Выбрать главу

Pusdienlaikā ierodoties mājās, puisi izbrīnīja pie parā­des durvīm atstātais tēva autobusiņš. Šai laikā viņš pa­rasti strādāja klīnikā. Alekss iegāja pa virtuves durvīm, kas nekad nebija aizslēgtas, jo vēlējās kaut ko ieēst, sa­vākt flautu un žigli doties atpakaļ uz skolu. Viņš pameta skatienu apkārt un ieraudzīja tikai sakaltušu iepriekšējā vakara picas gabalu. Samierinājies ar bada sajūtu, pui­sis devās pie ledusskapja, lai ielietu sev glāzi piena. Šai brīdī viņš izdzirdēja raudas. Sākumā Alekss nodomāja, ka tie ir Nikolas kaķēni garāžā, tomēr tad saprata, ka troksnis nāk no vecāku istabas. Bez nolūka izspiegot, gandrīz automātiski viņš piegāja pie pavērtajām dur­vīm un mazliet pagrūda tās. Redzētais viņu paralizēja.

Istabas vidū naktskreklā un basām kājām uz tabu­retes sēdēja mamma, galvu rokās saķērusi, un raudāja. Aiz viņas stāvēja tēvs, sažņaudzis rokā vecu bārdas nazi, kas reiz bija piederējis vectētiņam. Garas tumšu matu šķipsnas bija sakritušas uz grīdas un mammas trausla­jiem pleciem, un klusinātajā gaismā, kas krita no loga, viņas gludi skūtā galva spīdēja kā marmors.

Dažas sekundes zēns stāvēja pilnīgi apstulbis, nesa­protot, kas notiek, ko nozīmē mati uz grīdas, noskūtā galva un spīdīgais bārdas nazis tēva rokās, tikai dažus milimetrus no mātes noliektā kakla. Kad Alekss atta­pās, baiss kliedziens pacēlās no pašiem viņa dvēseles dziļumiem un visu būtni pārņēma trakuma vilnis. Viņš metās virsū Džonam Koldam un notrieca to uz grīdas. Nazis nozibēja gaisā, noslīdēja gar puiša pieri un ar galu iedūrās grīdā. Māte sāka viņu saukt un aiz apģērba mēģināja atraut nost, bet Alekss tikmēr sita, pat neska­toties, kur trāpa.

Viss ir labi, dēls, nomierinies! Nekas nav noticis, Liza Kolda lūdzās un ar saviem niecīgajiem spēkiem centās viņu apturēt, kamēr tēvs ar rokām aizsargāja galvu.

Visbeidzot mātes balss ielauzās Alekša apziņā, vienā mirklī noslāpēja viņa niknumu, kuru nu nomainīja ap­jukums un šausmas par izdarīto. Viņš piecēlās kājās un drebēdams kāpās atpakaļ; pēc tam skriešus metās uz savu istabu. Puisis aizvilka durvīm priekšā rakstām­galdu un aizspieda ausis, lai nedzirdētu vecāku sau­cienus. Kādu brīdi viņš stāvēja, atspiedies pret sienu, aizvērtām acīm cenšoties apklusināt izjūtu vētru, kas viņu bija saviļņojusi līdz pat kāju pirkstiem. Tad viņš sistemātiski sāka plosīt visu, kas atradās istabā. Norāva no sienām afišas un citu pēc citas saplēsa tā gabalos; paņēma beisbola nūju un metās virsū gleznām un vi­deokasetēm; sašķaidīja gabalos antīko automobiļu un Pirmā pasaules kara lidmašīnu kolekciju; sadīrāja grā­matas, ar Šveices armijas nazi uzšķērda matraci un spilvenus; sagrieza drēbes un gultasveļu un visbeidzot saspārdīja gabalos lampu. Šo posta darbu Alekss pa­veica nesteidzīgi, metodiski un klusējot, it kā nodotos kam ļoti nopietnam, un mitējās tikai tad, kad izsīka spēki un nebija palicis vairs nekas nesaplēsts. Grīda bija noklāta ar spalvām, matrača pildījumu, stikliem, papī­riem, lupatām un rotaļlietu lauskām. Emociju un pie­pūles nogurdināts, Alekss postažas vidū saritinājās kā gliemezis, piespieda galvu ceļgaliem un rūgti raudāja, līdz iemiga.

Pāris stundu vēlāk Aleksandru Koldu pamodināja māsu balsis aiz durvīm, un viņš kādu brīdi pūlējās atce­rēties, kas bija noticis. Viņš gribēja ieslēgt gaismu, bet lampa bija saplēsta. Alekss aiztaustījās līdz durvīm, pa­klupa un skaļi nolamājās, kad rokā iedūrās stikla gabals. Puisis neatcerējās, ka būtu pārvietojis rakstāmgaldu, un tagad viņam ar visu spēku nācās to atbīdīt nost, lai va­rētu atvērt durvis. No gaiteņa krītošā gaisma apspīdēja par kaujas lauku pārvērsto istabu un māsu izbrīnītās sejas uz sliekšņa.

Aleks, vai tu pārkārto istabu? Andrea nomurmi­nāja, bet Nikola aizsedza seju ar rokām, lai apslāpētu smieklus.

