- Es vai mirstu aiz izsalkuma. Varbūt mēs kaut ko varētu iekost? vina izmeta.
- Ir jau vēls, man jānokļūst pie vecmāmiņas, Alekss atvainojās.
- Esi nu mierīgs, es tevi uz turieni aizvedīšu. Mēs jau esam pavisam tuvu, bet nenāktu par ļaunu kaut ko ielikt vēderā, viņa uzstāja.
Neļaujot apdomāties, meitene aiz rokas ievilka Alekšu kādā trokšņainā kafejnīcā, kur gaisā vēdīja alus, ilgi vārītas kafijas un cepameļļas smārds. Pie garas lamināta letes, ēdot ko taukainu, sēdēja daži aziātu izcelsmes strādnieki. Morgana apsēdās viņiem līdzās un sāka lasīt uz tāfeles ar krītu uzrakstīto ēdienkarti. Alekss saprata, ka viņam nāksies maksāt par ēdienu, tādēļ devās uz tualeti, lai izvilktu zābakos paslēptās banknotes.
Tualetes sienas bija noklātas ar rupjībām un piedauzīgiem zīmējumiem, uz grīdas mētājās saburzīti papīri un lāsoja no sarūsējušām caurulēm satecējuša ūdens peļķes. Zēns iegāja kādā nodalījumā, aizkrampēja durvis un nolika mugursomu uz grīdas. Par spīti pretīgumam, Alekss apsēdās uz poda malas, lai novilktu zābakus, kas tik ierobežotā telpā, turklāt vēl ar apsaitētu roku, nepavisam nebija viegli izdarāms. Viņš domāja par mikrobiem un neskaitāmām slimībām, ko, pēc tēva teiktā, var iegūt publiskajās tualetēs. Turklāt Aleksam bija jāuzmana savs ierobežotais kapitāls.
Zēns ar nopūtu pārskaitīja naudu; viņš negrasījās ieturēties un cerēja, ka Morgana apmierināsies ar kādu lētu ēdienu, viņa neizskatījās pēc tādas, kas daudz ēd. Kamēr Alekss nebija nokļuvis Keitas Koldas dzīvokļa drošībā, trīs salocītās banknotes bija viss, kas viņam uz šīs pasaules piederēja; tās pārstāvēja atšķirību starp glābiņu un bada nāvi aukstumā uz ielas kā tiem klaidoņiem, kurus puisis bija redzējis pirms neilga brīža. Ja viņam neizdodas atrast vecmāmiņas dzīvokli, viņš vienmēr var atgriezties, pārlaist nakti kādā lidostas stūrī un nākamajā dienā lidot atpakaļ. Tieši tāpēc viņam bija biļete atpakaļceļam. Alekss uzvilka zābakus, noglabāja naudu kādā mugursomas kabatiņā un izgāja no nodalījuma. Tualetē neviena nebija. Viņš nostājās pie izlietnes, nolika mugursomu uz grīdas, sakārtoja pārsēju uz kreisās rokas un ļoti rūpīgi ar ziepēm nomazgāja labo roku. Viņš diezgan bagātīgi apšļakstīja galvu ar ūdeni, lai aizskalotu nogurumu, un pēc tam noslaucīja seju papīra dvielī. Noliecies, lai paņemtu mugursomu, viņš ar šausmām saprata, ka tā ir pazudusi.
Ar trīcošu sirdi Alekss metās ārā no tualetes. Zādzība bija notikusi pirms nepilnas minūtes, zaglis nevarēja būt tālu ticis, ja viņš pasteigtos, tad varētu to notvert, vēl pirms ļaundaris pazūd ielas burzmā. Kafejnīcā viss bija kā iepriekš, tie paši nosvīdušie strādnieki aiz letes, tie paši vienaldzīgie apmeklētāji, tas pats taukainais ēdiens, tā pati trauku šķinda un rokmūzika pilnā skaļumā. Neviens neievēroja zēna satraukumu, neviens nepagriezās, kad viņš kliedza, ka ir apzagts. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Morgana vairs nesēdēja tur, kur viņš meiteni bija atstājis. No viņas vairs nebija ne miņas.
Vienā mirklī Alekss saprata, kurš viņam bija neuzkrītoši sekojis, kurš bija stāvējis otrpus tualetes durvīm, gaidot izdevīgu brīdi, kurš vienā acumirklī bija pievācis viņa mugursomu. Alekss iesita sev pa pieri. Kā gan viņš varēja būt tik naivs! Morgana bija viņu apvedusi ap stūri kā tādu maziņo un pievākuši visu viņa mantību, atstājot tikai drēbes, kas Aleksam bija mugurā. Viņš bija zaudējis visu naudu, lidmašīnas biļeti un pat savu dārgo flautu. Viņam bija palikusi tikai pase, kas, par laimi, atradās jakas iekškabatā. Aleksam nācās krietni saņemties, lai pārvarētu milzīgo vēlmi apraudāties kā tādam sīkam puišelim.
