- Vai Gonsaless ir izveseļojies?
- Lauztās ribas saauga, bet viņu joprojām māc bailes. Timotijs Brūss rūpējas par viņu kā māte.
- Es arī par tevi rūpēšos kā māte, Keita. Himalajos tev ceļā var gadīties kāds bars ar sniega cilvēkiem. Turklāt tur ir maz skābekļa, un tev var uznākt sirdslēkme, mazdēls mēģināja rakstnieci pierunāt.
- Netaisos Leblānam sagādāt to prieku un nomirt pirmā, viņa starp zobiem novilka un tad piebilda: Tomēr redzu, ka par šo reģionu tu kaut ko zini.
- Tu pat nevari iedomāties, cik daudz esmu par to izlasījis! Vai varu doties tev līdzi? Lūdzu!
- Ir jau labi, tomēr es tevi negaidīšu nevienu pašu minūti. Mēs tiksimies nākamceturtdien Džona Kenedija lidostā, lai deviņos vakarā dotos uz Londonu un no turienes uz Nūdeli. Vai skaidrs?
- Būšu klāt kā nagla, es apsolu!
- Paņem līdzi biezāku apģērbu! Jo augstāk kāpsim, jo aukstāks kļūs. Tev noteikti būs izdevība kāpt kalnos, tā kā vari paķert līdzi arī savus alpīnisma piederumus.
- Liels paldies, vecmāmiņ!
-Ja tu mani vēlreiz nosauksi par vecmāmiņu, es tevi nekad vairs neņemšu līdzi! Keita iesaucās, nolika klausuli un iesmējās kā hiēna.
3 Kolekcionārs
Trīsdesmit kvartālus no niecīgā Keitas Koldas dzīvoklīša pasaulē otrais bagātākais cilvēks, kas savu mantību bija sarausis, zogot idejas padotajiem un darījumu partneriem, kāda Manhetenas debesskrāpja augšējā stāvā runāja pa telefonu ar Honkongu. Sarunas biedri nekad nebija tikušies un arī nedomāja to darīt.
Multimiljonārs lika sevi saukt par Kolekcionāru, un persona Honkongā bija vienkārši Speciālists. Viņi nezināja viens otra īsto identitāti. Izņemot citus drošības līdzekļus, abiem telefoniem vēl bija īpašas ierīces, kas pārveidoja balsi un neļāva uzzināt tālruņa numuru. Šī saruna nekur netika reģistrēta, un neviens, pat FIB ar savām smalkākajām izlūkošanas sistēmām pasaulē, nevarētu noskaidrot, par kādu slepenu darījumu abas personas vienojas.
Speciālists par atbilstošu summu varēja piegādāt jebko. Viņš varēja nogalināt Kolumbijas prezidentu, ielikt bumbu Lufthansas lidmašīnā, iegūt Anglijas karaļa kroni, sagūstīt pāvestu vai Luvrā samainīt pret kopiju Džokondu. Viņam nebija nepieciešamības reklamēt savus pakalpojumus, jo darba nekad netrūka. Gluži pretēji bieži vien klientiem mēnešiem ilgi bija jāgaida rindā, līdz pienāca arī viņu kārta. Speciālists vienmēr darbojās pēc vienas un tās pašas shēmas: klients zināmā kontā pārskaitīja summu, kas sastāvēja no sešiem cipariem un nekad netika atmaksāta, un pacietīgi gaidīja, kamēr kriminālā organizācija rūpīgi pārbaudīja viņa datus.
Drīz vien pie klienta ieradās aģents, lielākoties kāds gluži neuzkrītoša izskata cilvēks tas varēja būt students, kas vāc materiālus savam maģistra darbam, vai garīdznieks, kas pārstāv kādu labdarības organizāciju. Aģents iztaujāja, kādai jābūt operācijai, un pēc tam pazuda bez pēdām. Pirmajā tikšanās reizē maksa par pakalpojumu netika minēta, jo bija skaidrs ja klients interesējas par izmaksām, viņš noteikti tās nespēj segt. Pēc tam Speciālists personīgi zvanīja klientam un noslēdza vienošanos.
Kolekcionāram bija četrdesmit gadu. Viņš bija vidēja auguma vīrs ar gluži parastu ārieni, biezām brillēm, nošļukušiem pleciem un pāragru plikpaurību, kas viņu vērta daudz vecāku. Viņš ģērbās nevērīgi, un viņa plānie mati vienmēr bija taukaini, turklāt šim vīram piemita nelāgs paradums urķēties ar pirkstu degunā, kad viņš bija iegrimis domās, un tas notika gandrīz vienmēr. Reiz viņš bija vientuļš un kompleksu mākts bērns ar sliktu veselību, bez draugiem un tik zinošs, ka skolā vienmēr garlaikojās. Biedri viņu neieredzēja, jo viņš bez pūlēm nopelnīja labākās atzīmes, un arī skolotājiem viņš lāgā nepatika, jo bija pedantisks un vienmēr zināja vairāk nekā viņi. Piecpadsmit gadu vecumā viņš sāka savu karjeru, tēva mājas garāžā izgatavojot datorus. Divdesmit trīs gadu vecumā viņš jau bija miljonārs, un, pateicoties savai inteliģencei un sirdsapziņas trūkumam, pēc septiņiem gadiem viņa privātajos kontos bija vairāk naudas nekā Apvienoto Nāciju budžetā.
