Tas bija pilnīgi saprātīgi. Mollija pārcilāja šo domu un mirkšķināja acis, apsverot situāciju. Un galu galā, kā viņa secināja, ar viņas dzirdi viss bija kārtībā. Zvīņainais milzis (kurš, šķiet, cieta no tās pašas ādas slimības kā trīcošais pavadonis ar turbānu) runāja kaut kā nepareizi.
Viņš mainīja skaņas sainīja mkaņas vārdos. Viņš runāja mulsinoši.
Milzis atlaida Mollijas pavadoni, kas tagad nostājās blakus meitenei, taustīdams kaklu tur, kur tas bija mazliet iekrakšķējies. Viņa košļātā pan sarkanā sula pilēja no zoda. Viņš noslaucīja to ar kabatlakatiņu.
- Un tu arī darbojies pārāk ilgi, milzis apsūdzēja. Šķiet, ka esi pārāk nervozs ceļojumiem pivdesmit diektajā gadsimtā, tu nožēlojamais vārguli.
-Jūsu Augstība… maharadža… Domāju, ka būs labāk, ja vispār gādāšu par viņas ierašanos. Es vēl neesmu īsti drošs, vadot šīs divdesmit piektā gadsimta superātro staru lidmašīnas. Esiet drošs, es trenēšos pastāvīgi un uzlabošu savas iemaņas, bet es negribēju pazaudēt Mūnas jaunkundzi pie staru mašīnu ostas. Vīrs atieza sarkanīgos zobus lišķīgā smaidā.
Maharadža nemaz neklausījās. Tagad viņš pētīja Molliju. Milzīgās, asinīm pieplūdušās acis šaudījās, kad milzenis ievēroja meitenes necilo izskatu, nelielo augumu un tuvu novietotās acis.
- Kas gan būtu domājis, ka kāds mik tazs… Un skaties! Laika vēji jau atstāj uz viņu savu iespaidu. Zakija, atbrīvo viņu no transa.
- Vai esat… pārliecināts, Jūsu Augstība?
- Dari, kā es saku, stulbeni!
Mollijas nolaupītājs Zakija paklausīgi nostājās viņas priekšā. Viņš pielika meitenei pie pieres savus sausos, mezglainos pirkstus un uzsita knipi.
-Tu esi brīva. Hipnozes bruņas bija salauztas. Miglas plīvuri, kas klāja Mollijas emocijas, krita, un viņa pēkšņi jutās pilnīgi īsta. Tagad viņa saprata, kā jūtas zem viņas T krekla noslēpusies Petula; Mollijas kvēlākā vēlēšanās bija, kaut arī viņa varētu kaut kur noslēpties.
Tagad Mollija pilnībā apjauta situācijas nopietnību. Viņa bija notverta šausminošās lamatās. Iestrēgusi citā zemē un citā laikā. Pat tad, ja viņai izdotos izbēgt no milzīgā maharadžas un viņa palīga, viņa joprojām būtu sagūstīta laikā, kas nav viņas, jo Mollijai nebija pilnīgi nekādas nojausmas, kā ceļot laikā. Viņa jutās tikpat neaizsargāta kā tārps pāva knābī, tikpat bezcerīgi kā ieslodzītais, kurš gaida nāvessoda izpildi. Meitenes plaukstas kļuva miklas, kad viņu pārņēma bailes. Mollija nekad iepriekš vēl nebija jutusies tik bezpalīdzīga, un viņai bija nepieciešama milzīga savaldīšanās, lai neizplūstu asarās.
Tomēr Mollijai bija sava pieredze ar nežēlīgiem, bezsirdīgiem cilvēkiem, un no milža aukstās, nekustīgās sejas viņa noprata, ka nepalīdzēs nekāda lūgšanās. Mollija pietiekami labi pazina sadismu, lai saprastu, ka tad, ja viņa tagad sāktu raudāt, viņas mocītājs pilnībā izbaudītu izrādi un tad zaudētu par viņu interesi. No tā, kā milzis lūkojās lejup, ar interesi ieskatoties viņas acīs, Mollija bija pārliecināta, ka vienīgā iespēja izdzīvot ir būt tik vēsai un noslēpumainai, cik vien iespējams. Viņa nepievērsa uzmanību pēc ķiplokiem dvakojošajai elpai un degunradža ādai. Mollija nepievērsa uzmanību pati savām bailēm. Viņa sakrustoja rokas pār Petulu, kas slēpās zem maisveidīgā krekla, un viņai izdevās apkopot domas un veikt zināmus aprēķinus.
Pirmais bija tāds, ka gan šis vīrs, gan viņa palīgs acīmredzot ir ļoti prasmīgi hipnotizētāji, līdzīgi Mollijai.
Otrais viņi abi prot apturēt pasauli. Viņi abi spēj apturēt laiku tāpat kā Mollija.
Mollija pieļāva, ka šie abi varētu būt labāki hipnotizētāji nekā viņa pati (galu galā viņi abi ceļoja laikā), tāpēc meitene izlēma neizmantot kristālu, lai apturētu laiku.
Tomēr viņa bija pārliecināta: ciktāl runa ir par ceļošanu laikā, viens no viņiem tur nav īpaši prasmīgs. Mollija pēkšņi aptvēra: ja jau pats labākais palīgs, kādu varēja atrast šis bagātais un ietekmīgais milzis, ir Zakija, kas tagad ir ierāvies stūrī, tad labu ceļotāju laikā nemaz nevar būt daudz.
