Isabella Aljende
Briesmoņu pilsēta
Bezgalīgās sērijas 1. grāmata
.
1 Murgi
Rītausmā Aleksandru Koldu vajāja briesmīgi murgi. Viņš sapņoja, ka milzīgs melns putns, rūtīm plīstot, triecas pret logu, iekļūst mājā un aiznes sev līdzi māti. Sapnī Alekss nevarīgi noskatījās, kā baisais plēsoņa saķer dzeltenajos nagos Lizas Koldas drānas, izlido pa sadauzīto logu un pazūd debesīs starp bieziem mākoņiem. Puisi bija pamodinājis negaisa troksnis, vējš, kas pātagoja kokus, lietus rībēšana uz jumta, zibens spērieni un pērkona dārdi. Aleksandrs jutās tā, it kā atrastos uz dreifējoša kuģa. Viņš ieslēdza gaismu un uzgrūdās lielam sunim, kas gulēja līdzās gultai. Puisis prātoja, ka tikai dažus kvartālus no mājas krāc Klusais okeāns un nikni triec pret krastu lielus viļņus. Viņš ieklausījās negaisā, domāja par melno putnu un māti un gaidīja, kad krūtīs norims satrauktie sirdspuksti. Baisā sapņa tēli negribēja atstāties.
Zēns paskatījās pulkstenī bija pusseptiņi, laiks celties. Aiz loga lēnām ausa gaisma. Viņš nosprieda, ka šī būs viena no tām neveiksmīgajām dienām, kad labāk palikt gultā, jo viss noiet greizi. Kopš saslima māte, tādas tagad bija daudzas dienas; reizēm gaiss mājās bija tik biezs, it kā nams atrastos pašā jūras dibenā. Šādās dienās vienīgais glābiņš bija bēgt, kopā ar Pončo skriet pa pludmali, līdz aptrūkstas elpas. Bet nu jau nedēļu lija bez mitas, gluži kā pirms grēku plūdiem, turklāt Pončo bija sakodis alnis, un suns negribēja daudz kustēties. Alekss bija pārliecināts, ka viņa suns ir vislielākais mūlāps, kāds jebkad dzīvojis, vienīgais četrdesmit kilogramus smagais labradors, kuru sakodis alnis. Četros dzīves gados Pončo bija uzbrukuši jenoti, kaimiņu kaķis un tagad arī alnis. Un kur nu vēl visas tās reizes, kad viņu bija apčurājuši skunksi un suni nācās mazgāt tomātu sulā, lai tiktu vaļā no smakas. Netraucējot Pončo, Alekss izkāpa no gultas un drebinādamies apģērbās; apkure ieslēdzās pulksten sešos, bet istaba atradās pašā gaiteņa galā un vēl nebija iesilusi.
Brokastu laikā Alekss bija sliktā garastāvoklī un nemaz nebija noskaņots uzteikt tēva pūles pankūku cepšanā. Džons Kolds nebija nekāds izcilais pavārs: vienīgais, ko viņš mācēja pagatavot, bija pankūkas, kuras atgādināja meksikāņu tortiljas no kaučuka. Lai neaizvainotu tēvu, puisis tās negribīgi stūma mutē, tomēr izmantoja ikvienu izdevību, lai ēdmaņu izmestu miskastē. Viņš velti bija mēģinājis iebarot pankūkas Pončo. Suns bija dumjš, tomēr nejau tik ļoti.
- Kad māmiņa izveseļosies? jautāja Nikola, ar dakšu bakstot gletaino pankūku.
- Aizveries, stulbene! izgrūda Alekss, kuram bija apnicis dzirdēt šo mazās māsas jautājumu vairākas reizes nedēlā.
»
- Mamma mirs, novilka Andrea.
- Mele! Nemirs vis! Nikola iebrēcās.
- Jūs esat galīgas puņķutapas un vispār nesaprotat, ko runājat! Alekss izsaucās.
- Bērni, bērni, nomierinieties. Mamma izveseļosies… iejaucās Džons Kolds, un viņa balss skanēja gaužām nepārliecināti.
Alekss bija nikns uz tēvu, māsām, Pončo un dzīvi kopumā. Pat uz mammu par to, ka viņa bija saslimusi. Viņš lieliem soļiem izgāja no virtuves, gatavs doties prom tukšu vēderu, bet gaitenī paklupa pret suni un nokrita uz deguna.
- Vācies projām, stulbeni! zēns nokliedzās, un Pončo priecīgi nolaizīja viņam seju, bagātīgi nošķiežot brilles ar siekalām.
Jā, šī tiešām bija viena nelaimīga diena. Mirkli vēlāk tēvs atklāja, ka pārdurta mašīnas riepa, un Aleksam bija jāpalīdz to nomainīt. Tādēļ viņi zaudēja tik dārgās minūtes un visi trīs bērni ieradās skolā ar nokavēšanos. Steigā Alekss aizmirsa paņemt matemātikas mājasdarbu, kas vēl vairāk saasināja viņa attiecības ar skolotāju, kuru puisis jau tā uzskatīja par patētisku vīriņu, kas to vien dara, lai sabojātu viņam dzīvi. Piedevām Alekss bija aizmirsis mājās arī flautu, un šopēcpusdien notika skolas orķestra mēģinājums; viņš bija solists un nevarēja neierasties.
