Isabella Aljende
ZELTA PŪĶA KARAĻVALSTS
Bezgalīgās sērijas 2. grāmata
.
1 Sniega cilvēku ieleļa
Budistu mūks Tensings un viņa māceklis princis Dils Bahadūrs vairākas dienas bija rāpušies pa augstākajām virsotnēm Himalaju ziemeļos, mūžīgā sniegāja apgabalā, kur kāju bija spēruši tikai pāris lamu. Neviens no abiem neskaitīja stundas, jo laiks viņus neinteresēja. Kalendārs ir cilvēku izgudrojums; garīgā līmenī laiks nepastāv tā skolotājs bija mācījis savam audzēknim.
Svarīgākais viņiem bija veikt šo ceļojumu, kurā jauneklis devās pirmo reizi. Mūks atminējās, ka šeit ir gājis kādā no iepriekšējām dzīvēm, tomēr šīs atmiņas bija visai neskaidras. Lai pārvietotos pa apvidu, kur pat vasarā valdīja ļoti skarbi laika apstākļi, ceļabiedri vadījās pēc kāda svētceļnieka norādījumiem un orientējās pēc zvaigznēm. Temperatūru pāris grādu zem nulles varēja izturēt tikai dažus mēnešus gadā, kad neplosījās negantas vētras.
Pat skaidrā laikā aukstums bija dzeldīgs. Mūks un viņa skolnieks valkāja vilnas tuniku un raupju jaka ādas kažoku. Kājās viņiem bija no šā paša dzīvnieka ādas pagatavoti zābaki ar vilnu uz iekšpusi; no ārpuses mitruma necaurlaidīgus tos padarīja tauku kārtiņa. Viņi uzmanīgi spēra ik soli, jo viena kļūmīga kustība varēja nozīmēt kritienu kādā no vairākus simtus metru dziļajiem bezdibeņiem, kas gluži kā Dieva āvas cirtienu pēdas izvagoja kalnus.
Pret spoži zilajām debesīm slējās žilbinošās sniegoto kalnu virsotnes. Ceļinieki pārvietojās nesteidzīgi, jo šai augstumā vairs nebija pietiekami daudz skābekļa. Lai plaušas pierastu pie retinātā gaisa, viņi bieži atpūtās. Viņiem sāpēja krūtis, ausis un galva, mocīja vēdergraizes un māca nogurums, tomēr neviens nepieminēja savu ķermeņa vārgumu. Abi aprobežojās tikai ar elpošanas kontrolēšanu, lai no katras ieelpas iegūtu pēc iespējas vairāk.
Ceļinieki meklēja dīvainus augus, kuri bija atrodami tikai ledainajā Sniega cilvēku ielejā un bez kuriem nevarēja pagatavot ārstnieciskos losjonus un balzamus. Ja viņi ceļojuma laikā pārcietīs visas briesmas, tad varēs sevi uzskatīt par iesvētītiem, jo ceļabiedru raksturs būs rūdīts kā tērauds. Ceļojuma laikā vairākkārt nācās pārbaudīt gribu un drosmi. Māceklim bija nepieciešami abi šie tikumi, lai spētu paveikt to, ko no viņa gaidīja. Tādēļ viņu sauca par Dilu Bahadūru, kas Aizliegtās karaļvalsts valodā nozīmēja "drosmīgā sirds". Ceļojums uz Sniega cilvēku ieleju bija viens no pēdējiem posmiem viņa divpadsmit gadu ilgajā sagatavošanā.
Jauneklis nezināja šā ceļojuma patieso iemeslu, kas bija daudz svarīgāks par ārstniecības augiem vai viņa iesvētīšanu augstāko lamu kārtā. Skolotājs nedrīkstēja to atklāt, tāpat kā nevarēja stāstīt arī daudzas citas lietas. Viņa uzdevums bija vadīt princi katrā ilgo mācību posmā, stiprināt jaunieša ķermeni un garu, attīstīt prātu, vēl un vēlreiz pārliecināties par prinča gara spēku. Nokļuvis pie varenās Zelta pūķa skulptūras, Dils Bahadūrs pats atklās, kādēļ ceļojis uz Sniega cilvēku ieleju.