Mollija skatījās tieši uz priekšu un nepievērsa uzmanību maharadžam, kad tā smagais, koka mietam līdzīgais pirksts uzsita viņai pa pieri. Meitene jutās ļoti vientuļa un no tiesas izbijusies, taču apzinājās, ka nedrīkst tāda izskatīties. Lai aizsargātos, viņa tēloja augstprātīgu lepnumu, it kā būtu dziļi aizskarta par to, ka ir tik rupji atrauta atpakaļ laikā.
Mollija atcerējās kādu pompozu tēlu vecā filmā, ko viņa neskaitāmas reizes video versijā bija skatījusies bāreņu namā. Filmā attēloto ģenerāli bija saņēmis gūstā pretinieks, taču viņš nevis iepleta acis un tēloja pakļāvību, bet gan skaļi protestēja. Mollija apzinājās, ka var censties līdzināties viņam, un tas nozīmē, ka jāspēlē pamatīgs teātris. Mollija nebija neko daudz pārliecināta par savām aktrises dotībām, taču atcerējās galvenās frāzes, jo viņa un Rokijs tik bieži bija tās teikuši viens otram. Dzīslās plūstošais adrenalīns deva Mollijai drosmi, un viņa pati bija pārsteigta, kad no viņas lūpām pēkšņi atskanēja dažas no ģenerāļa cēlajām frāzēm.
Šo manas brīvības ierobežošanu es uzskatu par augstākajā mērā nepiemērotu un pazemojošu. Īstenībā tā ir patiesi nevietā! Mollija izgrūda.
Viņa notrīsēja, kad beidzamais vārds "nevietā" atstāja viņas lūpas, jo apzinājās, ka šāda izturēšanās ir īstākā spēle.
Mollijas milzīgais sagūstītājs piemiedza acis un nikni uzlūkoja meiteni. Mollija grieza zobus.
- Vai tiešām? milzis lēni pārjautāja.
- Jā. Mollija pārcilāja prāta krājumus, lai atcerētos un iztēlotos ģenerāli filmā, un atkārtoja: Jā. Lai man tik zemiski pielavītos jūsu subordinētā persona… Mollija nebija īsti pārliecināta, vai zina, ko nozīmē "subordinēts", tomēr turpināja: Man vajadzētu pieņemt godīgu izaicinājumu uz hipnotisku divkauju. Šoreiz tas notika neiedomājami rupji. Un tad vēl mani pa laiku vada kāds tik… tik bezpieredzējis un bezspējīgs. Ieklausoties pašas vārdos, Mollija atcerējās, ka viņai būtu bijis jāsaka "nepieredzējis un nespējīgs". Viņa neatlaidās. Tā nav tāda apiešanās, kādu es, pasaules klases hipnotizētāja, cerētu sagaidīt nojums, ari pasaules klases hipnotizētāja. Ja es būtu jūsu vietā, es jau nu gan būtu sameklējusi gudrāku pavadoni. Es būtu izrādījusi lielāku cieņu.
Mollija gandrīz nespēja noticēt, ka šie teikumi nāk no viņas mutes. Viņa vai nu izraks ar tiem sev kapu, vai arī izspruks no nepatikšanām Mollijai pašai nebija ne mazākās nojausmas, kurš variants izrādīsies pareizais. Taču, apzinoties, ka loma jāspēlē līdz beigām, viņa tagad savāca ļoti precīzu hipnotisko enerģiju un ielūkojās milzim acīs. Tajās jau kvēloja hipnotisks mirdzums. Viņa milzīgās, izvalbītās acis tumšajos dobumos iedvesa šausmas. Baltumi ap brūnajām zīlītēm bija dzīslaini un asinīm pieplūduši. Mollija nekad nebija redzējusi ne tik lielas, ne tik atbaidošas acis, tomēr viņas zaļās acis tika ar tām galā. Meitene nenolaida skatienu no vīrieša redzokļiem un sajuta to spēku. Viņa lūkojās tieši acīs apbružātajam vīram ar valzirga ādu un bruņurupuča seju.
Izjūtot baudījumu no cīņas ar Mollijas mēroga acīm, milzis izgaršoja nepierasto izaicinājuma izjūtu. Tagad viņš saprata, kā šis kaulainais skuķis ar kartupelim līdzīgo degunu bija varējis izjaukt viņa smalki organizētos plānus. Tādas spējas kā šai meitenei nepiemita nevienam citam hipnotizētājam, ar ko viņam bija nācies sastapties. Un maharadža arī juta, ka meitene ir pieredzējusi. Ikreiz, kad viņš atslābinājās, lai novērstu Mollijas uzmanību un hipnotiski izsistu viņu no sliedēm, meitene paredzēja vīrieša gājienu un atvairīja viņa skatienu. Viņa bija laba, ļoti laba, it īpaši ņemot vērā viņas vecumu. Taču viņa neko nezināja par laika ceļošanas likumiem, tāpēc viņš par to bija vairāk nekā galvas tiesu pārāks. Maharadža tāpat apbrīnoja arī meitenes talantu un drosmi. Bija gandrīz vai prieks ar viņu tikties. "Kaut arī meitene ir pārāk lecīga," viņš nodomāja, "varbūt ar viņu būs interesanti." Varbūt viņam vajadzētu tai ierādīt īsto vietu. Varbūt viņš tā arī darīs. Valdnieks nolaida skatienu.