- Viens pats?
- Viens gan. Sākot no šī brīža, tev daudz kas būs jādara vienam. Tu ņemsi līdzi pasi, jo šķiet, ka jūs kopā ar manu māti dosieties kādā piedzīvojumā.
- Uz kurieni?
- Uz Amazoni…
- Uz Amazoni!… Alekss ar šausmām izsaucās. Es redzēju dokumentālo filmu par Amazoni, tur ir pilns ar moskītiem, krokodiliem un bandītiem. Tur ir dažādas slimības, pat lepra!
- Domāju, ka mana māte saprot, ko dara. Viņa nevedīs tevi uz vietām, kur tavai dzīvībai var draudēt briesmas, Aleksandr.
- Tēt, Keita mani varētu iegrūst arī piraiju pilnā upē. Ja ir tāda vecmāmiņa kā viņa, ienaidnieki vairs nav nepieciešami, zēns noņurdēja.
- Man žēl, dēls, bet tev tik un tā būs jābrauc.
- Un skola? Ir eksāmenu laiks. Turklāt es nevaru tā pēkšņi pamest orķestri.
-Aleksandr, ir jāpiemērojas apstākļiem. Mūsu ģimenē pašlaik ir krīze. Vai tu zini, ar kādām zīmēm ķīniski apzīmē krīzi? Briesmas + iespēja. Iespējams, ka briesmas un Lizas slimība tev sniedz lielisku iespēju. Ej sakrāmē somu!
- Ko gan lai es kravāju? Nekas daudz jau nav palicis, Alekss noburkšķēja, joprojām dusmodamies uz tēvu.
- Tad tev būs jāņem līdzi tas pats mazumiņš. Tagad ej, atvadies no mammas! Viņu notikušais ir ļoti satraucis. Mammai tas viss ir daudz smagāk nekā jebkuram no mums, Aleksandr. Mums jābūt stipriem, tik stipriem kā viņa, Džons Kolds skumji noteica.
Pirms pāris mēnešiem Alekss bija laimīgs. Viņu nekad īpaši nebija vilinājusi iespēja trakot; viņš cieši ticēja, ka, nedarot muļķības, viss veiksies labi. Puiša nākotnes plāni bija vienkārši, viņš bija nolēmis kļūt par slavenu mūziķi, tāpat kā vectētiņš Džozefs Kolds, apprecēties ar Sesiliju Bārnsu, ja vien viņa tam piekristu, audzināt pāris bērnu un dzīvot kalnu tuvumā. Alekss bija apmierināts ar dzīvi, viņš bija labs, kaut arī ne izcils skolēns un sportists, bija draudzīgs un parasti neiekūlās lielās nepatikšanās. Viņš sevi uzskatīja par gluži normālu puisi, nu, vismaz salīdzinājumā ar tādiem dabas brīnumiem kā tie ķīnieši, kas ar automātiem rokās bija ielauzušies kādā Kolorādo koledžā un noslepkavojuši savus biedrus. Piemērus jau nemaz nevajadzēja meklēt tik tālu, viņu pašu skolā bija atrodami daži izcili pretīgi tipi. Nē, Alekss tāds nebija. Patiesībā vienīgais, ko viņš tiešām vēlējās, bija pagriezt laiku par dažiem mēnešiem atpakaļ, kad mamma vēl bija vesela. Viņš negribēja braukt uz Amazoni kopā ar Keitu Koldu. Vecmāmiņa viņam iedvesa bailes.
Divas dienas vēlāk Alekss atvadījās no vietas, kur bija aizritējuši piecpadsmit viņa dzīves gadi. Viņš saglabāja atmiņā ainu ar mammu, kas stāvēja mājas durvīs ar cepuri noskūtajā galvā, smaidīga mājot dēlam ar roku, taču pa vaigiem viņai lija asaras. Viņa izskatījās neticami maza, neaizsargāta un, par spīti visam, arī skaista. Zēns iekāpa lidmašīnā, prātojot par viņu un par šausminošo iespēju mammu zaudēt. "Nē! Es nevaru tā domāt, man jābūt optimistam, un mamma izveseļosies," viņš visa garā ceļojuma laikā ik pa brīdim klusībā čukstēja.
2 Ekscentriskā vecmāmiņa
Aleksandrs Kolds stāvēja Ņujorkas lidostā, satrauktu ļaužu pūļa vidū. Cilvēki viņam apkārt stiepa saiņus un koferus, grūstījās un skrēja cits citam virsū. Viņi izskatījās pēc robotiem: aptuveni puse pie auss turēja piespiestu mobilo telefonu un gluži kā vājprātīgi tērgāja ar neredzamiem sarunu biedriem. Alekss bija pavisam viens ar mugursomu plecos un saburzītu banknoti rokā. Vēl trīs tādas salocītas naudaszīmes bija iebāztas zābakos. Tēvs bija ieteicis būt piesardzīgam, jo dzīve šajā milzīgajā pilsētā bija citāda nekā dzimtajā Kalifornijas piekrastes ciematiņā, kur nekad nekas nenotika. Visi trīs Koldu bērni bija uzauguši, spēlējoties uz ielas ar citiem bērniem, viņi pazina visus pilsētiņas iedzīvotājus un kaimiņu mājās jutās gluži kā savā ģimenē.
