- Jūs būsiet fonda prezidents, profesor, Keita Kolda ierosināja.
- Es? patiesi pārsteigts un iepriecināts, Leblāns jautāja.
- Vai tad ir kāda vēl piemērotāka kandidatūra? Kad runā Ludoviks Leblāns, visa pasaule klausās… Keita Kolda atdarināja antropologa uzpūtīgo toni, un visi sāka smieties, izņemot, protams, pašu Leblānu.
Aleksandrs Kolds un Nadja Santosa sēdēja Santamaria de la Ljuvijas piestātnē, kur pirms pāris nedēļām bija tikušies pirmo reizi un kur bija sākusies viņu draudzība. Gluži kā toreiz, satumsa un sāka dziedāt varžu koris, klaigāt pērtiķi, tomēr šoreiz abus draugus neapspīdēja mēness. Tumšajā debesjumā mirdzēja zvaigznes. Aleksandrs nekad nebija redzējis tādas debesis un pat nevarēja iedomāties, ka ir tik daudz zvaigžņu. Jaunieši apjauta, ka kopš iepazīšanās daudz kas bija noticis, šajās nedēļās viņi abi bija kļuvuši pieauguši un pārvērtušies. Viņi labu brīdi klusēja, skatījās debesīs un domāja, ka pavisam drīz būs jāšķiras. Tad Nadja atcerējās par groziņu, ko bija atnesusi draugam, to pašu, ko atvadoties viņai iedeva Valimai. Alekss to ar cieņu paņēma un atvēra: tur mirdzēja trīs olas no svētā kalna.
- Paglabā tās, Jaguār. Tās ir ļoti vērtīgas, tie ir pasaulē lielākie dimanti, Nadja čukstus teica.
- Tie ir dimanti? Alekss izbiedēts teica un neuzdrošinājās dārgakmeņiem pieskarties.
- Jā. Tie pieder miglāja ļaudīm. Es vīzijā redzēju, ka tie glābs indiāņus un mežu, kurā tie visu laiku dzīvojuši.
- Kāpēc tu dod tos man?
- Tāpēc, ka tevi iecēla par virsaiti sarunām ar nahab. Dimanti tev šai lietā palīdzēs, viņa paskaidroja.
- Ai, Nadja! Esmu tikai piecpadsmit gadus vecs puņķutapa, man šai pasaulē nav nekādas teikšanas, es nevaru ne ar vienu vest sarunas un jo vairāk uzņemties atbildību par visu šo bagātību.
- Kad atgriezīsies dzimtenē, iedod tos savai vecmāmiņai. Viņa noteikti zinās, ko ar tiem iesākt. Šķiet, tava vecmāmiņa ir ļoti varena sieviete, viņa var palīdzēt indiāņiem, meitene apliecināja.
- Tie izskatās pēc stikla gabaliņiem. Kā tu zini, ka tie patiešām ir dimanti? Alekss jautāja.
- Es dimantus parādīju tētim, un viņš uzreiz tos pazina. Tomēr neviens par to nedrīkst zināt, līdz dimanti nebūs drošā vietā, citādi tev tos nozags. Vai saproti, Jaguār?
- Saprotu. Vai tos ir redzējis profesors Leblāns?
- Nē, tikai tu, mans tētis un es. Ja profesors par tiem uzzinās, viņš izstāstīs puspasaulei, meitene apgalvoja.
- Tavs tētis ir ļoti godprātīgs cilvēks, jebkurš cits būtu dimantus paturējis.
- Vai tu to darīsi? -Nē!
- Tētis arī to nedarīja. Viņš pat negribēja dimantiem pieskarties, teikdams, ka tie nes nelaimi un ļaudis šo akmeņu dēļ nogalina cits citu, Nadja atbildēja.
- Un kā es iziešu caur Savienoto Valstu muitu? puisis jautāja, apjaušot brīnumaino olu vērtību.
- Ieliksi tās kabatā. Ja kāds olas redzēs, nodomās, ka tie ir Amazonē darināti suvenīri tūristiem. Neviens nenojauš, ka eksistē tik lieli dimanti un, jo vairāk, ka tie varētu piederēt puišelim ar apcirptiem matiem, Nadja iesmējās, pārlaižot pirkstus pār Alekša skūto galvvidu.
Ilgu laiku viņi sēdēja klusēdami un skatīdamies ūdenī zem kājām un augiem apkārtējā tumsā. Abi draugi bija bēdīgi, jo pēc pāris stundām viņiem bija jāsaka ardievas. Alekss un Nadja domāja, ka viņu dzīvē nekad vairs nenotiks nekas tik pārsteidzošs kā šis piedzīvojums.
Kas gan varēja līdzināties briesmoņiem, zelta pilsētai, Aleksandra ceļojumam uz zemes dzīlēm un Nadjas kāpienam līdz brīnišķīgo olu ligzdai?
- Vecmāmiņu ir nolīguši rakstīt vēl vienu reportāžu International Geographic. Tagad viņai būs jādodas uz Zelta pūķa karaļvalsti, Alekss pastāstīja.
- Izklausās tikpat interesanti kā Pasaules Acs. Kur tā atrodas? jautāja meitene.
- Himalajos. Man gribētos doties viņai līdzi, bet…
Puisis saprata, ka tas bija gandrīz neiespējami. Viņam
vajadzēja atgūt ierasto dzīves ritumu. Viņš bija prom nu jau vairākas nedēļas, bija pienācis laiks atkal atgriezties klasē, vai arī viņš zaudēs veselu mācību gadu. Aleksam gribējās redzēt ģimeni un apskaut savu suni Pončo. Un katrā ziņā viņam bija jāiedod veselības ūdens un Valimai augs mātei; Alekss bija pārliecināts, ka šis ūdens un ķīmijterapija viņu tiešām izārstēs. Tomēr puisim bija ļoti grūti šķirties no Nadjas, un viņš vēlējās, lai nekad neuzaust gaisma, vēlējās kopā ar draudzeni sēdēt zem zvaigznēm mūžīgi. Neviens visā plašajā pasaulē viņu nepazina tik labi, neviens nebija piekļuvis tik tuvu viņa sirdij kā šī meduskrāsas meitene, kuru viņš brīnumainā kārtā bija atradis pašā pasaules malā. Kas ar viņu notiks nākotnē? Džungļos, ļoti tālu no Alekša, viņa izaugs vieda un mežonīga.
- Vai es tevi kādreiz vēl redzēšu? Alekss nopūtās.
- Protams! meitene atbildēja un apskāva Borobu, izlikdamās priecīga, lai draugs nenojaustu viņas asaras.
- Mēs sarakstīsimies, labi?
- Pasts šajā nostūrī, teiksim tā, nestrādā īpaši labi…
- Tas nekas, ja vēstules noklīdīs, es tev rakstīšu tik un tā. Svarīgākais šajā ceļojumā ir tas, ka mēs iepazināmies. Es nekad, nekad tevi neaizmirsīšu, tu vienmēr būsi mana labākā draudzene, Aleksandrs Kolds aizlauztā balsī apsolīja.
- Un tu mans labākais draugs, kamēr vien varēsim sazināties ar sirdi, Nadja Santosa atbildēja.
- Uz redzēšanos, Ērgle…
- Uz redzēšanos, Jaguār…
Isabella Aljende BRIESMOŅU PILSĒTA Bezgalīgās sērijas 1. grāmata
[1] Obsidiāns vulkāniskais stikls, kas veidojas, magmai strauji atdziestot. (Red. piez.)