Выбрать главу

Dils Bahadūrs iemācījās lietot trešo aci pierē ar tādu veiklību, ka tagad, astoņpadsmit gadu vecumā, pēc auras izskata spēja noteikt auga ārstnieciskās īpašības, dzīv­nieka niknuma pakāpi un cilvēka emocionālo stāvokli.

Vēl bija atlikuši tikai divi gadi, līdz jauneklim paliks divdesmit, un skolotāja darbs būs paveikts. Tad Dils Bahadūrs atkal atgriezīsies ģimenes klēpī un pēcāk dosies studēt uz Eiropu, jo modernajā pasaulē bija nepie­ciešamas daudzas zināšanas, kuras Tensings nevarēja princim iemācīt, tomēr bija vajadzīgas, lai vadītu valsti.

Tensings visiem spēkiem centās sagatavot princi, lai kādu dienu viņš varētu kļūt par labu karali un spētu atšifrēt Zelta pūķa pareģojumus, pat nenojaušot, ka Ņujorkā dzīvo alkatīgs cilvēks, kurš vēlas skulptūru nozagt. Mācības bija tik intensīvas un sarežģītas, ka skolnieks reizēm zaudēja pacietību, bet nelokāmais Ten­sings lika viņam strādāt tik ilgi, līdz nogurums pieveica viņus abus.

-    Skolotāj, es nevēlos būt karalis, Dils Bahadūrs kādu dienu sacīja.

-    Vai mans skolnieks vēlas atteikties no troņa, lai vairs nebūtu jāmācās? Tansings pasmaidīja.

-Vēlos pavadīt savu dzīvi meditējot, skolotāj. Kā gan es varēšu sasniegt apskaidrību starp tik daudziem pasaules kārdinājumiem?

-    Ne visi var būt eremīti kā es. Tava karma ir kļūt par karali. Tev nāksies sasniegt apskaidrību, mērojot daudz grūtāku ceļu nekā meditācija. Tev tas būs jāpa­veic, kalpojot savai tautai.

-    Es nevēlos no jums šķirties, skolotāj, princis trī­cošā balsī sacīja.

Lama izlikās neredzam valgumu jaunekļa acīs.

-   Vēlmes un bailes ir tikai ilūzija, Dil Bahadūr, tās nav reālas. Tev jāmācās atteikties.

-    Vai man jāatsakās arī no pieķeršanās?

-    Pieķeršanās ir kā pusdienlaika gaisma tai nav nepieciešama otras personas klātbūtne. Arī divu cilvēku šķiršanās ir iluzora, jo pasaulē viss ir saistīts. Mūsu gari vienmēr paliks kopā, Dil Bahadūr, lama paskaidroja, ar zināmu pārsteigumu pamanot, ka pats nespēj preto­ties šīm emocijām un mācekļa skumjas pārņēmušas arī viņu.

Lama ar nožēlu redzēja, ka tuvojas brīdis, kad viņam būs jāved princis atpakaļ pie ģimenes, atpakaļ pasaulē, atpakaļ uz Zelta pūķa karaļvalsts troni, kuram viņš bija nolemts.

4 Ērglis un Jaguārs

Lidmašīna, ar kuru ceļoja Aleksandrs Kolds, piezemē­jās Ņujorkā pulksten septiņpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs. Šajā stundā jūnija dienas karstums vēl nebija mazinājies. Jauneklis ar smaidu atcerējās savu pirmo patstāvīgo ceļojumu uz šo pilsētu, kad viņam, tikko no lidostas izgājušam, kāda nevainīga izskata meiča nozaga visu bagāžu. Kā gan viņu sauca? Alekss to gandrīz jau bija aizmirsis… Morgana! Tas bija tāds viduslaiku raga­nas vārds. Puisim šķita, ka kopš tā laika pagājuši vairā­ki gadi, kaut gan patiesībā tie bija tikai seši mēneši. Viņš jutās kā pavisam cits cilvēks: pieaugušāks, vairāk ticēja saviem spēkiem un vairs nebija piedzīvojis arī nevienu niknuma vai izmisuma lēkmi.

Arī ģimenē krīze bija beigusies: šķita, ka māte ir paglābusies no vēža, kaut gan bailes par slimības iespē­jamo atgriešanos aizvien saglabājās. Tēvs bija atsācis smaidīt, un māsas Andrea un Nikola sāka pieaugt. Alekss ar viņām gandrīz vairs neplūcās, vienīgi tik, cik nepieciešams, lai meitenes viņam nekāptu uz galvas. Puiša prestižs draugu vidū bija ievērojami audzis. Pat

skaistā Sesilija Bārnsa, kas pret Alekšu vienmēr bija izturējusies kā pret niecību, tagad lūdza palīdzēt tik galā ar matemātikas mājasdarbiem. Un ne tikai palī­dzēt Aleksam vajadzēja tos izpildīt un pēc tam ļaut, lai meitene uzdevumus pārraksta, bet viņas smaids puisim bija vairāk nekā pietiekama balva par pūliņiem. Sesilija Bārnsa tikai noplivināja savus kuplos matus, un Alekša ausis kļuva sārtas. Kopš Aleksandrs atgriezās no Amazones ar noskūtu galvvidu, rētu un kaudzi neticamu piedzīvojumu, viņš skolā bija kļuvis ļoti populārs, tomēr puisim šķita, ka viņš vairs neiederas šai vidē. Kopā ar draugiem vairs nebija tik jautri kā agrāk. Ceļojums bija atmodinājis viņa zinātkāri. Ziemeļkalifornijas kartē dzimtais ciematiņš bija gandrīz nepamanāms punkts. Alekss vēlējās pamest šo šaurību un atklāt pasaules bezgalību.