Lai šķērsotu kontinentu no viena krasta līdz otram, puisis bija lidojis sešas stundas. Viņam līdzās sēdēja nosvīdis resnis, kura tauku krokas vēlās pāri sēdekļa roku balstiem un sašaurināja Alekša sēdvietu vismaz uz pusi. Ik pa brīdim blakussēdētājs ar grūtībām noliecās, iebāza roku maisiņā ar pārtiku un ņēmās gremot kādu našķi, tā neļaujot zēnam mierīgi gulēt vai skatīties filmu. Alekss bija ļoti noguris un domās jau skaitīja stundas, kas atlikušas, līdz šīs mocības būs galā. Beidzot lidmašīna piezemējās un viņš varēja izstaipīt kājas. Puisis atvieglots izkāpa no lidmašīnas un ar skatienu meklēja vecmāmiņu, tomēr, pretēji cerētajam, nevarēja viņu nekur ieraudzīt.
Arī pēc stundas no Keitas Koldas joprojām nebija ne minas un Alekss no tiesas sāka dusmoties. Viņš divas reizes bija lūdzis izsaukt vecomāti pa skaļruni, tomēr tas nedeva nekādus rezultātus, un tagad viņam nācās samainīt banknoti sīknaudā, lai varētu piezvanīt pa telefonu. Alekss priecājās par savu labo atmiņu: tikai no retajām pastkartēm viņš nešaubīgi varēja atcerēties Keitas telefona numuru un adresi, lai gan nekad nebija pie viņas viesojies. Vecāsmātes telefons zvanīja velti, tāpat kā viņš velti mēģināja sakopot visus dvēseles spēkus, lai liktu Keitai pacelt klausuli. "Ko man tagad darīt?" puisis pie sevis apmulsis prātoja. Aleksam ienāca prāta piezvanīt tēvam un lūgt padomu, tomēr tas viņam varēja maksāt visas monētas. Turklāt zēns negribēja uzvesties kā tāds puņķutapa. Ko gan vecāki varēja viņam palīdzēt no tik liela attāluma? Nē, viņš nolēma, nevar zaudēt galvu tikai tāpēc, ka vecmāmiņa mazliet kavējas; iespējams, viņa nokļuvusi kādā sastrēgumā vai klīst tepat kaut kur pa lidostu un viņi gluži vienkārši nav satikušies.
Pagāja vēl pusstunda, un Alekšu jau pārņēma tik liels niknums pret Keitu Koldu, ka viņš būtu gatavs sarunāt vecaimātei rupjības, ja vien dabūtu viņu rokā. Zēns atcerējās pretīgos jokus, ko viņa centās izstrādāt jau gadiem ilgi, piemēram, kasti šokolādes konfekšu ar asas mērces pildījumu, ko viņa mazdēlam bija atsūtījusi uz dzimšanas dienu. Neviena normāla vecmāmiņa nebūtu gatava ar šļirci iztukšot katru konfekti, piepildīt to ar Tabasco mērci, ietīt spīdīgajā papīrā un sakārtot atpakaļ kastē, lai tikai pasmietos par saviem mazbērniem.
Viņš atcerējās arī šausmu stāstus, ko viņa klāstīja viesošanās reizēs, un to, kā vecmāmiņa uzstāja, lai tiktu nodzēsta gaisma. Tagad šie stāsti jau bija zaudējuši savu efektu, bet bērnībā bailes viņu gandrīz nogalēja. Māsām joprojām rādījās murgi ar vampīriem un vilkačiem, kas slēpās kapos, par ko sasodītā vecmāmiņa tumsas aizsegā bija viņiem sastāstījusi. Tomēr Alekss nevarēja noliegt, ka bērnus šie baisie stāsti bija apbūruši. Tāpat viņi nekad neatteicās klausīties par reālām un izdomātām briesmām, ko vecmāmiņa bija piedzīvojusi savos ceļojumos pa pasauli. Iemīļotākais no tiem bija par kādu astoņus metrus garu Malaizijas pitonu, kurš bija aprijis Keitas fotokameru. "Žēl, ka viņš neaprija tevi, vecmāmiņ," Alekss bija noteicis pirmajā reizē, kad dzirdēja stāstu, bet viņa neapvainojās. Šī sieviete iemācīja viņam peldēt nepilnās piecās minūtēs, četru gadu vecumā iegrūžot Alekšu baseinā. Viņš tikai aiz izmisuma izpeldēja otrā krastā, bet varēja taču arī noslīkt! Liza Kolda gluži pamatoti satraucās katru reizi, kad mājās viesojās vīramāte: lai pasargātu bērnu veselību, viņai nācās veltīt dubultu uzmanību drošībai.