turēja sielākajā llepenībā. Viņš nemūžam nebūtu ļāvis Mollijai ierasties Braiersvilas parkā pirms tam, kad viņa atrada hipnozes grāmatu.
- Varbūt Kornēlijs gribēja viņu apmacīt, pirms viņa atrada grāmatu, Jūsu Augst…
- Tev nav man jāatbild. Tāds STUUUULBENIS! No šausmīgajiem rēcieniem, kas nāca no milža lūpām, kad viņš pieslējās, sacēlās vējš, kas lika plīvot Mollijas matiem. Mollijas acis viņu nekrāpa vīrs tiešām bija pārdabiski milzīgs, taču nu viņa aptvēra, ka kaut kas nav kārtībā ar viņas dzirdi.
- Protams, šī ir mepareizā Nollija Nūna. Vai tad tu esi akls? Šai ap kaklu ir stikrāls. Vīrs ar lielu pirkstu norādīja uz Mollijas kaklu. Viņa jau prot apturēt pasauli, tu necienīgais kamieļa mēsls. Vienīgi hipnotizētāji spēj apturēt pasauli. Kādēļ gan vēl lai viņa nēsātu STIKRALU?
"Stikrāls?" Mollija domāja. "Ak jā, viņš domā manu laika apturēšanas kristālu." Milža balss nikni dārdēja, atsitoties pret zelta istabas sienām.
- Tu man esi atvedis Molliju Mūnu no pārāk tālas nākotnes, tu nekam nederīgais tarakān. Es jau tev teicu. Es tev to izskaidroju trīs reizes. Milzis paspēra četrus soļus uz priekšu, ar katru soli kļūdams lielāks. Viņš pielieca savu kokam līdzīgo stāvu un tā, it kā viņa padotais būtu kāds skolaspuika, sagrāba viņu aiz auss un pamatīgi sakratīja viņa galvu. Vai arī tev tas pa vienu ausi iekšā, bet pa otru ārā?
- Es dddommmāju… Es domāju, ka šī bija īīīīī… vīrs galvas kratīšanas dēļ tik tikko spēja izrunāt vārdus.
- Tu domāji. Tas gan ir labs joks, noteica milzis, riebumā nometot zemē savu nabaga kalpu. Kā jau vienmēr, dan miss jāvara pašam. Tad viņš no visas sirds izmeta: Tam jānotiek, lūk, kā, tu idiot! Man jāizņem Mollija Mūna no tā laika, pirms viņa bija atradusi hipnozes grāmatu. Pirms viņa to atrada. Pasrati? Un tad, kad es viņu nogalināšu, viņa vairs nespēs kļūt par hipnotizētāju un savārīt visas tās ziepes, ko ir savārījusi, ja? Viņa vairs nevarēs rauctēt maniem plāniem un neļaut Primo Sellam kļūt par Amerikas prezidentu, kā viņa izdarīja… un nevarēs neļaut Kornēlijam valdīt pār visu pasauli manā vietā. Un kāpēc? Tāpēc, ka viņa jau būs mirusi, iekams iemācīsies kādu hipnotizēt. Milzis atkal satvēra Mollijas pavadoņa galvu savās masīvajās ķetnās un sāka to spiest.
VAI TU PO ATJĒDZ? viņš auroja.
Mollija atklāja, ka viņas galvā šaudās dažas domas un lūdz pievērst tām uzmanību, kaut arī tās vēl ir miglainas, jo viņa joprojām atrodas hipnozes varā. Pirmā bija tāda: liekas, ka šis pagātnes gigants reiz ir kontrolējis Kornēliju Ļoganu. Šis laikā ceļojošais milzis acīmredzot bija ceļojis uz priekšu no šī laika un hipnotizējis Kornēliju, lai īstenotu savu galveno plānu. Kornēliju, kuru Mollija bija hipnotizējusi, lai viņš kļūtu par blējošu jēru! Tas bija gandrīz neiedomājami. Šis varenais vīrs pavisam noteikti gribēja iegūt varu Mollijas laikā. Mollija nesaprata, kāpēc.
Mollijas prāts lēni malkoja šo domu, it kā tā būtu tase apdullinošas tējas. Mollija aptvēra, ka ir neviļus stājusies ceļā šī vīra plāniem. Viņa bija izņēmusi Kornēliju no spēles. Un tāpēc gluži loģiski šis milzenis gribēja notvert Molliju, pirms viņa bija atradusi hipnozes grāmatu, lai būtu iespējams viņu nogalināt, iekams viņa varētu sagādāt nepatikšanas.