Līdz pat šim brīdim Alekss nebija redzējis vecmāmiņu viņas ierastajā vidē, un tagad, vērojot viņu starp lietām, puisim nācās atzīt, ka rakstniece šķiet daudz interesantāka. Keitai Koldai bija sešdesmit četri gadi, viņa bija kārna un muskuļaina, tikai kauli un vēja aprauta āda; viņas zilās, šai pasaulē daudz pieredzējušās acis bija asas kā kinžali. Pelēkie mati, ko viņa pati, neskatoties spogulī, apgrieza, spurojās uz visām pusēm, it kā nekad nebūtu sukāti. Keita lepojās ar saviem zobiem, kas bija tik lieli un spēcīgi, ka varēja pāršķelt riekstus un atvērt pudeles; tāpat viņa bija lepna, ka nekad nav salauzusi nevienu kaulu, nekad nav apmeklējusi nevienu ārstu un ir pārdzīvojusi gan malāriju, gan skorpionu kodienus. Viņa dzēra tīru šņabi un jūrnieka pīpē smēķēja melno tabaku. Ziemu un vasaru Keita valkāja vienas un tās pašas bikses un vesti ar daudzām kabatām, kurās bija atrodams viss izdzīvošanai nepieciešamais. Ja vajadzēja ģērbties eleganti, viņa novilka vesti un aplika lāča ilkņu kaklarotu, kāda apaču virsaiša dāvanu.
Liza, Alekša māte, baidījās no Keitas, bet bērni viņas apciemojumus gaidīja ar nepacietību. Šī ekstravagantā vecmāmiņa, daudzu neticamu piedzīvojumu līdzdalībniece, atveda viņiem stāstus par tik eksotiskām vietām, ko bija pat grūti iztēloties. Visi trīs mazbērni kolekcionēja viņas ceļojumu aprakstus, kas parādījās dažādos žurnālos un avīzēs, pastkartes un fotogrāfijas, ko viņa sūtīja no visām četrām debespusēm. Lai arī reizēm viņiem bija kauns iepazīstināt ar vecmāmiņu savus draugus, sirds dziļumos viņi jutās lepni, ka viens ģimenes loceklis ir gandrīz vai slavenība.
Pusstundu vēlāk Alekss jau bija sasildījies vannā, vilnas zeķēm kājās sēdēja, ievīstījies halātā, un kāri ēda kotletes ar kartupeļu biezputru, vienu no retajām lietām, kas viņam garšoja, un vienīgo, ko Keita mācēja pagatavot.
- Tas palika pāri no vakardienas, viņa noteica, tomēr mazdēls bija pārliecināts, ka Keita to pagatavojusi īpaši viņam. Lai neradītu par sevi sliktu iespaidu, Alekss negribēja stāstīt par piedzīvojumu ar Morganu, tomēr puisis bija spiests atzīt, ka viņam nozagta visa bagāža.
- Tu droši vien tagad teiksi, ka man jāiemācās nevienam neuzticēties, zēns piesarcis noburkšķēja.
- Gluži pretēji, es teikšu, ka tev jāiemācās uzticēties pašam sev. Redzi, Aleksandr, par spīti visam, tu tomēr bez problēmām nokļuvi līdz manam dzīvoklim.
- Bez problēmām? Es pa ceļam gandrīz nosalu. Manu līķi būtu atraduši kādā pavasara atkusnī, viņš iebilda.
- Tāls ceļojums vienmēr sākas ar grūtībām. Un pase? Keita noprasīja.
- Tā man bija ielikta kabatā.
- Pielīmē to sev ar leikoplastu pie krūtīm ja to pazaudēsi, būsi pagalam.
- Visvairāk man žēl flautas, Alekss noteica.
- Būs vien jāatdod tev vectētiņa flauta. Gribēju to paturēt, līdz tev parādīsies kādas talanta pazīmes, tomēr šķiet, ka tai labāk būtu atrasties tavās rokās nekā mētāties kaut kur šeit, Keita nosprieda.
Viņa parakājās plauktos, kas klāja dzīvokļa sienas no grīdas līdz pat griestiem, un iedeva mazdēlam noputējušu melnu ādas futrāli.
- Te būs, Aleksandr. Tavs vectēvs to lietoja četrdesmit gadus, sargā to.
Futrālī atradās Džozefa Kolda instruments. Pēc nāves kritiķi bija viņu nosaukuši par gadsimta slavenāko flautistu. "Būtu bijis labāk, ja viņi to pateiktu, kad nabaga
Džozefs vēl bija dzīvs," Keita noteica, lasot šo ziņu presē. Viņi jau trīsdesmit gadus bija šķīrušies, tomēr savā testamentā Džozefs Kolds bijušajai sievai novēlēja pusi sava īpašuma, tostarp arī flautu, ko viņa mazdēls tagad turēja rokās. Alekss ar bijību atvēra nobružāto ādas kastīti un noglāstīja flautu: tā bija brīnišķīga. Viņš uzmanīgi paņēma instrumentu un pielika to pie lūpām. Flauta skanēja tik skaisti, ka puisis jutās pārsteigts. Šis instruments skanēja pavisam citādi nekā tas, ko viņam bija nozagusi Morgana.