Garajā pusdienu starpbrīdī Aleksam nācās doties uz mājām pakaļ flautai. Negaiss bija beidzies, bet jūra joprojām bija nemierīga, tāpēc viņš nevarēja iet pa īsāko ceļu gar pludmali, jo viļņi vēlās pāri krastmalai un applūdināja ielu. Puiša rīcībā bija tikai četrdesmit minūtes, tāpēc vajadzēja skriet.
Pēdējās nedēļās, kopš māte slimoja, māju uzkopt nāca kāda sieviete, tomēr šodien viņa bija piezvanījusi, lai pateiktu, ka vētras dēļ nevar ierasties. Lai vai kā, viņas pūliņi diez ko nelīdzēja māja tik un tā bija netīra. Jau no ārpuses varēja ievērot, ka ēka izskatījās skumja. Pamestība vējoja jau no dārza un izpletās pa visām istabām līdz pat vistālākajam stūrītim.
Alekss juta, ka viņa ģimene pamazām sašķeļas. Vecākā māsa Andrea, kas vienmēr bija mazliet citāda nekā pārējās meitenes, tagad staigāja apkārt, dīvaini ģērbusies, un pavadīja garas stundas savā fantāziju pasaulē, kur no spoguļiem lūrēja raganas un zupā peldēja citplanētieši. Alekss domāja, ka māsa jau ir pārāk liela šādām lietām, divpadsmit gadu vecumā meitenei jau vajadzētu interesēties par puišiem vai kārot pēc pīrsinga. Savukārt Nikola, ģimenes pastarīte, nodarbojās ar zoodārza veidošanu, it kā šādā veidā gribētu atgūt uzmanību, ko māte viņai vairs nespēja sniegt. Māsa baroja vairākus jenotus un skunksus, kas klīda ap māju; bija adoptējusi sešus bāreņos palikušus kaķēnus, ko turēja paslēptus garāžā; bija izglābusi dzīvību putnēnam ar salauztu spārnu un kādā kastē turēja metru garu zalkti. Māte no bailēm nomirtu, ja to atrastu. Nebija gan lielas iespējas, ka tā varētu notikt, ja vien Liza Kolda neatradās slimnīcā, viņa laiku pavadīja gultā.
Izņemot tēva pankūkas un dubultās sviestmaizes ar tunci un majonēzi, kas bija Andreas firmas ēdiens, jau mēnešiem ilgi ģimenē neviens neko nebija gatavojis.
Ledusskapī varēja atrast tikai apelsīnu sulu, pienu un saldējumu; pēcpusdienās viņi pa telefonu pasūtīja picu vai ķīniešu ēdienu. Sākumā tas šķita kā svētki, jo ikviens varēja ēst, kad un ko vien vēlējās, vai pārtikt tikai no saldumiem, bet tagad visi ilgojās pēc mammas gatavotajiem veselīgajiem ēdieniem. Šajos mēnešos Alekss aptvēra, cik nozīmīga bija mātes klātbūtne un cik tagad bez viņas klājas grūti. Viņam pietrūka tiklab mammas vieglā smaida un maiguma, kā viņas bardzības. Viņa bija daudz prasīgāka un viltīgāka par tēvu: mammu nebija iespējams piemānīt, jo viņai bija trešā acs, ar kuru varēja samanīt neredzamo. Vairs nebija dzirdama viņas klusā dziedāšana itāliski, nebija mūzikas, ziedu, neuzvēdīja tik raksturīgā svaigi ceptu cepumu un eļļas krāsu smarža. Agrāk mamma vairākas stundas strādāja darbnīcā, uzturēja māju nevainojami kārtīgu un ar cepumiem gaidīja pārnākam bērnus; tagad viņa ar grūtībām tikai uz brītiņu piecēlās un izklaidīgi staigāja pa istabām, it kā tās nepazītu, apskatot visu ar iegrimušām un tumšu loku ieskautām acīm. Viņas audekli, kas agrāk šķita īstas krāsu eksplozijas, tagad aizmirsti stāvēja uz molbertiem, un tūbiņās lēnām sažuva ellas krāsa. Liza Kolda bija sakritusies, viņa līdzinājās klusai parādībai.
Alekss vairs nevienam nevarēja palūgt, lai viņam pakasa muguru, lai uzmundrina, kad viņš no rīta pamodās nelāgā noskaņojumā. Tēvs nebija nekāds maigais cilvēks. Viņi kopā kāpa kalnos, tomēr sarunājās reti; turklāt, kā visi ģimenes locekļi, arī Džons Kolds bija pārvērties. Viņš vairs nebija agrākais mierīgais vīrs, bieži saniknojās, turklāt ne tikai uz bērniem, bet arī uz sievu. Reizēm viņš kliegdams pārmeta Lizai, ka viņa gana daudz neēd vai nedzer zāles, bet tūdaļ pat nožēloja savu dusmu uzliesmojumu un nožēlas pilns lūdza piedošanu. Šīs ainas Alekšu šausmināja: viņš nespēja redzēt mammu tik nespēcīgu un tēvu ar asaru pilnām acīm.