Sapratusi, ka dažu minūšu laikā Aleksandru vienkārši saspiedīs, Nadja, bļaudama pilnā kaklā, metās lejup pa kāpnēm. Viņas kliedzienus sadzirdēja viesnīcas iemītnieki un personāls, saceļot trauksmi un vispārēju apjukumu. Visi izteica minējumus, bet sekundes tikmēr iztecēja kā smiltis caur pirkstiem. Vairs nebija laika, tomēr neviens nešķita gatavs pieņemt kādu lēmumu. Tad pēkšņi parādījās Bruņneša Tekss un vienā acumirklī uzņēmās situācijas vadību.
- Ātri! Nāciet man līdzi! viņš izrīkoja bruņotos sargus, kas stāvēja pie ieejas dārzā.
Nevilcinoties viņš tos ar dunku palīdzību vadīja uz notikumu epicentru, un sargi mēģināja izgaiņāt pūli ar steku sitieniem. Tikām Bruņnesis satvēra kāda sarga ieroci un izšāva gaisā. Tuvāk esošo ļaužu spiediens uzreiz mazinājās, tomēr tālākie turpināja tiekties uz priekšu.
Bruņneša Tekss izmantoja apjukuma brīdi, lai nokļūtu līdz Aleksandram, kas saplēstām drēbēm jau gulēja zemē. Viņš satvēra puisi aiz padusēm un kopā ar sargiem aizvilka līdz drošai vietai viesnīcas iekšienē, paķerot līdzi arī Alekša brilles, kas kā par brīnumu neskartas mētājās zemē. Tūdaļ pat tika aizvērti pils vārti, un troksnis aiz tiem aizvien pieauga.
- Tu esi dumjāks, nekā es domāju, Aleksandr. Ar dažiem dolāriem neko nevar mainīt. Indija ir Indija, tā jāpieņem tāda, kāda tā ir, tāds bija Keitas Koldas vienīgais komentārs, kad viņa ieraudzīja pamatīgi apskādēto mazdēlu.
- Ja mēs sekotu taviem uzskatiem, tad vēl joprojām dzīvotu alu laikmetā! puisis iebilda, no deguna slaukot asinis.
- Mēs tur arī dzīvojam, bērniņ, rakstniece atbildēja, cenšoties noslēpt lepnumu par mazdēla rīcību.
Viesnīcas terasē zem balta saulessarga ar zelta bārkstīm sēdēja un notiekošo vēroja kāda sieviete. Viņa bija apmēram četrdesmit gadus veca, slaida, gara, atlētiska, ģērbusies haki krāsas kokvilnas krekliņā un biksēs, kājās viņai bija sandales un līdzās uz grīdas nomesta apbružāta ādas soma. Viņas klasiskos sejas vaibstus brūnās acis, izliektās, biezās uzacis, taisno degunu un izteiksmīgo muti ietvēra melni un taisni mati ar baltu šķipsnu uz pieres. Par spīti vienkāršībai, sieviete izskatījās eleganta un aristokrātiska.
- Tu esi jauns drošsirdis, svešiniece sacīja Aleksandram stundu vēlāk, kad International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pulcējās terasē.
Puisis juta, kā viņam nosarkst ausis.
- Tomēr tev vajadzētu uzmanīties, tu neesi savā zemē, viņa piebilda nevainojamā angļu valodā ar vieglu Centrāleiropas akcentu, kura izcelsmi bija grūti noteikt.
Tieši šai brīdi ieradās divi sulaiņi, uz sudraba paplātes nesdami Indijas gaumē pagatavotu tēju čai, kurai pievienots piens, garšvielas un daudz cukura. Keita Kolda uzaicināja nepazīstamo ceļotāju iebaudīt šo dzērienu kopā ar viņiem. Pateicībā par ātro rīcību, kas paglāba mazdēlu, viņa bija uzaicinājusi arī Bruņneša Teksu, bet vīrs palika savā vietā un noteica, ka dod priekšroku alum un avīzei. Aleksandram šķita dīvaini, ka šis hipijs, kuram bija tikai noskrandusi ceļasoma un guļammaiss, ir apmeties maharadžas pilī, tomēr nosprieda, ka maksa acīmredzot ir diezgan zema. Ļaudīm, kuriem piederēja dolāri, Indija bija lēta zeme.
Drīz vien Keita Kolda un viņas viešņa pārrunāja iespaidus, un izrādījās, ka viņas abas dodas uz Zelta pūķa karaļvalsti. Svešiniece stādījās priekšā kā Judīte
Kinska, dārzu arhitekte, un pastāstīja, ka uz šo valsti oficiāli uzaicinājis karalis, ar kuru viņai nesen ir bijis tas gods iepazīties. Judīte Kinska pastāstīja, ka, tiklīdz uzzinājusi par karaļa vēlmi savā valstī ieviest tulpes, viņam bija aizrakstījusi un piedāvājusi savus pakalpojumus. Viņa uzskatīja, ka noteiktos apstākļos šo puķu sīpoli varētu pielāgoties Aizliegtās karaļvalsts klimatam un augsnei. Karalis nekavējoties bija lūdzis iespēju tikties, un arhitekte, Holandes tulpju pasaules slavas rosināta, bija izvēlējusies Amsterdamu.