Keita Kolda deva mazdēlam laiku apskatīt instrumentu un pateikties tik sirsnīgi, cik viņa pati vēlējās, bet tūdaļ arī pasniedza Aleksam nodzeltējušu grāmateli ar norautiem vākiem Veselības ceļvedis drošsirdīgiem ceļotājiem. Zēns uz labu laimi to atvēra un izlasīja par kādu nāvējošu slimību, ko var iegūt, ēdot senču smadzenes.
- Es neēdu iekšējos orgānus, viņš sacīja.
- Nekad nevar zināt, kas ir samalts kotletēs, vecmāmiņa atbildēja.
Alekss salēcās un neuzticīgi paskatījās uz ēdiena paliekām šķīvī. Ar Keitu Koldu bija jāuzmanās. Viņa bija bīstama vecmāmiņa.
- Rīt tev būs jāvakcinējas pret pusduci tropisko slimību. Ļauj man paskatīties uz tavu roku, ar infekciju tu nevari ceļot, viņa izrīkoja.
Vecmāmiņa bez liekām ceremonijām apskatīja ievainojumu un nosprieda, ka Džons to labi apstrādājis, tomēr drošības pēc izspieda uz brūces pustūbiņu dezinficējošas ziedes un paziņoja, ka nākamajā dienā viņa pati izņems diegus. Tas ir ļoti vienkārši, viņa teica, to var izdarīt jebkurš. Alekss sarāvās. Vecmāmiņai bija slikta redze, un viņa nēsāja apaļas, sasprēgājušas brilles, ko bija nopirkusi kādā Gvatemalas lietotu mantu tirdziņā. Apsaitējot roku, Keita Kolda pastāstīja, ka žurnāls International Geographic finansē ekspedīciju uz dziļiem Amazones džungļiem kaut kur starp Brazīliju un Venecuēlu, lai sameklētu milzīgu dzīvnieku, kas tur manīts jau vairākas reizes un, iespējams, ir humanoīds. Bija atrastas arī milzīgi lielas pēdas. Tie, kas bija gadījušies viņa tuvumā, apgalvoja, ka šis dzīvnieks vai šis primitīvais cilvēks esot lielāks par lāci, viņa rokas esot ļoti garas un ķermenis klāts ar melnām spalvām. Viņš bija džungļu biezoknī mītošs Himalaju jetija līdzinieks.
- Tas varētu būt kāds pērtiķis… Alekss izmeta.
- Tā spriedelē ne tu vien, vecmāmiņa viņu pārtrauca.
- Bet nav taču nekādu pierādījumu, ka viņš patiešām eksistē… Alekss uzdrošinājās iebilst.
- Mūsu rīcībā tiešām nav Briesmoņa dzimšanas apliecības, Aleksandr. Ā! Vēl kāds svarīgs sīkums: runā, ka viņš izdalot tik spēcīgu smaku, ka dzīvnieki un cilvēki viņa klātbūtnē zaudē samaņu un kustības spējas.
- Ja jau ļaudis zaudē samaņu, tad neviens viņu nav redzējis.
- Tieši tā, tomēr pēc pēdām ir skaidrs, ka viņš staigā uz divām kājām. Un nevalkā apavus, ja nu gadījumā šis ir tavs nākamais jautājums.
- Nē, Keita, mans nākamais jautājums ir vai viņš valkā platmali?
- Nedomāju gan.
- Vai tas ir bīstami?
- Nē, Aleksandr. Viņš ir ļoti laipns. Nezog, nelaupa mazus bērnus un nebojā privātīpašumu. Viņš tikai nogalina. Turklāt dara to kā īsts profesionālis viegli un bez trokšņa salaužot kaulus un patiešām eleganti uzšķēržot savus upurus, vecmāmiņa smējās.
- Cik cilvēku viņš jau nogalinājis? Alekss interesējās, juzdamies aizvien satrauktāks.
- Pavisam maz, ja ņem vērā pasaules pārapdzīvotību.
- Keita, cik īsti!?
- Pāris zelta meklētāju, dažus zaldātus, divus trīs tirgotājus… Vismaz precīzs skaits nav zināms.
- Vai arī indiānus? Cik? Alekss nelikās mierā.
- Tas tiešām nav zināms. Indiāņi māk skaitīt tikai līdz divi. Turklāt nāve viņiem ir relatīvs jēdziens. Viņi, piemēram, domā ja kāds tiem nozadzis dvēseli vai gājis pa pēdām, vai piesavinājies viņu sapņus, tad tas ir daudz sliktāk nekā būt mirušam. Turpretim kāds, kurš ir miris, joprojām var dzīvot kā gars.