Ģeogrāfijas skolotājs piedāvāja puisim pastāstīt kla­sei par saviem piedzīvojumiem. Alekss ieradās skolā ar spļaujamo trubiņu, tomēr bez saindētajām šautriņām, jo nevēlējās izraisīt kādu negadījumu. Viņš bija paņēmis līdzi fotogrāfijas, kurās redzams, kā viņš Riunegru upē peldas kopā ar delfīniem, kailās rokās tur krokodilu un ēd uz iesma ceptu gaļu. Kad viņš paskaidroja, ka tā . bija anakondas, lielākās ūdensčūskas gaļa, klasesbiedru pārsteigums jau robežojās ar neticību. Un Alekss vēl nemaz nebija pieminējis pašu interesantāko: ceļojumu uz miglāja ļaužu zemi, kur viņš tikās ar varenajām aiz­vēsturiskajām radībām. Tāpat viņš neko neteica arī par Valimai, veco burvi, kas puisim palīdzēja iegūt veselības ūdeni mātei, jo tad visi domātu, ka Alekss kļuvis pilnīgi

traks. Viņš visu rūpīgi ierakstīja kladē, jo vēlējās uzrak­stīt grāmatu. Puisis pat bija izdomājis tai nosaukumu: Briesmoņu pilsēta.

Viņš nekad nepieminēja arī Nadju Santosu jeb Ērgli, kā viņu sauca. Ģimenes locekļi zināja, ka Aleksam Ama­zonē ir palikusi draudzene, bet tikai Liza, puiša māte, nojauta šīs draudzības patieso jēgu. Ērgle Aleksam bija daudz svarīgāka nekā visi viņa draugi, kopā ņemti, tostarp pat Sesilija Bārnsa. Viņš negrasījās stāstīt par Nadju baram ziņkārīgu un nevērīgu pusaudžu, kas neti­cētu, ka šī meitene māk sarunāties ar dzīvniekiem un ir atradusi brīnumainus dimantus, vislielākos un vērtī­gākos pasaulē. Vēl jo mazāk viņš varēja stāstīt, ka viņa iemācījusies kļūt neredzama. Alekss bija pārliecinājies, kā indiāņi pēc pašu vēlēšanās spēja pazust, kā hame­leoni pārtopot apkārtējā meža krāsās, divu metru attālumā viņus vairs nebija iespējams saskatīt pat gaišā dienas laikā. Puisis daudzas reizes bija mēģinājis kļūt neredzams, bet viņam tas nekad neizdevās. Turpretim Nadja to paveica ar tādu vieglumu, it kā tā būtu dabis­kākā lieta pasaulē.

Jaguārs rakstīja Ērglei gandrīz katru dienu, reizēm tikai vienu vai divas rindkopas, citreiz vairāk. Viņš apko­poja visas vēstules un katru piektdienu tās nosūtīja lielā aploksnē. Līdz Santamaria de la Ljuvijai, kas atrodas uz Brazīlijas un Venecuēlas robežas, vēstules ceļoja vairāk nekā mēnesi, bet abi draugi bija pieraduši pie šīm laika nobīdēm. Nadja dzīvoja nomaļā pilsētiņā, kur vienīgais telefons atradās žandarmērijā un par elektronisko pastu neviens neko nebija dzirdējis.

Nadja atbildēja ar īsām vēstulēm, it kā rakstīšana meitenei šķistu pārāk sarežģīts uzdevums. Tomēr pie­tika ar dažiem teikumiem, lai Aleksandrs justu draudze­nes klātbūtni, it kā viņa tepat vien būtu. Ikviena no šīm vēstulēm uz Kaliforniju atnesa džungļu vēsmu, ūdens čalošanu, putnu un pērtiķu kori. Reizēm Jaguāram šķita, ka viņš skaidri var saost meža un mitruma smaržu un, ja vien pastieptu roku, varētu draudzenei pieskar­ties. Pirmajā vēstulē Nadja stāstīja, ka Aleksam ir "jālasa ar sirdi" tieši tāpat, kā agrāk viņa bija draugam mācījusi "klausīties ar sirdi". Nadja uzskatīja, ka tas ir veids, kā sarunāties ar dzīvniekiem un saprast nezinā­mas valodas. Mazliet patrenējies, Aleksandrs Kolds to iemācījās un saprata, ka papīrs un tinte nav nepiecie­šams, lai kontaktētos ar draudzeni. Kad viņš bija viens un apkārt valdīja klusums, pietika tikai iedomāties par Ērgli, lai viņu sadzirdētu, tomēr puisim tik un tā patika draudzenei rakstīt. Tas bija tāpat kā rakstīt dienasgrā­matu.