Alekss viņām deguna galā aizcirta durvis un, ar roku saspiedis asiņojošo brūci, apsēdās uz grīdas padomāt. Iespēja noasiņot līdz nāvei šķita vilinoša tādā gadīju­mā pēc visa pastrādātā vairs nevajadzētu skatīties acīs vecākiem, tomēr viņš ātri vien mainīja domas. Brūci vajadzētu dezinficēt, pirms tajā iekļūst kāda infekcija, puisis nosprieda. Turklāt ievainojums sāka sāpēt, droši vien tas bija dziļš. Tā jau var dabūt stingumkrampjus… Alekss, nedroši taustoties, izgāja gaitenī; viņš neko lāgā neredzēja, jo brilles bija kaut kur iejukušas un acis aiz­pampušas no raudāšanas. Viņš iegāja virtuvē, kur bija sanākusi kopā visa ģimene, te sēdēja pat mamma, apti­nusi ap galvu kokvilnas lakatu, kas viņu padarīja līdzīgu bēglei no trešās pasaules.

-Man žēl… ar grīdai piekaltu skatienu Alekss nobubināja.

Redzot dēla asinīm notriepto kreklu, Liza mutei priekšā aizšāva roku. Kad vīrs deva zīmi, viņa paņēma abas meitenes aiz rokas un izgāja, nesakot ne vārda. Džons Kolds piegāja pie dēla, lai apkoptu ievainojumu.

-    Es nezinu, kas ar mani notika, tēt… zēns murmi­nāja, neuzdrošinoties pacelt skatienu.

-    Man arī ir bail, dēls.

-    Vai mamma mirs? Alekss vārgā balsī pajautāja.

-    Es nezinu, Aleksandr. Paliec roku ?em aukstā ūdens strūklas, tēvs izrīkoja.

Džons Kolds nomazgāja asinis, apskatīja brūci un nosprieda injicēt pretsāpju līdzekli, lai varētu izņemt stiklus un sašūt ievainojumu. Alekss, kuram no asinīm parasti palika slikti, šoreiz pārcieta ārstēšanu bez jeb­kādām iebildēm un klusībā jutās pateicīgs, ka ģimenē ir kāds mediķis. Tēvs uzzieda dezinficējošu krēmu un pārsēja roku.

-Mammai tik un tā izkristu mati, vai ne? zēns jautāja.

-Jā, no ķīmijterapijas. Labāk ir nogriezt tos visus uzreiz nekā redzēt krītam šķipsnām vien. Tas jau ir tas mazākais, dēls, mati atkal ataugs. Apsēdies, mums jāaprunājas.

-Atvaino, tēt… Es strādāšu, lai atpelnītu visu, ko salauzu.

-    Ir jau labi. Domāju, ka tev bija nepieciešams izlādē­ties. Nerunāsim vairs par to, ir citas, svarīgākas lietas, kas man tev jāsaka. Man būs jāved Liza uz slimnīcu Teksasā, kur viņai veiks ilgu un sarežģītu ārstēšanu. Tā ir vienīgā vieta, kur to var izdarīt.

-    Un tas viņai palīdzēs atveseļoties? zēns pavaicāja.

-    Es tā ceru, Aleksandr. Protams, braukšu kopā ar viņu. Uz kādu laiku māju vajadzēs slēgt.

-    Kas notiks ar mani un māsām?

-   Andrea un Nikola pārvāksies pie vecmāmiņas Karlas. Tu dosies pie manas mātes, tēvs paskaidroja.

-    Pie Keitas? Es negribu braukt pie viņas! Kādēļ es nevaru doties līdzi māsām? Vecmāmiņa Karla vismaz māk gatavot…

-    Ar trijiem bērniem sievasmātei būs pārāk liela nonemšanās.

-    Tēt, man ir piecpadsmit gadu, tas ir pilnīgi pietie­kams vecums, lai tu pajautātu arī manu viedokli. Nav godīgi, ka tu mani nosūti pie Keitas, it kā es būtu kāda bandrole. Tā ir vienmēr, tu pieņem lēmumus, un man tiem ir jāpakļaujas. Es vairs neesmu bērns! Alekss dusmīgi noteica.

-    Tomēr reizēm tu uzvedies kā bērns, Džons Kolds iebilda, norādot uz dēla sagriezto roku.

-    Tas bija negadījums, ikvienam tā var sanākt. Pie Karlas uzvedīšos labi, es apsolu.

-    Zinu, ka tev ir vislabākie nodomi, dēls, tomēr rei­zēm tu zaudē galvu.

-    Es taču tev teicu, ka samaksāšu par visu, ko sapos­tīju! Aleksandrs nokliedzās, triecot dūri pret galdu.

-     Redzi, kā tu zaudē pašsavaldīšanos? Jebkurā gadī­jumā, Aleksandr, tam nav nekāda sakara ar grautiņu tavā istabā. Ar mammas māti un manu mammu tas bija sarunāts jau agrāk. Jums visiem trijiem būs jādodas pie vecmāmiņām, citas izejas nav. Tu pēc pāris dienām brauksi uz Ņujorku, tēvs noteica.