Pusdienlaikā ierodoties mājās, puisi izbrīnīja pie parādes durvīm atstātais tēva autobusiņš. Šai laikā viņš parasti strādāja klīnikā. Alekss iegāja pa virtuves durvīm, kas nekad nebija aizslēgtas, jo vēlējās kaut ko ieēst, savākt flautu un žigli doties atpakaļ uz skolu. Viņš pameta skatienu apkārt un ieraudzīja tikai sakaltušu iepriekšējā vakara picas gabalu. Samierinājies ar bada sajūtu, puisis devās pie ledusskapja, lai ielietu sev glāzi piena. Šai brīdī viņš izdzirdēja raudas. Sākumā Alekss nodomāja, ka tie ir Nikolas kaķēni garāžā, tomēr tad saprata, ka troksnis nāk no vecāku istabas. Bez nolūka izspiegot, gandrīz automātiski viņš piegāja pie pavērtajām durvīm un mazliet pagrūda tās. Redzētais viņu paralizēja.
Istabas vidū naktskreklā un basām kājām uz taburetes sēdēja mamma, galvu rokās saķērusi, un raudāja. Aiz viņas stāvēja tēvs, sažņaudzis rokā vecu bārdas nazi, kas reiz bija piederējis vectētiņam. Garas tumšu matu šķipsnas bija sakritušas uz grīdas un mammas trauslajiem pleciem, un klusinātajā gaismā, kas krita no loga, viņas gludi skūtā galva spīdēja kā marmors.
Dažas sekundes zēns stāvēja pilnīgi apstulbis, nesaprotot, kas notiek, ko nozīmē mati uz grīdas, noskūtā galva un spīdīgais bārdas nazis tēva rokās, tikai dažus milimetrus no mātes noliektā kakla. Kad Alekss attapās, baiss kliedziens pacēlās no pašiem viņa dvēseles dziļumiem un visu būtni pārņēma trakuma vilnis. Viņš metās virsū Džonam Koldam un notrieca to uz grīdas. Nazis nozibēja gaisā, noslīdēja gar puiša pieri un ar galu iedūrās grīdā. Māte sāka viņu saukt un aiz apģērba mēģināja atraut nost, bet Alekss tikmēr sita, pat neskatoties, kur trāpa.
Viss ir labi, dēls, nomierinies! Nekas nav noticis, Liza Kolda lūdzās un ar saviem niecīgajiem spēkiem centās viņu apturēt, kamēr tēvs ar rokām aizsargāja galvu.
Visbeidzot mātes balss ielauzās Alekša apziņā, vienā mirklī noslāpēja viņa niknumu, kuru nu nomainīja apjukums un šausmas par izdarīto. Viņš piecēlās kājās un drebēdams kāpās atpakaļ; pēc tam skriešus metās uz savu istabu. Puisis aizvilka durvīm priekšā rakstāmgaldu un aizspieda ausis, lai nedzirdētu vecāku saucienus. Kādu brīdi viņš stāvēja, atspiedies pret sienu, aizvērtām acīm cenšoties apklusināt izjūtu vētru, kas viņu bija saviļņojusi līdz pat kāju pirkstiem. Tad viņš sistemātiski sāka plosīt visu, kas atradās istabā. Norāva no sienām afišas un citu pēc citas saplēsa tā gabalos; paņēma beisbola nūju un metās virsū gleznām un videokasetēm; sašķaidīja gabalos antīko automobiļu un Pirmā pasaules kara lidmašīnu kolekciju; sadīrāja grāmatas, ar Šveices armijas nazi uzšķērda matraci un spilvenus; sagrieza drēbes un gultasveļu un visbeidzot saspārdīja gabalos lampu. Šo posta darbu Alekss paveica nesteidzīgi, metodiski un klusējot, it kā nodotos kam ļoti nopietnam, un mitējās tikai tad, kad izsīka spēki un nebija palicis vairs nekas nesaplēsts. Grīda bija noklāta ar spalvām, matrača pildījumu, stikliem, papīriem, lupatām un rotaļlietu lauskām. Emociju un piepūles nogurdināts, Alekss postažas vidū saritinājās kā gliemezis, piespieda galvu ceļgaliem un rūgti raudāja, līdz iemiga.
Pāris stundu vēlāk Aleksandru Koldu pamodināja māsu balsis aiz durvīm, un viņš kādu brīdi pūlējās atcerēties, kas bija noticis. Viņš gribēja ieslēgt gaismu, bet lampa bija saplēsta. Alekss aiztaustījās līdz durvīm, paklupa un skaļi nolamājās, kad rokā iedūrās stikla gabals. Puisis neatcerējās, ka būtu pārvietojis rakstāmgaldu, un tagad viņam ar visu spēku nācās to atbīdīt nost, lai varētu atvērt durvis. No gaiteņa krītošā gaisma apspīdēja par kaujas lauku pārvērsto istabu un māsu izbrīnītās sejas uz sliekšņa.
Aleks, vai tu pārkārto istabu? Andrea nomurmināja, bet Nikola aizsedza seju ar rokām, lai apslāpētu smieklus.