-Viņa majestāte par tulpēm zina tikpat daudz, cik visizcilākie eksperti. Īstenībā es viņam nemaz nebiju nepieciešama, viņš pats varētu realizēt šo ieceri. Tomēr viņam acīmredzot iepatikās daži mani dārzu projekti un viņš bija tik laipns, ka mani nolīga, arhitekte pastāstīja. Mēs daudz runājām par karaļa plāniem ierīkot jaunus parkus un dārzus tautai, aizsargājot vietējās augu sugas un ieviešot jaunas. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas jādara ar lielu piesardzību, lai neizjauktu ekoloģisko līdzsvaru. Aizliegtajā karaļvalstī ir augi, putni un daži nelieli zīdītāji, kas citās zemēs jau ir izzuduši. Šī valsts ir īsta dabas dārgumu glabātuve.
International Geographic grupa nešaubījās, ka arī karalim Judīte Kinska ir iepatikusies tāpat kā viņiem. Sieviete radīja neizdzēšamu iespaidu, izstarojot gribasspēku un sievišķību vienlaikus. Tuvāk ieskatoties, viņas vaibstu harmonija un kustību dabiskā elegance bija tik pārsteidzoša, ka bija grūti novērst skatienu.
Karalis ir īsts ekoloģijas aizstāvis. Žēl, ka tādu valdnieku nav daudz. Viņš abonē International Geographic.
Tādēļ palīdzēja mums iegūt vīzas un atļāva sagatavot reportāžu, Keita savukārt pastāstīja.
- Tā ir ļoti interesanta zeme, Judīte Kinska sacīja.
- Vai jūs to esat apmeklējusi jau agrāk?
- Nē, bet esmu daudz par to lasījusi. Centos kārtīgi sagatavoties šim ceļojumam, ne tikai saistībā ar darbu, bet arī attiecībā uz cilvēkiem, paradumiem, ceremonijām… Nevēlos viņus aizvainot ar savām prastajām rietumnieces manierēm, viņa pasmaidīja.
- Domāju, ka esat dzirdējusi runājam par brīnumaino Zelta pūķi… Timotijs Brūss izmeta.
-Visi apgalvo, ka neviens, izņemot karaļus, to nav redzējis. Iespējams, ka tā ir tikai leģenda, viņa atbildēja.
Šis temats vairs netika pieminēts, tomēr Aleksandrs pamanīja vecmāmiņas skatienā iemirdzamies entuziasmu un nojauta, ka viņa gan darītu visu ko, lai tikai spētu pietuvoties šim dārgumam. Rakstniece nevarēja atteikties no izaicinājuma būt pirmajai, kas apliecina pūķa eksistenci.
Keita Kolda un Judīte Kinska nolēma apmainīties ziņām un palīdzēt viena otrai, kā tas pieklājas divām ārzemniecēm svešā zemē. Otrā terases galā Bruņneša Tekss, atbalstījis avīzi pret ceļgaliem, sūca alu. Viņa acis aizsedza tumšas spoguļstikla saulesbrilles, tomēr Nadja Santosa juta viņu pētām ceļabiedru grupu.
Viņiem bija tikai trīs dienas, lai apskatītu pilsētu. Par laimi, daudzi cilvēki šeit runāja angliski, jo Indija vairākus gadsimtus bija Britu impērijas kolonija. Protams, tik īsā laika sprīdī viņi nespēja Nūdeli pat apgrābstīt, kā izteicās Keita, un vēl jo mazāk izprast šo sarežģīto sabiedrību. Kontrasti ikvienu varēja padarīt vai traku: neticama nabadzība te mijās ar skaistumu un pārticību. Bija miljoniem analfabētu, tomēr universitātes absolvēja izcili tehniķi un zinātnieki. Ciemos nebija dzeramā ūdens, un tajā pašā laikā valsts ražoja atombumbas. Indijā bija lielākā kinoindustrija pasaulē, un te dzīvoja arī visvairāk ticīgo, kas bārstīja sevi ar pelniem un negrieza ne matus, ne nagus. Jau tūkstošiem gadu ilgā hinduisma dievu un kastu sistēma prasīja daudzu gadu studijas.
Aleksandru, kas bija pieradis, ka Amerikā ikviens vairāk vai mazāk var dzīvot, kā vien vēlas, šausmināja paradums, saskaņā ar kuru ļaudis šeit jau no dzimšanas iedalīja kastās. Turpretī Nadja uzklausīja Keitas paskaidrojumus, nevienu nenosodot.
- Ja tu, Ērgle, būtu piedzimusi šeit, tu nevarētu izvēlēties sev vīru. Tevi jau desmit gadu vecumā apprecinātu ar piecdesmitgadīgu veci. Vīru izvēlētos tavs tēvs, un tu nevarētu pat izteikt savu viedokli, Aleksandrs sacīja.