Tensings un Dils Bahadūrs uzlika plecos saiņus ar segām, graudiem un jaka taukiem, kas bija nepieciešami, lai izdzīvotu. Ap vidukli ceļabiedriem bija aptītas jaka vilnas virves, kas noderēja, kāpjot kalnos, un rokā viņi turēja garas un izturīgas nūjas, uz kurām varēja atbalstīties un aizsargāties uzbrukuma gadījumā vai arī likt lietā, lai uz nakti uzslietu pagaidu telti. Tāpat nūjas izmantoja, lai pārliecinātos par pamatnes noturību vietās, kur, pēc ceļabiedru pieredzes, nesen uzkritušais sniegs varēja slēpt dziļas bedres. Bieži vien ceļu aizšķērsoja plaisas, un, ja vien tām nevarēja pārlēkt, nācās veikt garu apkārtceļu. Reizēm, lai izvairītos no liekas soļošanas, viņi pārlika nūju pār bezdibeni un, pārliecinājušies, ka abi tās gali stingri balstās uz zemes, uzkāpa uz koka un pārlēca otrā pusē; tomēr nekad vairāk par vienu soli, jo iespēja iegāzties bezdibenī bija liela. Viņi to darīja nedomājot, ar vēsu prātu, uzticoties sava ķermeņa veiklībai, instinktam un veiksmei ja kustības sāka apsvērt, to nebija iespējams izdarīt. Kad plaisa bija platāka par nūjas garumu, viņi vienu virves galu piesēja pie kādas augstas klints, otru viens no viņiem apsēja sev ap vidukli, ieskrējās un lēca, šūpojoties kā pulksteņa pendele, līdz sasniedza pretējo malu. Sastopoties ar briesmām, jaunais māceklis bija izturīgs un drosmīgs, tomēr, pirms izmantot kādu no šiem paņēmieniem, allaž vilcinājās.
Ceļabiedri bija nonākuši pie vienas no šādām plaisām, un lama meklēja piemērotāko vietu, lai to šķērsotu. Skaitot lūgšanu, jauneklis uz mirkli aizvēra acis.
- Vai tev bail mirt, Dil Bahadūr? Tensings smaidot jautāja.
-Nē, godātais skolotāj! Nāves brīdis manā liktenī bija ierakstīts vēl pirms manas dzimšanas. Es miršu, kad būšu izpildījis savu uzdevumu šai reinkarnācijā un mans gars būs brīvs lidojumam; bet es baidos salauzt visus savus kauliņus un palikt dzīvs tur lejā, jaunietis atbildēja un norādīja uz dziļo bezdibeni sev pie kājām.
- Iespējams, tas būtu diezgan nepatīkami… lama piekrita. Ja tu atvērsi prātu un sirdi, tev viss šķitīs daudz vieglāk, viņš piebilda.
- Ko jūs darītu, ja es iekristu bezdibenī?
-Ja tā notiks, man būs par to jāpadomā. Pašlaik manu prātu nodarbina citas lietas.
- Vai var uzzināt, kādas, skolotāj?
-Ainavas skaistums, lama atbildēja, norādot uz nebeidzamo kalnu grēdu, neskartā sniega baltumu un košajām debesīm.
- Tā ir kā Mēness ainava, jauneklis sacīja.
- Varbūt… Kurā Mēness vietā tu esi bijis, Dil Bahadūr? lama pavaicāja, apslēpjot smaidu.
- Tik tālu vēl neesmu bijis, skolotāj, bet tādu es to iedomājos.
- Uz Mēness debesis ir melnas un nav tādu kalnu kā šie. Tur nav arī sniega, tikai klintis un pelnu krāsas putekļi.
-Varbūt kādu dienu es, gluži tāpat kā mans godājamais skolotājs, varēšu doties astrālajā ceļojumā uz Mēnesi, māceklis ieminējās.
- Varbūt…
Pēc tam lama kārtīgi nolika nūju, abi ceļabiedri novilka tunikas un mēteļus, kas neļāva brīvi kustēties, un sasēja visu mantību četros saiņos. Lama izskatījās pēc atlēta. Viņa mugura un rokas bija varen muskuļainas, kakls tik resns kā parasta vīrieša augšstilbs, un kājas šķita kā koka zari. Brašais cīnītāja ķermenis izteikti kontrastēja ar viņa mierīgo seju, maigajām acīm un glezno, gandrīz vai sievišķīgo un allaž smaidīgo muti. Tensings citu pēc cita paņēma saiņus, ar roku kā vējdzirnavu spārnu iegrieza tos un pārmeta bezdibeņa pretējā pusē.
- Bailes nav reālas, Dil Bahadūr. Tāpat kā viss pārējais, tās mīt tikai tavā prātā. Domas veido to, ko mēs uzskatām par realitāti, skolotājs piebilda.
- Šobrīd mans prāts ir radījis diezgan dziļu bezdibeni, princis nomurmināja.
- Un mans prāts ir radījis ļoti drošu tiltu, lama atbildēja.
Atvadoties viņš pamāja jauneklim ar roku, pēc tam spēra soli tukšumā, nolika labo kāju nūjas vidū, atspērās un pēc sekundes simtdaļas ar kreiso kāju jau pieskārās pretējai bezdibeņa malai. Dils Bahadūrs viņa kustības atkārtoja lēnāk un ne tik veikli, tomēr itin nekas neliecināja par puiša satraukumu. Skolotājs ievēroja, ka no sviedriem miklā mācekļa kāja spīdēja. Viņi apģērbās un devās tālāk.
- Vai vēl tālu? Dils Bahadūrs vēlējās zināt.
- Varbūt.
- Vai būtu aplam nepiesardzīgi lūgt, lai jūs man vienmēr neatbildētu "varbūt", skolotāj?