- Vai tad to tur ir tik daudz? Aleksandrs jautāja.
- Marihuāna un opijs brīvi aug visās malās, vajag tikai tos novākt. Ļoti izdevīgi.
- Tā droši vien ir smaga problēma, Aleksandrs noteica, pārsteigts, ka vecmāmiņa par to neko nebija minējusi.
- Tā nav nekāda problēma. Tur šos augus lieto tikai medicīniskiem nolūkiem. Viņi pat neapjauš, kas tā ir par bagātību. Iedomājieties, cik varētu nopelnīt, ja tos sāktu izmantot? Bruņneša Tekss sacīja.
- Varu iedomāties, Aleksandrs atbildēja. Viņam nepatika šāds sarunas pavērsiens, gluži tāpat kā šis vīrs ar mirušajām acīm.
5 Kobras
Ņūdeli viņi piezemējās no rīta. Pie ceļošanas pieradusī Keita Kolda un abi fotogrāfi jutās diezgan labi, bet Nadja un Aleksandrs, kas nebija ne acu aizvēruši, izskatījās tā, it kā būtu pārdzīvojuši zemestrīci. Neviens no abiem nebija gatavs šīs pilsētas klimatam. Karstums viņus pārsteidza kā negaidīts sitiens pa seju. Tiklīdz ceļabiedri izgāja uz ielas, apkārt sastājās vesels bars ar cilvēkiem, kas piedāvāja aiznest bagāžu, parādīt pilsētu un vēlējās pārdot visu sākot ar mušām aplipušiem banāna gabaliņiem un beidzot ar hinduistu dievu figūriņām. Diedelējot kādu monētu, līdz viņiem mēģināja izspraukties pussimts bērneļu ar lūdzoši izstieptām roķelēm. Kāds lepras slimnieks, kuram vairs nebija pirkstu un atlikusi tikai puse no sejas, spiedās virsū Aleksandram un centās kaut ko samangot, līdz lidostas apsargs viņam piedraudēja ar steku.
Jauniešus aprija tumšādainu, skaisti veidotu seju un lielu, melnu acu jūra. Aleksandrs, pieradis pie minimāli pieļaujamā attāluma starp cilvēkiem pusmetra, kas parasti šķīra ļaudis viņa dzimtenē, jutās tā, it kā visi šie cilvēki taisītos viņam uzbrukt. Viņš tik tikko spēja elpot. Kad Aleksis apjauta, ka Nadju ir aprijis pūlis un viņa ir pazudusi, puisim uznāca panikas lēkme. Viņš sāka draudzeni skaļi saukt un mēģināja atbrīvoties no daudzajām rokām, kas raustīja aiz drēbēm, līdz pēc vairākiem baiļu pilniem mirkļiem tālumā saskatīja krāsainās spalvas, ko meitene nēsāja matos. Viņš ar elkoņiem atbrīvoja ceļu, saķēra Nadju aiz rokas un vilka viņu nopakaļ vecmāmiņai un fotogrāfiem, kas drošiem soļiem devās uz priekšu, jo Indiju bija redzējuši jau vairākas reizes un labi pazina šejienes dzīvi.
Pagāja pusstunda, līdz ceļabiedri savāca vienuviet visu bagāžu, saskaitīja saiņus, nosargāja tos no ļaudīm un iekārtojās divos taksometros, kas cilvēku pilnajās ielās angļu manierē pārvietojās pa kreiso pusi un aizveda viņus līdz viesnīcai.
Bez jebkādas kārtības, neievērojot ne reto luksoforu, ne satiksmes regulētāju signālus, pa ielām pārvietojās dažādi transporta līdzekļi: automašīnas, sagrabējuši, ar reliģiskām figūrām apgleznoti autobusi, motocikli ar četriem pasažieriem, bifeļu vilkti pajūgi un rikšas, velosipēdi, skolnieku pilni rati un pat kāds mierīgs, ceremonijai izrotāts zilonis.
Apmēram četrdesmit minūtes viņiem nācās kavēties satiksmes sastrēgumā, jo uz ielas bija kāda mirusi govs, ko ielenca izsalkuši suņi un melni putni, plosīdami dzīvnieka trūdošās miesas. Keita paskaidroja, ka govis šeit uzskata par svētām un neviens tās nedzen prom, tādēļ dzīvnieki var brīvi pastaigāties pa ielām. Tomēr pastāvēja arī īpaša policijas vienība, kas lopus dzina uz pilsētas nomali un savāca līķus.
Nosvīdušais un pacietīgais pūlis radīja haosu. Kāds pilnīgi kails svētais ar pinkainiem matiem, kas sniedzās līdz pat papēžiem, un ko, apbārstot ar ziedlapiņām, pavadīja pusducis sieviešu, gliemeža gaitā šķērsoja ielu, tomēr neviens viņam nepievērsa īpašu uzmanību. Acīmredzot šādas ainas te bija ierastas.
