Kolekcionārs uzzināja, ka Ķīnas iebrukuma laikā, kad klosteri sagrāva un dažus mūkus noslepkavoja, par vienkāršu zemnieku pārģērbtajam Zelta pūķa karaļvalsts kroņprincim pa kalnu pārejām bija izdevies aizbēgt, nokļūt līdz pat Nepālai un no turienes, joprojām inkognito, doties uz savu zemi.
Tibetiešu lamas vēl nebija beiguši jaunieša izglītošanu, bet viņa tēvs karalis iesākto darbu turpināja. Tomēr viņš nespēja dēlam sniegt tik labu sagatavotību, kādu bija saņēmis pats. Kad ķīnieši uzbruka klosterim, mūki princim vēl nebija pierē atvēruši trešo aci, ar kuru iespējams redzēt auru, noteikt cilvēka raksturu un nodomus. Viņš nebija pienācīgi trenēts arī telepātijas mākslā, kas ļāva lasīt domas. Neko no tā visa jaunietim nespēja sniegt viņa tēvs, tomēr pēc karaļa nāves princis varēja ar godu ieņemt troni. Viņš labi pārzināja Būdas mācību un ar laiku pamanījās iemantot vajadzīgo autoritāti, lai valdītu, veselo saprātu, lai tiesātu, un garīgumu, lai neļautu varai sevi korumpēt.
Kāpjot tronī, Dila Bahadūra tēvs bija tikai divdesmit gadus vecs, un daudzi domāja, ka viņš nebūs spējīgs valdīt, kā to darījuši citi šīs zemes karaļi, tomēr jau no paša sākuma jaunais monarhs pierādīja savu briedumu un gudrību. Kolekcionārs uzzināja, ka karalis ir tronī nu jau vairāk nekā četrdesmit gadu un viņa valdīšanas laiku raksturo miers un labklājība.
Zelta pūķa karaļvalsts vadītājs izturējās noraidoši pret ārzemju ietekmēm, īpaši jau pret tām, kuras nāca no Rietumiem, ko viņš uzskatīja par materiālistisku un pagrimušu kultūru, bīstamu principiem, kas vienmēr valdījuši viņa zemē. Valsts oficiālā reliģija bija budisms, un karalis bija nolēmis šo kārtību saglabāt. Katru gadu tika veikta aptauja, lai noteiktu nacionālās laimes procentu; te nebija runa par problēmu neesamību, jo lielākoties tās ir pilnīgi neizbēgamas, bet gan par iedzīvotāju līdzjūtību un garīgumu. Valdība ierobežoja tūrismu un pieļāva, ka valsti gadā apmeklē tikai neliels skaits cienīgu ceļotāju, tāpēc tūrisma aģentūras šo valsti dēvēja par Aizliegto karaļvalsti.
Nesen ieviestā televīzija raidīja tikai dažas stundas dienā un vienīgi tādas programmas, kuras karalis uzskatīja par nekaitīgām, piemēram, sporta pārraides, zinātniski dokumentālās un multiplikācijas filmas. Nacionālais tērps bija obligāts, rietumnieciskais apģērbs publiskās vietās bija aizliegts. Universitātes studenti pieprasīja steidzami atcelt šo ierobežojumu, jo viņi bija gatavi vai mirt par amerikāņu džinsiem un sporta kurpēm, tomēr, tāpat kā daudzos citos jautājumos, arī šai ziņā karalis palika nelokāms. Viņu vienprātīgi atbalstīja pārējie iedzīvotāji, kas lepojās ar savām tradīcijām un nevēlējās pārņemt ārzemju paradumus.
Kolekcionārs neko daudz nezināja par Zelta pūķa karaļvalsti, jo tās vēsturiskās un ģeogrāfiskās bagātības viņu galīgi neinteresēja. Viņš nedomāja kādreiz doties uz turieni. Tāpat viņam nebija jānopūlas, lai iegūtu maģisko skulptūru, tādēļ jau viņš maksāja veselu bagātību Speciālistam. Ja šis priekšmets, kā viņam apgalvoja, varēja paredzēt nākotni, tad tas varēja piepildīt arī pēdējo viņa sapni: kļūt par pasaules bagātāko cilvēku.
Sarunu biedra pārveidotā balss no Honkongas apliecināja, ka operācija jau norit un ka rezultāti gaidāmi pēc trim vai četrām nedēļām. Kaut arī klients nejautāja, Speciālists viņu informēja par pakalpojuma izmaksām, kuras bija tik absurdi lielas, ka Kolekcionārs vienā rāvienā pielēca kājās.
- Un ja nu jūs kļūdāties? mazliet nomierinājies, jautāja otrs bagātākais cilvēks pasaulē un aplūkoja savu rādītājpirkstu, pie kura bija pielipusi dzeltenīga, nesen no deguna izurķēta viela.
- Es nekļūdos, Speciālists lakoniski atbildēja.