3 Baismais džungļu cilvēks
"Kam mēle mutē, tam visa pasaule vaļā," tāda bija viena no Keitas Koldas aksiomām. Darba dēļ viņai nācās ceļot arī pa ļoti tālām zemēm, kur noteikti bija nepieciešams šo teicienu izmantot praksē. Alekss bija daudz kautrīgāks, un viņam bija krietni jāpiepūlas, lai pieietu klāt nepazīstamam cilvēkam un kaut ko pajautātu, bet šoreiz nebija citas iespējas. Puisis nomierinājās, atguva runasspējas un tuvojās kādam hamburgeru gremojošam vīrietim, lai pajautātu, kā nokļūt līdz Četrpadsmitās ielas un Otrās avēnijas stūrim. Tips tikai paraustīja plecus un neko neatbildēja. Puisis jutās apvainots un nosarka. Viņš dažas minūtes svārstījās un visbeidzot vērsās pie pārdevēja aiz letes. Vīrietis nenoteiktā virzienā pamāja ar nazi, ko turēja rokā, un, cenšoties pārkliegt ieskrietuvē valdošo troksni, deva puisim norādījumus. Tomēr pārdevējs runāja ar tik lielu akcentu, ka nevarēja saprast ne vārda. Alekss nolēma, ka šis ir sava veida loģikas uzdevums: viņam bija jānoskaidro, kurā pusē ir Otrā avēnija, un jāskaita ielas, viss izrādījās ļoti vienkārši; tiesa, tik vienkārša šī lieta vairs nelikās, kad viņš saprata, ka pašlaik atrodas uz Četrdesmit otrās ielas un Astotās avēnijas stūra, un izskaitļoja, cik liels attālums vēl jāveic šai stindzinošajā aukstumā. Alekss priecājās par savu kalnos kāpšanas pieredzi: ja viņš varēja sešas stundas kā muša rāpties pa kalniem, viņš noteikti varēja noiet arī dažus kvartālus pa līdzenu virsmu. Puisis aiztaisīja jakas rāvējslēdzēju, ierāva galvu plecos, sabāza rokas kabatās un sāka iet.
Bija jau pāri pusnaktij, kad sāka snigt un zēns nonāca pie ielas, kurā dzīvoja vecmāmiņa. Šis rajons viņam šķita nolaists, netīrs un neglīts, te nebija koku un jau labu brīdi nemanīja arī nevienu cilvēku. Alekss nodomāja, ka tikai tik izmisis cilvēks kā viņš šādā laikā varēja klīst pa bīstamajām Ņujorkas ielām un no bandītu uzbrukuma viņu paglāba aukstais laiks, jo neviens nelietis šādā spelgoņā nelīda ārā. Vecmāmiņas māja bija pelēks tornis līdzās citiem tādiem pašiem, un to apjoza metāla sēta. Zēns nospieda zvana pogu, un tūdaļ pat Keitas Koldas asā un piesmakusī balss jautāja, kurš gan uzdrošinās traucēt viņu tik vēlā nakts stundā. Alekss nojauta, ka vecmāmiņa bija viņu gaidījusi, kaut gan nekad to neatzītu. Puisis bija izsalies līdz kaulam un vēl nekad mūžā nebija jutis tik lielu vēlmi mesties kāda apkampienos, tomēr, kad lifta durvis vienpadsmitajā stāvā beidzot atvērās un viņš ieraudzīja vecomāti, Alekss nolēma nepieļaut, ka viņa redz mazdēlu sašļukušu.
- Sveika, vecomāt, viņš noteica tik skaidri, cik vien spēja ar aukstumā klabošiem zobiem.
- Es tev esmu teikusi simtiem reižu nesauc mani par vecomāti! viņa rājās.
- Sveika, Keita!
- Tu ierodies diezgan vēlu, Aleksandr.
-Vai tad mēs nesarunājām, ka tu mani gaidīsi lidostā? viņš atbildēja, pūloties apvaldīt asaras.
- Mēs neko nesarunājām. Ja tu nevari nokļūt no lidostas līdz manām mājām, tu nevari doties man līdzi džungļos, Keita Kolda noteica. Velc nost jaku un zābakus, iedošu tev tasi kakao un ielaidīšu vannā ūdeni.
Taču nem vērā, es to daru tikai tādēļ, lai tu nesaķertu
i > »
plaušu karsoni. Lai ceļotu, tev jābūt veselam. Un negaidi, ka tevi lutināšu arī turpmāk. Skaidrs?
- Nekad neesmu gaidījis, ka tu mani lutināsi, Alekss atcirta.
- Kas tev noticis ar roku? viņa pajautāja, ieraudzījusi samirkušo apsēju.
- Tas ir garš stāsts.
Keitas Koldas mazais dzīvoklis bija tumšs, piebāzts un nekārtīgs. Pa diviem no netīrajiem logiem varēja redzēt pagalma šahtu, pa trešo ķieģeļu sienu un ugunsdzēsēju kāpnes. Visos stūros bija sabāzti koferi, mugursomas, saiņi un kastes, un uz galdiem slējās grāmatu kalni. Te bija no Tibetas atvesti cilvēku galvaskausi, afrikāņu loki un bultas, apbedījumu krūkas no Atakamas tuksneša, pārakmeņojušies ēģiptiešu skarabeji un vēl tūkstošiem citu lietu. Pie sienas bija piekārta gara čūskāda. Tā reiz piederēja slavenajam pitonam, kas Malaizijā aprija vecmāmiņas fotokameru.