Nadju Santosu, kas bija augusi ciematā ar divdesmit mājām, kur valdīja meža klusums un vientulība, pārņēma šausmas un apbrīna. Salīdzinājumā ar šo pilsētu Ņujorka bija tikai tāds ciematiņš. Viņa nespēja pat iedomāties, ka pasaulē ir tik daudz cilvēku. Tikmēr Aleksandrs atvairīja daudzās rokas, kas pa taksometra logiem piedāvāja dažādas preces vai lūdza žēlastības dāvanas logus nevarēja aizvērt, citādi viņi nosmaktu.
Beidzot ekspedīcijas dalībnieki nokļuva viesnīcā. Ieejot pa bruņotu apsargu uzmanītām durvīm, viņi nonāca paradīzes dārzā, kur valdīja pilnīgs miers. Kā uz burvja mājienu pazuda ielas troksnis, varēja dzirdēt tikai putnu vīterošanu un ūdens čalošanu daudzajās strūklakās. Velkot aiz sevis garās astes, pa zālāju pastaigājās pāvi. Ceļinieku bagāžu paņēma un uz numuriem aizveda vairāki kā no pasakām izkāpuši, brokātā, zeltā izšūtā samtā tērpti kalpotāji ar augstiem, fazānu spalvām rotātiem turbāniem galvā.
Viesnīca bija gluži kā no balta marmora mežģīnēm veidota pils. Grīdas sedza milzīgi zīda paklāji; mēbeles bija no cēlkoksnes ar sudraba, perlamutra un ziloņkaula inkrustācijām; uz galdiem stāvēja porcelāna krūkas ar smaržīgiem ziediem. Visur bija salikti kaltas bronzas podi ar tropu augiem un sarežģītas konstrukcijas būri, kuros dziedāja daudzkrāsaini putni. Pilī reiz dzīvoja kāds maharadža, kurš reizē ar Indijas neatkarības iegūšanu bija zaudējis varu, un tagad ēku izīrēja kādam amerikāņu viesnīcu tīklam. Maharadža ar ģimeni joprojām apdzīvoja vienu pils spārnu, kas no viesnīcas bija nošķirts, un pēcpusdienās mēdza nokāpt lejā un kopā ar tūristiem iedzert tēju.
Istaba, kur apmetās Aleksandrs un fotogrāfi, bija pieblīvēta un grezna. Vannasistabā atradās flīzēm klāts baseins, un sienas freskā bija attēlotas tīģeru medības: bruņoti mednieki jāja ar ziloņiem, ko ielenca kalpotāju svīta, nesot šķēpus un bultas. Viņi atradās pašā augšējā stāvā un no balkona varēja redzēt brīnišķīgus dārzus, no ielas norobežotus ar augstiem mūriem.
- Cilvēki, kurus tu redzi iekārtojamies tur, lejā, piedzimst, dzīvo un mirst uz ielas. Viņu vienīgais īpašums ir drēbes, ko viņi valkā, un daži virtuves piederumi. Tie ir neaizskaramie, nabadzīgākie no nabadzīgākajiem, Timotijs Brūss paskaidroja, norādot uz kankaru būdām otrpus mūrim.
Kontrasts starp viesnīcas greznību un šo cilvēku absolūto nabadzību Aleksā izraisīja niknumu un šausmas. Vēlāk, kad viņš gribēja pārrunāt savas izjūtas ar Nadju, meitene nesaprata, par ko ir runa. Viņai pašai piederēja pavisam nedaudz, un šīs pils greznība viņu nomāca.
- Šķiet, es daudz labāk justos tur ārā, kopā ar neaizskaramajiem nekā starp visām šīm lietām, Jaguār. Man griežas galva. Te nav neviena paša gabaliņa neizrotātas sienas, kur atpūtināt skatienu. Pārāk grezni. Tas mani nomāc. Un kādēļ šie prinči mums taisa reveransus? viņa jautāja, norādot uz brokātā tērptajiem ļaudīm ar spalvu greznotiem turbāniem galvā.
- Tie nav prinči, Ērgle, tie ir viesnīcas apkalpotāji, meitenes draugs smējās.
- Saki, lai viņi iet prom, mums viņi nav nepieciešami.
- Tas ir viņu darbs. Ja likšu iet prom, viņi apvainosies. Gan jau tu pieradīsi.
Aleksandrs atgriezās uz balkona, lai pavērotu uz ielas mītošos neaizskaramos, kas dzīvoja vislielākajā nabadzībā un kuriem bija tikai daži drēbes gabali, lai apsegtu savu ķermeni. Redzētā satraukts, viņš paņēma dažus dolārus no saviem nelielajiem ietaupījumiem, samainīja tos rūpijās un devās uz ielas. Nadja palika sēžam uz balkona un sekoja draugam ar skatienu. No savas vietas meitene varēja redzēt dārzus, viesnīcu, mūri un otrpus tam daudzos nabadzīgos cilvēkus. Nadja redzēja, kā draugs iziet caur vārtiem, pie kuriem stāv sargi, iejūk pūlī un sāk dot monētas tuvāk stāvošajiem bērniem. Dažus mirkļus vēlāk viņu jau ielenca vairāki duči izmisušu ļaužu. Ziņa, ka kāds ārzemnieks izdāvā naudu, bija aizplatījusies neticamā ātrumā, un tagad no visām pusēm šurp steidzās ļaužu lavīna.