Bērnībā viņš kā gandrīz visi bija kolekcionējis pastmarkas un monētas; jaunībā viņš kolekcionēja sporta automobiļus, viduslaiku pilis, golfa laukumus, bankas un skaistuma karalienes; tagad, sākoties brieduma gadiem, viņš bija sācis veidot "dīvainu objektu" kolekciju. Viņš tos glabāja paslēptus nocietinātos pagrabos visos piecos kontinentos, lai kataklizmas gadījumā neietu bojā visa brīnišķīgā kolekcija. Šai metodei bija kāds trūkums: Kolekcionārs nevarēja pastaigāties starp saviem dārgumiem un apbrīnot tos visus vienlaikus; lai tos redzētu, viņam nācās pārvietoties savā reaktīvajā lidmašīnā no vienas vietas uz citu, tomēr īstenībā to nebija nepieciešams darīt bieži. Kolekcionāram pietika ar pārliecību, ka priekšmeti pastāv, atrodas drošībā un pieder viņam. Viņu nevadīja mīlestība uz mākslu, bet gluži parasta alkatība.
Starp citām neiedomājami vērtīgām lietām Kolekcionāram piederēja arī senākais zināmais manuskripts, īstā Tutanhamona maska (muzejā atrodas kopija), gabaliņos sagrieztas un formalīnā peldošas Einšteina smadzenes, oriģinālie, ar Averoes roku rakstītie teksti, no kakla līdz kāju pirkstiem ar tetovējumiem klāta cilvēka āda, akmeni no Mēness, kodolbumba, Kārla Lielā zobens, Napoleona Bonaparta slepenā dienasgrāmata, vairāki svētās Sesilijas kauli un dzēriena Coca Cola formula.
Tagad Kolekcionārs vēlējās iegūt vienu no pasaules lielākajiem dārgumiem, par kuru nojauta vien retais un kuram varēja piekļūt tikai viens cilvēks. Tas bija ar dārgakmeņiem inkrustēts zelta pūķis, kuru nu jau tūkstoš astoņsimt gadu skatīja tikai kādas nelielas neatkarīgas Himalaju karalistes kronētie monarhi. Pūķi apvija noslēpumi, sargāja lāsti, kā arī seni un sarežģīti drošības pasākumi. Tas nebija minēts nevienā grāmatā un tūrisma ceļvedī, tomēr daudzi cilvēki bija dzirdējuši par to runājam, bet Britu muzejā glabājās pūķa apraksts. Ķīnai iekarojot Tibetu, kāds ģenerālis nomaļā budistu klosterī bija atradis arī pergamentu ar pūķa zīmējumu. Sī brutālā okupācija lika vairāk nekā miljonam tibetiešu, viņu vidū arī Dalailamam, budisma augstākajam garīgajam līderim, bēgt uz Nepālu un Indiju.
Pirms 1950. gada no sešu līdz divdesmit gadu vecumam Zelta pūķa karaļvalsts kroņprincis šai klosterī ieguva īpašu audzināšanu. Tur vairākus gadsimtus bija glabājušies pergamenti, kuros aprakstītas šā brīnumainā priekšmeta īpašības un lietošanas veids, ko princim nācās apgūt. Leģenda vēstīja, ka tā nebija vienkārša skulptūra, bet gan brīnumains pareģošanas mākslas darbs, kuru karaļvalsts problēmu risināšanai varēja izmantot tikai kronēts valdnieks. Pūķis pareģoja gan klimata pārmaiņas un ražas lielumu, gan kaimiņvalstu militāros plānus. Pateicoties šai unikālajai informācijai un valdnieku gudrībai, mazā karaliste vienmēr baudīja mierīgu labklājību un neatkarību.
Fakts, ka skulptūra bija pagatavota no zelta, Kolekcionāram nešķita ievērības cienīgs, jo viņš varēja iegūt tik daudz zelta, cik vien vēlējās. Viņu interesēja tikai pūķa maģiskās īpašības. Par zagto pergamentu viņš ķīniešu ģenerālim bija samaksājis veselu bagātību. Pēc tam Kolekcionārs lika pergamentu iztulkot, jo apjauta, ka skulptūra bez lietošanas instrukcijas viņam nenieka nedos. Multimiljonāra mazās žurkas ačteles aiz biezajiem briļļu stikliem iemirdzējās, kad viņš iedomājās, kā varētu pārvaldīt visu pasaules ekonomiku, ja vien šis priekšmets nonāktu viņa rokās. Zinot par pārmaiņām tirgū, pirms tās vēl notikušas, viņš varētu apsteigt sāncenšus un pavairot savus miljardus. Viņam ļoti nepatika būt tikai otrajam bagātākajam cilvēkam pasaulē.