Alekss viņām deguna galā aizcirta durvis un, ar roku saspiedis asiņojošo brūci, apsēdās uz grīdas padomāt. Iespēja noasiņot līdz nāvei šķita vilinoša tādā gadījumā pēc visa pastrādātā vairs nevajadzētu skatīties acīs vecākiem, tomēr viņš ātri vien mainīja domas. Brūci vajadzētu dezinficēt, pirms tajā iekļūst kāda infekcija, puisis nosprieda. Turklāt ievainojums sāka sāpēt, droši vien tas bija dziļš. Tā jau var dabūt stingumkrampjus… Alekss, nedroši taustoties, izgāja gaitenī; viņš neko lāgā neredzēja, jo brilles bija kaut kur iejukušas un acis aizpampušas no raudāšanas. Viņš iegāja virtuvē, kur bija sanākusi kopā visa ģimene, te sēdēja pat mamma, aptinusi ap galvu kokvilnas lakatu, kas viņu padarīja līdzīgu bēglei no trešās pasaules.
-Man žēl… ar grīdai piekaltu skatienu Alekss nobubināja.
Redzot dēla asinīm notriepto kreklu, Liza mutei priekšā aizšāva roku. Kad vīrs deva zīmi, viņa paņēma abas meitenes aiz rokas un izgāja, nesakot ne vārda. Džons Kolds piegāja pie dēla, lai apkoptu ievainojumu.
- Es nezinu, kas ar mani notika, tēt… zēns murmināja, neuzdrošinoties pacelt skatienu.
- Man arī ir bail, dēls.
- Vai mamma mirs? Alekss vārgā balsī pajautāja.
- Es nezinu, Aleksandr. Paliec roku ?em aukstā ūdens strūklas, tēvs izrīkoja.
Džons Kolds nomazgāja asinis, apskatīja brūci un nosprieda injicēt pretsāpju līdzekli, lai varētu izņemt stiklus un sašūt ievainojumu. Alekss, kuram no asinīm parasti palika slikti, šoreiz pārcieta ārstēšanu bez jebkādām iebildēm un klusībā jutās pateicīgs, ka ģimenē ir kāds mediķis. Tēvs uzzieda dezinficējošu krēmu un pārsēja roku.
-Mammai tik un tā izkristu mati, vai ne? zēns jautāja.
-Jā, no ķīmijterapijas. Labāk ir nogriezt tos visus uzreiz nekā redzēt krītam šķipsnām vien. Tas jau ir tas mazākais, dēls, mati atkal ataugs. Apsēdies, mums jāaprunājas.
-Atvaino, tēt… Es strādāšu, lai atpelnītu visu, ko salauzu.
- Ir jau labi. Domāju, ka tev bija nepieciešams izlādēties. Nerunāsim vairs par to, ir citas, svarīgākas lietas, kas man tev jāsaka. Man būs jāved Liza uz slimnīcu Teksasā, kur viņai veiks ilgu un sarežģītu ārstēšanu. Tā ir vienīgā vieta, kur to var izdarīt.
- Un tas viņai palīdzēs atveseļoties? zēns pavaicāja.
- Es tā ceru, Aleksandr. Protams, braukšu kopā ar viņu. Uz kādu laiku māju vajadzēs slēgt.
- Kas notiks ar mani un māsām?
- Andrea un Nikola pārvāksies pie vecmāmiņas Karlas. Tu dosies pie manas mātes, tēvs paskaidroja.
- Pie Keitas? Es negribu braukt pie viņas! Kādēļ es nevaru doties līdzi māsām? Vecmāmiņa Karla vismaz māk gatavot…
- Ar trijiem bērniem sievasmātei būs pārāk liela nonemšanās.
- Tēt, man ir piecpadsmit gadu, tas ir pilnīgi pietiekams vecums, lai tu pajautātu arī manu viedokli. Nav godīgi, ka tu mani nosūti pie Keitas, it kā es būtu kāda bandrole. Tā ir vienmēr, tu pieņem lēmumus, un man tiem ir jāpakļaujas. Es vairs neesmu bērns! Alekss dusmīgi noteica.
- Tomēr reizēm tu uzvedies kā bērns, Džons Kolds iebilda, norādot uz dēla sagriezto roku.
- Tas bija negadījums, ikvienam tā var sanākt. Pie Karlas uzvedīšos labi, es apsolu.
- Zinu, ka tev ir vislabākie nodomi, dēls, tomēr reizēm tu zaudē galvu.
- Es taču tev teicu, ka samaksāšu par visu, ko sapostīju! Aleksandrs nokliedzās, triecot dūri pret galdu.
- Redzi, kā tu zaudē pašsavaldīšanos? Jebkurā gadījumā, Aleksandr, tam nav nekāda sakara ar grautiņu tavā istabā. Ar mammas māti un manu mammu tas bija sarunāts jau agrāk. Jums visiem trijiem būs jādodas pie vecmāmiņām, citas izejas nav. Tu pēc pāris dienām brauksi uz Ņujorku, tēvs noteica.