- Tas ir sarežģīti, Alekss noteica, jo gariem neticēja.
- Un kurš tev teicis, ka dzīve ir vienkārša?
Keita Kolda pastāstīja, ka ekspedīciju vadīs slavenais antropologs Ludoviks Leblāns, kas vairākus gadus pavadījis, pētot tā sauktā jetija jeb sniega cilvēka pēdas uz Ķīnas un Tibetas robežas, tomēr tā arī nebija šo radījumu atradis. Viņš bija pētījis arī kādu Amazones indiāņu cilti un apgalvoja, ka šie ir planētas mežonīgākie ļaudis: viņi savus gūstekņus gluži vienkārši apēd. Keita atzina, ka šī nekādā ziņā nav mierinoša informācija. Gids būs brazīlietis Sesars Santoss, kas visu dzīvi pavadījis šai reģionā un labi saprotas ar indiāņiem. Šim cilvēkam piederēja arī neliela, diezgan veca, tomēr vēl puslīdz laba lidmašīna, ar kuru viņi varētu nokļūt līdz pat indiāņu cilšu apdzīvotajai teritorijai.
- Mēs skolā kādā bioloģijas stundā mācījāmies par Amazoni, Alekss atcerējās, kaut acis viņam jau krita ciet.
- Ar to arī pietiks, daudz vairāk tev nav nepieciešams zināt, Keita noteica. Un tad piebilda: Domāju, ka esi noguris. Vari gulēt uz dīvāna, un rīt no rīta jau agri sāksi strādāt manā labā.
- Kas man būs jādara?
- Tas, ko tev likšu. Pašlaik es tevi sūtu gulēt.
- Arlabunakti, Keita… Alekss nomurmināja, ierušinoties dīvāna spilvenos.
-Ar'bunakt… vecmāmiņa noņurdēja. Tad pagaidīja, kamēr puisis aizmieg, un rūpīgi viņu apsedza.
4 Amazones upe
Keita un Aleksandrs Koldi lidoja virs Brazīlijas ziemeļiem. Jau stundām ilgi viņi zem sevis redzēja nebeidzamu meža klājienu. Vienādi spilgto zaļumu kā spīdīgas čūskas šķērsoja upes. Visbrīnišķīgākā no tām bija kā kafija ar pienu.
"Amazone ir pati platākā un garākā upe uz Zemes, piecas reizes garāka nekā jebkura cita. Tikai astronauti ceļā uz Mēnesi to visu var aplūkot kopumā," Alekss lasīja tūrisma ceļvedī, ko vecmāmiņa viņam bija nopirkusi Riodežaneiro. Bukletā nekas nebija teikts par to, ka šo milzīgo apgabalu, pēdējo paradīzi uz planētas, sistemātiski izposta uzņēmēju un laimes meklētāju alkatība, kā viņš bija mācījies skolā. Amazones džungļos būvēja automaģistrāli, pa kuru ieradās nebeidzamas kravas mašīnu kolonnas, kas aizveda tonnām vērtīgās koksnes un minerālu.
Keita pastāstīja mazdēlam, ka viņi kuģos uz augšu pa Riunegru upi līdz Orinoko augstienei, gandrīz neizpētītai teritorijai, kur dzīvo lielākā daļa indiāņu cilšu. Domājams, ka tieši tur arī mitinās Briesmonis.
- Šai grāmatā ir rakstīts, ka indiāņi tur dzīvo vēl kā akmens laikmetā. Viņi joprojām nav izgudrojuši riteni, Alekss stāstīja.
- Viņiem tas nav nepieciešams. Tur ar riteni neko nevar iesākt, indiāņiem nav nekā pārvadājama, un viņi nekur nesteidzas, Keita Kolda atbildēja. Vecmāmiņai nemaz nepatika, ka viņu traucē. Gandrīz visu ceļojuma laiku viņa sīkiem burtiem, gluži kā mušas pēdām, bija rakstījusi piezīmes savās burtnīcās.
- Viņiem nav rakstības, Alekss piebilda.
- Toties noteikti ir laba atmiņa, Keita atbildēja.
- Nav sastopamas arī nekādas mākslinieciskas formas, viņi apglezno un izgrezno ar spalvām tikai savu ķermeni, Alekss nerimās.
- Viņiem nav svarīgi atstāt liecības par sevi vai izcelties starp citiem. Lielākajai daļai tā dēvēto mākslinieku vajadzētu sekot viņu piemēram, vecmāmiņa noteica.
Viņi devās uz Manausu, Amazones apdzīvotāko pilsētu, kas kaučuka ieguves dēļ bija strauji attīstījusies 19. gadsimtā.
- Tu, Aleksandr, iepazīsi noslēpumainākos džungļus pasaulē. Tur ir vietas, kur gari parādās gaišā dienas laikā, Keita skaidroja.
