Pirmajās dienās Borobam un viņa saimniecei bija grūti pierast pie dzīves Ņujorkas dzīvoklī, tomēr drīz vien viņi iemācījās orientēties pilsētā un tuvākajā apkaimē ieguva jaunus draugus. Kur vien viņi devās, meitenei un pērtiķītim visi pievērsa uzmanību. Pērtiķītis, kas uzvedās kā cilvēks, un meitene ar spalvām matos šai pilsētā nebija ierasta parādība. Ļaudis viņiem piedāvāja saldumus, un tūristi fotografēja.
Ņujorka, Nadja, ir daudzu ciematu sakopojums. Katram rajonam ir savas raksturīgas īpatnības. Kad iepazīsi irāni no veikaliņa, vjetnamieti no veļas mazgātavas, salvadoriešu pastnieku un manu draugu, kafejnīcas īpašnieku itāli, tu jutīsies kā Santamaria de la Ļjuvijā, Keita skaidroja, un meitene drīz vien pārliecinājās, ka tā tiešām ir.
Rakstniece rūpējās par Nadju kā par princesi un pie sevis visu laiku atkārtoja, ka vēl būs gana daudz laika, lai pievilktu grožus. Viņa veda meiteni pastaigāties uz dažādām vietām, abas dzēra tēju viesnīcā Plaza, brauca pajūgā pa Centrālparku, ar liftu pacēlās līdz pat debesskrāpju augšējiem stāviem un Brīvības statujas virsotnei. Rakstniecei bija jāiemāca Nadjai braukt ar liftu, pārvietoties pa eskalatoru un iziet pa automātiskajām durvīm. Viņas devās arī uz kino un teātri uz vietām, kur Nadja nekad nebija bijusi; tomēr vislielāko iespaidu uz meiteni atstāja ledus kādā slidotavā. Pieradusi pie tropiem, viņa nebeidza vien apbrīnot ledus aukstumu un baltumu.
- Drīz vien tev apniks redzēt ledu un sniegu, jo esmu nodomājusi ņemt tevi līdzi uz Himalajiem, Keita Kolda Nadjai sacīja.
- Kur tas ir?
- Otrā pasaules malā. Tev vajadzēs labus zābakus, biezu apģērbu un ūdensnecaurlaidīgu jaku.
Rakstniece uzskatīja, ka aizvest Nadju uz Zelta pūķa karaļvalsti ir lieliska ideja, jo tā viņa varēs labāk iepazīt pasauli. Keita nopirka meitenei siltu apģērbu un piemērotus apavus, savukārt Borobam bērnu jaciņu un īpašu somu, kas paredzēta ceļojošiem mājdzīvniekiem. Tas bija melns čemodāniņš ar sietiņu, kas ļāva ieplūst gaisam un pavēra skatu uz ārpasauli. Soma bija izoderēta ar mīkstu jērādu, un tās iekšienē atradās īpaši nodalījumi ūdenim un ēdienam. Tāpat rakstniece nopirka autiņbiksītes. Par spīti garajiem Nadjas paskaidrojumiem valodā, kurā viņa sarunājās ar Borobu, pērtiķītim tās uzvilkt nemaz nebija viegli. Pirmo reizi savas īsās dzīves laikā dzīvnieciņš iekoda cilvēkam. Keita Kolda nedēļu staigāja ar apsaitētu roku, bet pērtiķītis savas vajadzības tomēr iemācījās nokārtot autiņbiksītēs, kas tādā garā ceļojumā bija pilnīgi nepieciešami.
Keita nebija teikusi Nadjai, ka lidostā abām pievienosies arī Aleksandrs. Viņa vēlējās jauniešiem sagādāt pārsteigumu.
Vēlāk aviosabiedrības salonā ieradās arī Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless. Fotogrāfi rakstnieci un abus jauniešus nebija redzējuši kopš ceļojuma uz Amazoni. Viņi cieši apkampās, un tikmēr Boroba lēkāja no viena fotogrāfa galvas uz otru, priecīgs atkal tikties ar vecajiem draugiem.
Džoels Gonsaless pacēla kreklu, lai ar lepnumu parādītu vairākus metrus garās anakondas niknā apkampiena atstātās pēdas. Čūska viņu džungļos gandrīz nobeidza un salauza vairākas ribas, tāpēc Džoela krūtis uz visiem laikiem bija iedugušas. Par spīti garajam zirga ģīmim, Timotijs Brūss savukārt izskatījās gandrīz vai pēc smukulīša, un pēc Keitas uzstājīgās iztaujāšanas atzinās, ka ir salabojis zobus. Lielo, dzelteno un šķībo zobu vietā, kas agrāk neļāva viņam kārtīgi aizvērt muti, tagad laistījās žilbinošs smaids.
Astoņos vakarā pieci ceļabiedri sāka savu ceļojumu uz Indiju. Lidojums bija garš kā mūžība, bet Aleksim un Nadjai tas šķita pārāk īss viņiem bija tik daudz ko pārrunāt. Jaunieši jutās atviegloti, ka Boroba mierīgi pacieš ceļojumu, saritinājies uz jērādas kā zīdainis.