Nedz Speciālists, nedz viņa klients nevarēja iedomāties, ka šai pašā brīdī Dils Bahadūrs, Zelta pūķa karaļvalsts valdnieka jaunākais dēls, kas bija izvēlēts kā nākamais karalis, kopā ar skolotāju atradās kalnu mājā. Tā bija ala, kuras ieeju kalnu terasē maskēja dabiski veidota klints pārkare. Mūks šo vietu bija izvēlējies tāpēc, ka no trim pusēm tā bija praktiski nepieejama un neviens, kurš labi nepazina šo apkaimi, ieeju nevarēja atrast.
Vairākus gadus Tensings šai alā bija dzīvojis kā eremīts, klusumā un vientulībā, līdz Aizliegtās karaļvalsts valdnieki bija lūguši, lai viņš izglīto princi. Bērns dzīvoja kopā ar skolotāju līdz divdesmit gadu vecumam. Šai laikā mūkam ar tik skarbu nodarbību palīdzību, ka vien retais varēja tās izturēt, vajadzēja izaudzināt princi par nevainojamu valdnieku. Tomēr visas šīs nodarbības nebūtu devušas nekādu rezultātu, ja Dilam Bahadūram nepiemistu neparasta gudrība un skaidra sirds. Tensings bija apmierināts, jo māceklis pārpārēm spēja pierādīt, ka viņam piemīt abas šīs īpašības.
Princis bija nodzīvojis kopā ar mūku divpadsmit gadus, guļot uz akmeņiem, apsedzies ar jaka ādu, ievērojot pilnīgi veģetāru diētu un nododoties reliģiskai praksei, mācībām un fiziskiem vingrinājumiem. Viņš bija laimīgs. Princis nebūtu ar mieru mainīt savu dzīvi pret kādu citu un ar smagu sirdi domāja par dienu, kad atkal nāksies atgriezties pasaulē. Tomēr viņš vēl itin labi atcerējās savas bailes un vientulību, kad sešu gadu vecumā nokļuva kalnu alā līdzās milzīga auguma svešiniekam, kas viņam netraucēti ļāva raudāt trīs dienas pēc kārtas, līdz princim vairs nepalika nevienas asaras. Kopš tās reizes viņš tā arī vairs nebija raudājis. Milzis kļuva par prinča māti, tēvu un visu pārējo ģimeni, viņš kļuva arī par labāko draugu, skolotāju, tao šu instruktoru un garīgo vadītāju. No mūka princis bija iemācījies gandrīz visu, ko zināja.
Tensings soli pa solim vadīja Dilu Bahadūru pa budisma ceļu, mācīja vēsturi un filozofiju, ļāva iepazīt dabu, dzīvniekus un augu ārstniecisko spēku, attīstīja prinča intuīciju un iztēli, sagatavoja karam un tajā pašā laikā mācīja saskatīt miera vērtību. Viņš ievadīja princi lamu noslēpumos un palīdzēja rast līdzsvaru starp prātu un spēku, kas tik nepieciešams valdniekam. Viens no vingrinājumiem, kurus princim nācās veikt, bija šaut ar loku, stāvot uz divām olām, vai arī darīt to pašu tupus, kad olas atrodas ceļgalu locītavās.
- Tev ne tikai labi jānotēmē bulta, Dil Bahadūr, bet nepieciešams arī spēks, stabilitāte un spēja kontrolēt visus muskuļus, lama pacietīgi skaidroja.
- Iespējams, ka vairāk jēgas būtu olas apēst, cienījamo skolotāj, princis nopūtās, kad olas kārtējo reizi bija saspiestas.
Garīgā prakse bija vēl intensīvāka. Desmit gadu vecumā zēns spēja sasniegt transa stāvokli un pacelties līdz augšējiem apziņas slāņiem; vienpadsmit gadu vecumā varēja sarunāties telepātiski un kustināt priekšmetus, tiem nepieskaroties; un trīspadsmit gadu vecumā jau spēja doties astrālos ceļojumos. Kad princim palika četrpadsmit gadu, skolotājs viņam pierē izveidoja atveri, lai jauneklis varētu redzēt auras. Operācijas laikā kaulā tika izgrebts caurums, un šai vietā palika zirņa lieluma atvērums.
- Jebkura organiska matērija izstaro enerģiju jeb auru, cilvēka acij neredzamas gaismas vainagu, kuru spēj ieraudzīt tikai atsevišķi cilvēki ar īpašām psihiskām spējām. Pēc auras krāsas un formas iespējams uzzināt daudz ko, Tensings skaidroja.
Trīs nākamajās vasarās lama kopā ar zēnu ceļoja uz dažādām Indijas, Nepālas un Butānas pilsētām, lai princis trenētos lasīt satikto cilvēku un dzīvnieku auru. Tomēr mūks nekad neveda zēnu uz viņa zemes, Aizliegtās karaļvalsts, skaistajām ielejām un kalnu terasēm, kur princis varēs atgriezties tikai pēc apmācības beigām.