- Protams, tieši tāpat kā mūsu meklētais baisais džungļu cilvēks, mazdēls sarkastiski nosmēja.
- Viņu sauc Briesmonis. Iespējams, ka viņš nav viens vien, varbūt tur ir vesela briesmoņu ģimene vai cilts.
- Tu, Keita, esi pārāk naiva savam vecumam, zēns noteica, nespējot izvairīties no dzēlīgā toņa, kam par iemeslu bija vecmāmiņas ticība šādiem blēņu stāstiem.
Ar vecumu, Aleksandr, cilvēks iemācās būt pieticīgs. Ar gadiem saprotu, cik maz es zinu. Tikai jaunieši var visu izskaidrot. Tavā vecumā cilvēks vēl var būt iedomīgs un viņu īpaši nesatrauc iespēja kļūt smieklīgam, Keita Kolda sausi atteica.
Manausā, izkāpjot no lidmašīnas, viņus kā karstā ūdenī samitrināts dvielis apņēma sutīgs gaiss. Te viņi satikās ar citiem International Geographic ekspedīcijas dalībniekiem. Bez Keitas Koldas un viņas mazdēla tajā piedalījās arī Timotijs Brūss, angļu fotogrāfs ar garu zirga ģīmi un nikotīna nodzeltējušiem zobiem, viņa palīgs meksikānis Džoels Gonsaless un slavenais antropologs Ludoviks Leblāns. Alekss Leblānu bija iedomājies kā zinātnieku ar baltu bārdu un iespaidīgu stāvu, taču izrādījās, ka profesors ir apmēram piecdesmit gadus vecs, mazs, sausnējs un nervozs vīrelis ar nievājošu sejas izteiksmi, nicīgi saviebtām lūpām un dziļi vaigos iegrimušām mazām žurkas actiņām. Viņš bija ģērbies kā mednieks no vesterniem netrūka ne ieroču pie jostas, ne smagu zābaku un krāsainām spalviņām izrotātas austrāliešu platmales. Keita starp zobiem norūca, ka Leblānam vēl vajadzētu vienīgi mirušu tīģeri, uz kura atspiesties, pozējot fotogrāfiem. Jaunībā Leblāns neilgu laiku bija pavadījis Amazonē un pēc tam sarakstījis apjomīgu pētījumu par indiāņiem, kas akadēmiskajās aprindās sacēla lielu troksni. Brazīliešu gids Sesars Santoss, kuram vajadzēja viņus satikt Manausā, nebija varējis ierasties, jo viņa lidaparāts bija sabojājies, tāpēc gids gaidīja ekspedīciju Santamaria de la Ljuvijā, līdz kurienei tagad vajadzēja nokļūt ar kuģi.
Alekss pārliecinājās, ka Amazones un Riunegru satekā uzbūvētā Manausa bija liela un moderna pilsēta ar augstām ēkām un dzīvu satiksmi, bet vecmāmiņa viņam paskaidroja, ka daba šeit joprojām ir mežonīga un ka plūdu laikā māju pagalmos un liftu šahtās iepeld krokodili un čūskas. Šai pilsētā likumi darbojās vāji un tos viegli varēja pārkāpt, tādēļ Manausa bija kontrabandistu pilsēta: narkotikas, dimanti, zelts, cēlkoksne, ieroči. Pirms nepilnām divām nedēļām muitnieki uzgāja kādu ar zivīm pielādētu kuģi… un katrā zivī bija paslēpts kokaīns.
Amerikāņu zēnu, kas no savas valsts bija izbraucis tikai vienu reizi, lai iepazītu Itāliju, mātes senču dzimteni, ārkārtīgi pārsteidza milzīgais kontrasts starp vienas cilvēku grupas bagātību un citu pilnīgo nabadzību, turklāt vienkopus. Zemnieki bez zemes un strādnieki bez darba ieradās pilsētā jaunu iespēju meklējumos, tomēr daudziem no viņiem nācās dzīvot nožēlojamās būdās bez līdzekļiem un cerībām. Todien svinēja kādus svētkus, tāpēc vietējie iedzīvotāji bija priecīgi un valdīja karnevāla noskaņa: uz ielām muzicēja ansambļi, cilvēki dejoja un dzēra, daudzi no viņiem bija maskās. Ekspedīcijas dalībnieki apmetās kādā modernā viesnīcā, tomēr skaļā mūzika, petaržu un raķešu troksnis neļāva viņiem aizmigt. Pēc slikti pavadītās nakts profesors Leblāns no rīta bija nejaukā noskaņojumā un vēlējās pēc iespējas ātrāk doties uz kuģi, jo šai bezkaunīgajā pilsētā, kā viņš to nosauca, negribēja pavadīt ne minūti ilgāk, kā nepieciešams.
Lai nokļūtu Santamaria de la Ljuvijā, ciematā, kas atradās jau indiāņu apdzīvotā teritorijā, International