Kamēr pārējie pasažieri šaurajos krēslos mēģināja iemigt, draugi pavadīja laiku sarunājoties un skatoties filmas. Timotija Brūsa garās kājas tik tikko ietilpa šaurajā vietā zem krēsla, tāpēc viņš ik pa brīdim piecēlās, lai lidmašīnas ejā izpildītu kādu jogas vingrojumu un tā izvairītos no krampjiem. Džoels Gonsaless jutās daudz ērtāk, jo viņš bija īss un tievs. Keitai Koldai bija pašai sava garu ceļojumu pārdzīvošanas sistēma viņa iedzēra divas tabletes miega zāļu un pāris malku šņabja. Šā kokteiļa efekts bija līdzīgs sitienam pa galvu.
-Ja lidmašīnā ir terorists ar bumbu, nemodiniet mani, viņa deva pēdējos norādījumus, tad apsedzās ar segu un kā ezis savilkās kamoliņā.
Trīs rindas aiz Alekša un Nadjas ceļoja kāds vīrs, kura mati bija sapīti daudzās mazās bizītēs, kas savukārt aizmugurē saņemtas kopā ar ādas strēmelīti. Kaklā viņam karājās krelles un uz krūtīm bija melnā striķītī iekārts zamšādas maisiņš. Viņš bija ģērbies izbalējušos džinsos, nodilušos zābakos uz paaugsta papēža un līdz acīm uzmauktā kovboju platmalē, kuru, kā jaunieši vēlāk pārliecinājās, vīrs nenoņēma pat guļot. Draugiem šķita, ka ceļabiedrs jau bija pārāk vecs, lai šādi tērptos.
Viņš droši vien ir kāds popmūziķis, Aleksandrs nosprieda.
Nadja nezināja, kas tas ir, un Aleksandrs saprata, ka ir ļoti grūti meitenei to paskaidrot. Viņš apsolīja, ka pie pirmās izdevības izglītos draudzeni popmūzikas pamatos, kas jāzina ikvienam sevi cienošam pusaudzim.
Draugi domāja, ka dīvainais hipijs bija vairāk nekā četrdesmit gadus vecs, par ko iedegušajā sejā liecināja arī krunkas ap acīm un muti. Astē sasietie mati bija tēraudpelēki. Lai arī cik vecs viņš būtu, izskatījās, ka šis vīrs ir ļoti labā fiziskā formā. Vispirms draugi viņu bija redzējuši Ņujorkas lidostā nesam brezenta somu un ar siksnu pārsietu guļammaisu, kas karājās hipijam plecā. Pēc tam viņi šo vīru bija pamanījuši cepuri galvā snauduļojam Londonas lidostā, un tagad viņš sēdēja tajā pašā lidmašīnā, kas devās uz Indiju. Jaunieši no attāluma sveicināja vīru.
Tikko pilots izslēdza signālu, kas lika piesprādzēties, vīrs, lai izstaipītu kājas, paspēra dažus soļus pa lidmašīnas eju. Viņš pienāca pie Nadjas un Alekša un uzsmaidīja viņiem. Draugi pirmo reizi pamanīja, ka svešinieka acis ir gaiši zilas un tukšas kā hipnotizētam cilvēkam. Smaids sakustināja krunkas sejā, tomēr smaidīja tikai lūpas. Acis joprojām izskatījās kā mirušas. Vīrs jautāja, kas atrodas somā Nadjai klēpī, un meitene parādīja Borobu. Ieraugot pērtiķi autiņbiksītēs vīra smaids pārvērtās skaļos smieklos.
- Zābaku dēļ, vai zin', mani sauc par Bruņneša Teksu. Tie ir no bruņneša ādas, vīrs stādījās priekšā.
- Nadja Santosa no Brazīlijas, meitene atbildēja.
- Aleksandrs Kolds no Kalifornijas.
- Es pamanīju, ka jums ir Aizliegtās karaļvalsts tūrisma ceļveži. Redzēju, kā jūs lidostā tos lasāt.
- Mēs dodamies uz turieni, Aleksandrs pastāstīja.
- Šo valsti apmeklē ļoti maz tūristu. Šķiet, viņi uzņem tikai kādus simt ceļotājus gadā, Bruņneša Tekss sacīja.
- Mēs ceļojam kopā ar International Geographic grupu.
- Tiešām? Jūs izskatāties pārāk jauni, lai strādātu šai žurnālā, sarunas biedrs ironiski noteica.
- Tā ir, Alekss atbildēja, jo nevēlējās sniegt sīkākus paskaidrojumus.
- Es arī gribu doties turp, taču nezinu, vai Indijā dabūšu vīzu. Zelta pūķa karaļvalsts nesimpatizē tādiem hipijiem kā es. Viņi domā, ka mēs tur meklējam tikai narkotikas.